Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Mākslinieks Imants Tillers: Ikviens kaut ko citē

Imants Tillers ir viens no nozīmīgākajiem Austrālijas māksliniekiem. 2018. gadā Rīgā plānota viņa personālizstāde

Gandrīz ceturtdaļgadsimts pagājis, kopš viens no ievērojamākajiem Austrālijas māksliniekiem latvietis Imants Tillers apmeklēja Latviju – 1993. gadā Valsts mākslas muzejā viņš iekārtoja savu izstādi. Šogad rudenī mākslinieks ar sievu Dženiju un meitām Izidoru un Saskiju viesojās Rīgā, lai risinātu pārrunas par izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2018. gadā. Līdz šim LNMM kolekcijā bija tikai viens viņa darbs Ticība (1990), kuru mākslinieks uzdāvināja muzejam. Darbs sastāv no 48 atsevišķiem panelīšiem; ja tos saliek kopā, veidojas attēls – uz sarkanbrūna fona baltiem burtiem gleznots vārds "Faith" un latviešu etnogrāfiskā Austras koka ornaments. Tas sasaucas ar nacionālās pašapziņas atdzimšanu.

Šis darbs ir no perioda, kurā 1990. gadā Imants Tillers izveidoja vērienīgu gleznojumu triloģiju Diaspora, kas ietvēra atsauci uz viņa latviešu izcelsmes ģimeni un diasporas problēmu plašākā nozīmē. Mākslinieka vecāku aizbraukšana no Latvijas kara beigās viņa darbos radījusi refleksijas par migrāciju, centru, perifēriju un diasporu. Šis temats vispārcilvēciskā veidā rezonē arī ar šodienas pārvietoto personu drāmu. Imanta Tillera darbos parādās cilvēka dvēseles – ne jau ķermeņa – pārvietošana jaunā lokācijā.

Šogad muzejs kļūs bagātāks vēl ar diviem Imanta Tillera dāvinātiem darbiem: 48 paneļiem no gleznojuma Glezna, kas nerunā II (1990) un ofortu Diaspora (1997), kuru mākslinieks veidojis pēc sava 1992. gada gleznojuma Diaspora. Kopš 1981. gada Imants Tillers ieviesis savu oriģinālpaņēmienu – darbus salikt no divpadsmit 5 x 18 cm lieliem dēlīšiem, kas apvilkti ar audeklu un apgleznoti. Katrs panelītis tiek secīgi numurēts, un vienā tēmā var iekļaut vairākus tūkstošus, kurus var izstādīt dažādās kombinācijās. Tas ir darbs, kas pastāvīgi top, – milzīga panorāmiska dažādu savstarpēji savienotu attēlu instalācija.

Lai paskaidrotu Imanta Tillera daiļrades kompleksitāti, nepieciešams uzsvērt, ka viņš strādā kā konceptuāls postmoderns mākslinieks. Imants Tillers kļuvis par XX gadsimta 70. gados ienākošā apropriācijas virziena aizsācēju Austrālijā. Apropriācijas jēdziens paredz, ka autors lieto jau iepriekš mākslā eksistējošus objektus vai attēlus, nedaudz tos transformējot vai vispār bez transformācijas. Apropriācija vizuālajā mākslā aizņemas, adaptē, pārstrādā dažādus vizuālās kultūras aspektus. Jaunais darbs rekontekstualizē veco, un rodas pilnīgi citas interpretācijas.

Imanta Tillera apropriāciju resurss meklējams simtiem vizuālās mākslas darbos, filosofu tekstos, literārajos avotos, kuru autoru vidū ir latviešu klasiķi Jānis Jaunsudrabiņš, Ādams Alksnis, Vilhelms Purvītis, Voldemārs Matvejs, Gustavs Klucis, Zinaīda Lazda, Lūcija Garūta, Anšlavs Eglītis, Sigurds Vīdzirkste, Kārlis Zāle. Viņš citējis arī Vijas Celmiņas un Ilmāra Blumberga darbu fragmentus. Tomēr galvenie Imanta Tillera filosofisko pārdomu avoti ir Džordžo de Kiriko, Georgs Bāzelics, Susaku Arakava, Roberts Berijs, Jozefs Boiss, Zigmārs Polke, modernā aborigēnu papunja glezniecība un Jaunzēlandes konceptuālists reliģiskais mākslinieks Kolins Makkāhons. Imanta Tillera darbus var lasīt kā sava veida pasaules grāmatu, kurā visi notikumi ir saistīti, kultūras citātus viņš savieno kā savstarpēji mijiedarbojošos sistēmu.

