Jaunā aktrise Anta Aizupe pārstāv profesora Edmunda Freiberga audzināto aktierkursu, no kura tikai dažiem pērn bija veiksme uzreiz pēc studijām nokļūt Latvijas Nacionālā teātra aktieru štatā. Antas starp viņiem nebija, taču viņa ir brīnišķīgs pierādījums, ka tā vēl nav katastrofa vai beigas īsti nesāktai karjerai. Nupat jaunietes aktivitātes neatkarīgajos teātros atzinīgi novērtējusi Spēlmaņu nakts balvas žūrija, izvirzot aktrisi nominācijai Gada debija skatuves mākslā par Ievas lomu režisora Andreja Jarovoja izrādē Āda Ģertrūdes ielas teātrī un Fantu izrādē Izlaistie Dirty Deal Teatro (režisors Andrejs Polozkovs). Anta Aizupe ir Nacionālā teātra ārštatniece, tikko Valmieras teātrī nospēlējusi kalponi Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundzes jauniestudējumā, ir LNT seriāla Tikai nesaki man Bizu aktrise. Šogad vēl gaidāma kinorežisora Aika Karapetjana šausmenes M.O.J. pirmizrāde, šajā iestudējumā Anta būs redzama vienā no galvenajām lomām. Dzied – teātrī un ārpus tā. «Jūtos labi, stabili. Paldies Dievam,» viņa saka telefonsarunā Izklaidei vienā no retajām reizēm, kad viesojas mājās pie savējiem – dzimtajā Alūksnē.
Vai Alūksnei ir kāda īpaša loma tajā, ka kļuvi par aktrisi?
Noteikti. Šeit augot, man bija dota brīvība izpausties. Skolā visu ko organizēju, un tas arī izdevās, tāpēc radās ticība, ka varētu darīt kaut ko tālāk. Manuprāt, ja būtu augusi Rīgā, es būtu citāda.
Kas n-tos kilometrus no mājām tev palīdz radīt labsajūtu, lai varētu sekmīgi darboties?
Tie ir foršie cilvēki apkārt – gan kolēģi, gan draugi, kuri man ir līdzās no pirmās dienas, kopš aizbraucu uz Rīgu.
Ārpus teātra aktivitātēm kopā ar savu labāko draudzeni aktrisi Madaru Botmani esi izveidojusi muzikālu apvienību Mad Ant. Abas kopā saveda kopīga rūdīšanās Latvijas Kultūras akadēmijā?
Vispār bija ļoti interesanti. Mācoties pirmajā kursā, mēs viena ar otru nerunājām, skatījāmies un domājām: «Nu, nē, ar šito meiteni gan nevajag sapīties!» Nākamajā gadā daži no kursa braucām uz Maskavu, kur notika mūsdienu mākslas festivāls Teritorija, un mums ar Madaru sanāca dzīvot vienā viesnīcas istabā. Tas bija mūsu maģiskais brīdis. Protams, festivālā daudz ko ieraudzījām, bijām uz meistarklasēm un redzējām daudz izrāžu, kas mūs kaut kādā ziņā pat šokēja. Izrādījās, ka mūsu abu mākslinieciskais pārdzīvojums lielā mērā bija līdzīgs, un mēs abas par to bijām ļoti pārsteigtas un priecīgas. Tā sākām darboties kopā akadēmijā un kaut ko darīt ar mūziku. Līdz šai dienai.
Pastāsti par Mad Ant – kā tapa, kādu mūziku izpildāt?
Kad sapratām, ka mums abām ir tik daudz kopīgu domu par dzīvi, teātri un, kā izrādās, arī par mūziku, Zane Daudziņa mūs uzaicināja nodziedāt vienu dziesmu. Mēs to uztaisījām, pašām baigi patika, un sapratām, ka varētu izveidot grupu. Sākumā klāt bija arī instrumenti basģitāra, ģitāra, akordeons un perkusijas – katru uzstāšanās reizē sastāvs mainījās. Koncepcija joprojām ir tā pati – tautasdziesmas, kuras mēs izpildām kādā neierastākā veidā –, taču tagad esam tikai divas, dzīvo mūziku atmetām un sadarbojamies ar dīdžeju Dmitriju Zaggu. Mums jau ir pāris uzmetumu, ko tagad mazā radošā nometnē ceram salikt kopā tā, lai augustā varētu startēt ar koncertu. Ar Madaru esam likušas mūziku diskotēkās un citos pasākumos, un arī tas mums ļoti patīk un interesē.
Tā jums ir iespēja labi izklaidēties, vai interese tomēr ir profesionāla?
Profesionāla – mēģinām ar katru reizi to izdarīt arvien labāk, konsultējamies.
Priekšnesumos klātesoša ir arī teatrāla performance?
Bez tā neiztikt. Gatavojot koncertprogrammas, vienmēr domājam par to kā par izrādi. Teātris palīdz, veidojot katru dziesmu. Ir bijis, ka tikai dziedam vai liekam mūziku, ir bijis, ka starplaikos kaut ko stāstām.