Kā tas notika, ka jūs, arhitektūras students, kļuvāt par mākslinieku?

Kad pabeidzu vidusskolu, sāku studēt arhitektūru – galvenokārt tāpēc, ka mans tēvs bija inženieris Austrālijā. Arhitektūra bija kompromiss, tā nav tik sarežģīta kā inženierzinātne. 1969. gadā es biju pirmajā kursā, un mākslinieks Kristo (Kristo un Žanna Kloda Sidnejas Mazajā līcī 1968.–1969. gadā realizēja projektu Ietītais krastsE. A.) meklēja cilvēkus, kuri varētu viņiem palīdzēt īstenot projektu, Arhitektūras fakultātes studenti iesaistījās kā brīvprātīgie. Tā vietā, lai veidotu mācību programmas dizaina projektu, man piedāvāja trīs nedēļas strādāt kopā ar Kristo. Es biju viens no desmit studentiem, kuri to gribēja darīt.

Kristo mani iepazīstināja ar avangarda mākslu. Nebija tā, ka es sapratu, ko viņš dara, bet caur Kristo es iepazinos ar Sidnejas laikmetīgo mākslinieku grupu. Sāku abonēt amerikāņu žurnālu Art Forum, un, kaut gan es biju tikai students, tas mainīja manu saprašanu par mākslas pasauli. Protams, es gribēju būt avangarda mākslinieks.

Tātad darbs Kristo projektā bija pagrieziena punkts no arhitekta uz mākslinieku?

Jā, taču es zināju arī citus austrāliešu māksliniekus, kuri bija konservatīvi, tomēr mana interese tiecās uz cita veida mākslu. Studiju laikā sāku izstādīties ar Austrālijas laikmetīgo mākslinieku grupu. Jaunam māksliniekam septiņdesmitajos laikmetīgajā mākslā Sidnejā nebija daudz iespēju, bija tikai šī viena grupa. Netālu no Arhitektūras fakultātes bija dažas darbnīcas, kuras izmantoja gan arhitektūras studenti, gan mākslas studenti, tur notika avangardistiskas aktivitātes.

Man patiesībā bija diezgan lieliski panākumi – un gandrīz uzreiz. Kad man bija 23 gadi, es saņēmu Austrālijas balvu laikmetīgajā mākslā un mani iekļāva sešu mākslinieku grupas izstādē Objekts un ideja, kas prezentēja Austrālijas jaunāko mākslu Austrālijas Nacionālajā mākslas galerijā Viktorijā. Tas bija lielais sākums. Tad man bija pirmā personālizstāde Sidnejā komerciālā galerijā, kura tolaik bija galvenā avangarda galerija. Nacionālā galerija nopirka manu darbu. Literāts un mākslas kolekcionārs Patriks Vaits, kurš saņēma Nobela prēmiju literatūrā, nopirka darbu sēriju no manas pirmās izstādes un uzdāvināja tos Nacionālajai galerijai Sidnejā. Jaunam māksliniekam tie bija fenomenāli sasniegumi. Varētu teikt, ka man paveicās. Tajā brīdī man vairs nebija citas iespējas kā būt par mākslinieku. Gadu vēlāk es tiku izvēlēts kā viens no diviem māksliniekiem, kuri dosies uz Sanpaulu biennāli.

Labs sākums.

Jā, man bija veiksmīgs karjeras sākums. Es domāju, ka tas bija iespējams Austrālijā tajā laikā, jo mākslas skatuve bija ļoti maza, nebija daudz jaunu mākslinieku, īpaši, ja gribēji būt konceptuāls. To iespējamu padarīja tieši tas laiks. Pašlaik būt jaunam māksliniekam ir diezgan grūti, tagad Austrālijā ir tūkstošiem jaunu mākslinieku.