Kā jūs kopumā raksturotu attiecības starp kursabiedriem studiju laikā un tagad – draudzīgas, vai tomēr jūt arī konkurenci?
Nezinu par citiem, bet personīgi es jūtos labi. Piemēram, daži kursabiedri bija atbraukuši uz Jūlijas jaunkundzes pirmizrādi Valmieras teātrī. Man šķiet, ka tieši tagad pēc skolas beigšanas ir parādījusies tā kursa izjūta, kurai bija jābūt akadēmijas laikā. Protams, mācoties ir bijuši visādi brīnumi, jo katram cilvēkam iznāk kaut kas ārā, kad viņš uzkāpj uz skatuves un saprot, ka var kaut ko parādīt. Kopumā – katrs vienkārši cīnījās par sevi, taču mēs bijām arī draudzīgi un viens otram palīdzējām. Tā ir vēl tagad – pat spēcīgāk.
Kādas emocijas raisīja ziņa, ka esi izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai?
Es biju ļoti, ļoti pārsteigta, jo, atklāti sakot, man bija cerības, ka izrāde Āda varētu būt nominēta kā gada labākais latviešu autora darbs. Vēl man bija cerības uz Jūlijas jaunkundzi, ka tur kaut kas varētu būt, bet uz nomināciju kā individuāla māksliniece gan nevienā brīdī nebiju cerējusi.
Ar ko tev pašai ir īpaša izrāde Āda Ģertrūdes ielas teātrī un Izlaistie – Dirty Deal Teatro, kurās tevi atzinīgi novērtēja teātra kritiķi?
Tās tiešām ir īpašas un sirdij tuvas. Kad mācījos akadēmijā, visu laiku pedagogi runāja, kāds ir teātris, kādai ir jābūt tai «īstajai sajūtai» un kādam jābūt komandas darbam, bet akadēmijā kaut kas tāds ar mani notika vienu vai divas reizes. Es domāju, vai vispār tā kādreiz būs. Bet tad pie Regnāra Vaivara bija izrāde Stokholmas sindroms, kas jau bija sirdij tuva, un tad režisors Andrejs Jarovojs mani uzaicināja uz Ādu. Mēģinājumu procesā mums tik labi gāja – ar Ivaru Krastu un režisoru ļoti labi sapratāmies. Ingas Gailes teksts un viss… To vienkārši ir ļoti grūti paskaidrot – tur vienkārši ir, un viss! Arī Jūlijas jaunkundzē mēs visi – es, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža un arī Vlads Nastavševs – tik ļoti saaugām kopā. Tas vai nu notiek, vai nenotiek. Tāds brīnums. Prieks, ka ar mani tas notika jau pirmajā profesionālas darbības gadā, un man gribas iet tālāk.
Savukārt Izlaistie bija tāda izārdīšanās studiju biedru lokā, ne?
Jā, tāda pakavēšanās akadēmijas laikā, jo strādāju ar kursabiedriem, un bija sajūta, it kā mēs to darītu Zirgu pastā – akadēmijas telpās. Šim darbam nav dramaturģijas, visu domājām paši, un tikai toreiz es apjautu, cik grūti tas ir. Toreiz domāju – nu kaut es tiktu pie normāla dramaturģiska darba, un tiku pie Jūlijas jaunkundzes, tā ir izcila dramaturģija, bet manam tēlam teksta nav daudz.
Par kuru izrādi pati sev piešķirtu balvu?
Par Ādu.
Vai Ģertrūdes ielas teātra un Dirty Deal Teatro vide tevi kaut kādā ziņā īpaši atraisīja eksperimentiem?
Foršs jautājums, un man ir iespēja beidzot to pateikt, ka šī vide ārkārtīgi palīdzēja. Ģertrūdes ielas teātrī es vispār jūtos kā mājās. Es aizeju uz turieni, mani apčubina, parūpējas, vienmēr visi grafiki ir salikti, man piezvana, atgādina, kur un cikos man jābūt, ja man ir temperatūra, visu laiku nes tēju. Tik personīga attieksme – es biju šokā! Man ir prieks iet tur gan uz mēģinājumiem, gan izrādēm. Arī Dirty Deal ir tā brīvība – tu vari eksperimentēt un darīt, ko gribi.
Cik stabili jūties situācijā, kad pēc skolas beigšanas vēl oficiāli neesi piesaistīta nevienam teātrim?
Kad beidzu akadēmiju, protams, par to biju uztraukusies, taču iekšēji jutu un sapratu, kā es gribētu redzēt nākamo gadu, un tas arī piepildījās. Es jūtos ļoti labi un kādu laiku vēl gribētu saglabāt šādu statusu, ka neesmu nekur piesaistīta, bet varu pati izvēlēties. Arī nākamajai sezonai plāni jau liekas kopā.