Vai esat ietekmējis kādus Austrālijas māksliniekus?

Es noteikti ietekmēju jaunos māksliniekus astoņdesmitajos ar postmoderno mākslu, rakstīju arī esejas par mākslu.

Kā jūs sākāt rakstīt?

Man bija jāraksta bakalaura darbs, es rakstīju par sistēmu mākslu, tas bija kaut kas starp Arhitektūras fakultāti un Mākslas fakultāti, bet man atļāva darīt šo jauno lietu. Rakstīšana bija kaut kas, ar ko es biju pazīstams. Astoņdesmito gadu sākumā Austrālijā bija jauns mākslas žurnāls Art and Text, kuru vadīja ļoti jauns kritiķis, viņš gribēja, lai žurnālam raksta ne tikai kritiķi, bet arī paši mākslinieki, viņš uzaicināja mani rakstīt žurnālam.

Vai jūs bijāt kritiski noskaņots pret tā laika Austrālijas mākslu?

Jā, tas vispār bija polemisks izdevums. Es mēģināju veidot jaunu mākslas virzienu. Es uzrakstīju trīs rakstus šim žurnālam, un vienu no tiem joprojām iekļauj universitāšu programmās, jo tas bija svarīgs tam laikam. Bija aizraujoši darīt kaut ko kontroversiālu, tas lasītājam sniedza materiālu, par ko domāt.

Astoņdesmitie gadi bija aizraujošs laiks, mani mazie paneļi, kurus samērā vienkārši varēja salikt kastēs un nosūtīt, deva iespēju piedalīties gan lielās Austrālijas, gan ārzemju izstādēs. Es piedalījos izstādēs Londonā, Ņujorkā, Kanādā. Es biju jaunā mākslas veida – apropriācijas – ienākšanas vilnī.

Vai paneļu sistēmas izvēle bija praktiska iemesla ierosināta?

Nē, septiņdesmitajos es gribēju būt avangardists, konceptuāls mākslinieks, gribēju izvairīties no tradicionālas gleznas. Mēs gribējām darīt kaut ko pret. Gribējām parādīt, ka gleznas nav tikai gleznas.

Gleznas ir sistēmas?

Jā. It kā ir glezna, bet patiesībā nav glezna. Visas šīs paneļu sistēmas var kļūt arī par skulptūrām. Tas var būt arī objekts. Es negribēju tradicionālo procesu ar gleznu: uzkar – noņem, uzkar – noņem. Man vajadzēja kaut ko kompleksāku.

Man ir jautājums par sistēmu teoriju pašiem sākumiem 50. gados, kad gaisā bija ideja, ka kibernētika spēs atminēt visus pasaules noslēpumus. Vai tas jūs saistīja?

Jā. Tā, protams, nebija mana ideja. Taču bija doma, ka mākslas pasaule ir kaut kas lielāks, kaut kā lielāka daļa. Kibernētika bija pre-computer laikmets, pirms 40 gadiem. Tagad sistēmu teorija liekas naiva.

Vai nav paradoksāli, ka sākotnēji ideja par savienotu pasauli vienotā sistēmā bija fascinējoša?

Tagad, kad informācijas laikmets to ir izdarījis, jūs esat norobežojies no iespējas būt šajā vienotajā sistēmā, nelietojat ne sociālos tīklus, ne e-pastu, ne mobilo telefonu. Jā, tas ir paradokss. Sistēmas dod zināmu 80. gadu tēlu. Sistēmas virzīja manas izvēles: ko tu, Imant, vēlies darīt tagad, iet šo vai to ceļu? Es sāku gleznot sērijas.

Vai Austrālijā septiņdesmitajos bija populāra no sistēmu teorijām nākusī Gajas teorija par Zemi kā dzīvu būtni?

Tā nebija plaši izplatīta, taču es gan biju ieinteresēts. Tādas lietas kā Gaja – Zeme vai daba mums katram ir prātā, bet zinātne runā par to īpašā veidā. Ap 70.–80. gadu miju nāca tādas interesantas fizikas teorijas kā kvantu teorija. Man patika doma, ka noteiktās situācijās jāpieņem lēmumi un kā visi faktori ietekmē mūsu lēmumus.

Vai lasījāt Fritjofa Kapras darbus?

Jā, tas mani saistīja. Sistēmu teorija savukārt saistāma ar ekoloģiskajām sistēmām. Es pie tām nonācu caur savu arhitektūras studiju kursu. Mums bija jāveic programmēšana, kurā nozīmīga loma bija ekoloģijai. Augstskolā mani interesēja arī matemātikas un zinātnes kurss. Tomēr no arhitektūras studijām nonācu pie mākslas, jo iestājas brīdis, kad jāizlemj, kurā virzienā doties. Kvantu teorija, kuru es varbūt saprotu tikai daļēji, saka – lietas noteiktās situācijās notiek atšķirīgi. Mēs nevaram paredzēt, kā lietas attīstīsies. Tas ir lielais jautājums, kā cenšamies kaut ko izlemt. Gaismas vilnis var būt gan daļiņa, gan vilnis, bet tu nevari paredzēt, kas tas būs, jo arī novērotājs ietekmē rezultātu. Universs ir neparedzams. Manos darbos ir koncepts par iespēju. Ne vienmēr visam jābūt savienotam loģiskā ķēdē.

Jums ir bijušas izstādes tik ievērojamās vietās – Laikmetīgās mākslas institūtā Londonā, Venēcijas un Sanpaulu biennālē, Documenta, Osakas mākslas triennālē –, esat piedalījies izstādē Gugenheima muzejā. Ko jums nozīmē izstāde Latvijā?

Man bija arī izstāde Somijā – Pori Mākslas muzejā. Pori nav Londona, taču cilvēki tur strādā ļoti profesionāli un rāda nozīmīgus māksliniekus. Es uzskatu, ka ikviena vieta ir svarīga. Rīgā jūs esat rādījuši Viju Celmiņu, Gustavu Kluci, Vilhelmu Purvīti – tie ir nozīmīgi mākslinieki. Jā, tā nav retrospekcija MoMA Ņujorkā vai Tate Modern Londonā, taču man ir svarīgi veidot saiti. Esmu laimīgs, ka piederu pie divām kultūrām. Lai arī piederu Austrālijai, man patīk attīstīt saites ar citām vietām un man ir dabiski rīkot izstādi šeit.

(Sarunai pievienojas mākslinieka sieva Dženifere Sleitjere: "1993. gadā, kad Imantam bija izstāde Latvijā, tas bija pagrieziena punkts, viņš mainīja virzienu.")

Es sāku izjust atbildību par latviešu pašcieņas celšanu. Piemēram, Austrālijā ir aborigēnu mūsdienu māksla, tā piešķir vērtību tam, ko aborigēni var darīt. Viņi ir talantīgi sportā – tenisā, skriešanā. Tagad ir arī mākslinieki. Mākslinieki var dot ieguldījumu tajā, kā tauta jūtas. Garīgo sajūtu.

Vai jūs esat reliģiozs?

Nē.

Varbūt jūs ticat dabai? Par to liek domāt jūsu sērija Daba runā, kuru gatavojamies rādīt Rīgā.

Es ticu intuīcijai. Es varbūt gluži neticu spēkiem, kas aktīvi iedarbojas, lai kādas lietas notiktu. Es reaģēju uz būšanu vientulībā dabā, cenšos apzināti izjust savu eksistenci.

Kāpēc jūs izvēlējāties citēt Kolina Makkāhona darbus (1919–1987; Jaunzēlandes mākslinieks, kurš savus darbus balstīja Bībeles tekstos)?

Kolinam Makkāhonam ir ļoti slavens gleznojums, kuru valdība speciāli iegādājās muzejam, – Uzvara pār nāvi 2/Victory over Death 2 (1970). Kad Makkāhons gleznoja šo darbu, tas bija tā laika Austrālijas mākslai ļoti avangardisks. Darbs ar vārdiem, melnbalts, neuzvilkts uz rāmja. Viņš citē Bībeli, taču šie citāti nav tikai par ticību. Tie ir arī par šaubām. Attiecības starp ticību un neticību ir sava veida cīņa. Makkāhona māksla man sniedza arvien vairāk tekstu manām Diasporas sērijām, tos es izmantoju savās meditācijās par diasporas tēmu. Mums ir ticība un šaubas. Es gribēju paust diasporas traģēdiju. Diaspora ir vēsturisko spēku radīta traģēdija, īpaši latviešiem.