Kas aktierim jādara, lai viņš varētu izvēlēties, ko darīs, nevis skriet pakaļ režisoriem un lūgt, lai dod darbu?
Tas notiek kaut kā… Nu, ne jau automātiski, bet, piemēram, kāds mani ierauga, pasaka citam, tas cits atnāk uz izrādi, paskatās, saprot – jā. Manuprāt, režisori, atnākot uz izrādi, ierauga savējos aktierus.
Kā satikāties ar Aiku Karapetjanu?
Mēs satikāmies, pateicoties Kristīnei Kursišai, pie kuras studiju laikā biju kastingā. Viņa mani nepaņēma filmā, bet bija Aikam pateikusi labus vārdus par mani. Aiks mani uzaicināja uz citas lomas provēm, bet beigās mani paņēma uz lielāko lomu.
Cik daudz drīksti atklāt par šo filmu, par savu varoni?
Domāju, ka šo to var atklāt, jo viss beidzot ir nofilmēts. Process ilga trīsarpus gadu ar lielām pauzēm. Aiks tagad montē, un mēs visi ļoti gaidām. Man ir jāspēlē meitene, kura dzīvo kopā ar savu veco, bagāto vīru, bet kuru būtībā šāda dzīve neinteresē. Vienā dienā viņas dzīve sagriežas kājām gaisā, un to tad filmā arī varēs redzēt.
Latvijas kino šausmu filmu pieredzes īsti nemaz nav, arī tev droši vien piedalīšanās šajā filmēšanā bija izaicinājums. Kā jums veicās?
Pati, protams, biju ļoti uztraukusies, taču ar Aiku ir viegli strādāt. Viņš mani nebiedēja, sakot, ka būs ļoti grūti, neteica, ka tev tur būs jāskrien basām kājām pa sniegu vai tevi galinās un mēs filmēsim tuvplānus. Viņš tikai teica: «Anta, aizbrauksim – mums jānofilmē viena aina.» Aiks deva ļoti konkrētus un vienkāršus norādījumus, kas dažreiz mani arī smīdināja, jo teātrī ir pierasts, ka par vienu vārdu mēdz cīnīties diskusijās divas stundas. Aiks vienkārši pateica: «Tev ir bail, tevi nogalinās, tu raudi.» Mēs ar Aiku saprotamies no pusvārda, tāpēc man bija tik viegli uztvert, ko viņš domā, kaut vai tikai pasakot: «Tev ir bail.» Taču kopumā process nebija viegls – labi, ka sākumā vispār neapzinājos, ko tas nozīmē, jo tad diez vai tā uzreiz būtu parakstījusies.
Kā tev šķiet, kāds ir labākais veids, kā latviešu aktierim izlauzties ārvalstu kino?
Jā, es Kultūras Dienā lasīju rakstu par šo tēmu un domāju par to. Vispār pēdējā laikā daudz domāju par to gan saistībā ar sevi, gan arī kolēģiem. Mums, latviešu aktieriem, tas ir veiksmes faktors. Tu vari strādāt teātrī un nofilmēties kādā reklāmā vai filmā, kura kaut kur tiks, un tevi pamanīs. Vai arī aiziet uz kastingu… Vēl viens variants ir braukt – es nezinu – uz Maskavu, Holivudu vai Londonu un mēģināt pašam cīnīties, bet arī tur ir veiksmes faktors.
Bet sapņot jau ir ļauts! Kāda ārzemju režisora filmā tu vēlētos nofilmēties?
Es gribētu nofilmēties pie Sofijas Kopolas un Vudija Allena – viņi ir mani pēdējā laika favorīti. Pie Dereka Sienfrānsa (filmas Blue Valentine režisors – red.). Protams, gribētu pamēģināt arī pie Larsa fon Trīra. Kā mēs zinām, daudzas aktrises, kas to vienreiz dzīvē ir darījušas, apgalvo, ka nekad vairāk to nedarīs. Gribētos uzzināt, ko viņš izdara ar tiem cilvēkiem.
Kāds, piemēram, kļūst par ķirurgu, lai palīdzētu cilvēkiem – vai ar apsvērumu, ka ķirurgi it kā labi pelna. Kāpēc tu esi aktrise?
Sev šo jautājumu uzdodu pirms katras pirmizrādes, arī mēģinājumu procesā. Atbilde visu laiku mainās. Dažreiz, pat uz skatuves būdama, domāju, vai tas ir normāli, ka es rādu cilvēkiem savas ciešanas vai prieku, un kāpēc vispār man tas būtu jādara. Vienā brīdi liekas, ka tādējādi es palīdzu cilvēkam kaut ko saprast un kaut ko mainīt viņa ikdienā. Citā momentā – es attīstu sevi, pēc katras izrādes mainos, pārdomāju un pētu. Treškārt, man ir ļoti interesanti vērot cilvēkus un saprast viņu rīcību – to, kas vispār notiek. Man liekas, ka uz šo jautājumu es meklēšu atbildi visu dzīvi.