Makkāhona teksti ir reliģiozi, un likumsakarīgi rodas doma, ka arī jums ir šī nosliece.

Man tas ir apzināts lēmums – ietvert tos savā darbā.

Mēs dzīvojam sekulārā pasaulē, tomēr mūsos ir apslēpta vajadzība pēc ticības kaut kam.

Nīče ir atbildīgs par Dieva nāvi. Cilvēkam vajag pasaules sajūtu – tā, lai mēs vairāk saprastu noteiktas lietas. Mākslinieki, mūziķi strādā ar šo pasaules izjūtu un rada kaut ko paralēlu reliģijai. Rakstniecība, mūzika, māksla ir laba alternatīva, lai izskaidrotu pasauli. Esmu ieinteresēts Džordžo de Kiriko mākslā un viņa metafizikā, kas nerunā par reliģiju, bet gan par kādu metafizisku, pārdabisku pasauli. Viņš runā par pasaules mistēriju, kuru ne vienmēr spējam saprast.

Vai jums joprojām patīk darīt kontroversiālas lietas?

Jā, iespējams. Ideja par metafizisko Austrāliju, kas nāk no Kiriko, ir centieni atrast sakaru starp metafizisku sajūtu un aborigēnu mākslu. Šādu ideju cilvēki var uztvert kā kontroversiālu Austrālijai. Aborigēnu kultūra ietver dažādas reliģiskās sistēmas. Viņi uzskata, ka glezna nav glezna, tā ir sapņa atspoguļojums. Viņi attēlo dzīvnieku pēdas, vietas topogrāfiju. Aborigēni uzskata – ja tu nemācēsi stāstīt stāstus, pasaule pazudīs, un tev jāsaglabā tās klātbūtne. Aborigēni ir daļa no šīs pasaules un tomēr pilnīgi cita pasaule. Ja es izmantoju citātus no Bāzelica vai citas Eiropas mākslas, tas ir citādi nekā no Austrālijas aborigēnu mākslas.

Cilvēki aborigēnu mākslu uzskata par atsevišķu gadījumu. Astoņdesmitajos man pat bija nepatikšanas šajā sakarā. Tas bija iemesls, kāpēc es nolēmu sadarboties ar Austrālijas aborigēnu mākslinieku Maiklu Nelsonu Tjakamarru. Mēs vienojāmies kopā radīt darbus. Tomēr pilsētas aborigēni, kuri varbūt tādi ir tikai pa pusei, kuri ir uzauguši pilsētā un kuriem nav saites ar savu oriģinālo kultūru, ir citādi, viņu māksla runā par zaudējumu un kolonizāciju. Viņi mani nemīl. Tagad gadās, ka viņi paši sāk nodarboties ar īstās aborigēnu mākslas apropriāciju.

Vai esat saticis māksliniekus, kurus citējat?

Dažus no viņiem esmu saticis Ņujorkā. Es citēju patlaban strādājošos savas paaudzes māksliniekus, taču viņiem nekad nerodas negatīva reakcija. Protams, daudzi nezina par maniem darbiem, tas būtu interesanti, ja Bāzelics vai Kīfers to zinātu. Es arī mācos, studēju un iedziļinos viņu mākslā. Pašlaik ikviens kaut ko citē – tas ir normāli.

Imants Tillers

Latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieks, rakstnieks un kurators

Dzimis Sidnejā 1950. gadā

1973. gadā Sidnejas Universitātē ieguvis bakalaura grādu arhitektūrā

Veidojis instalācijas, skulptūras, glezniecības un grafikas darbus

Pārstāvējis Austrāliju nozīmīgās starptautiskās izstādēs – Sanpaulu biennālē (1975), Documenta 7 Kaselē (1982), Venēcijas biennālē (1986) u. c.

Ieguvis nozīmīgas balvas starptautiskās izstādēs un Austrālijā 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja