Devu lasīt cilvēkiem, kas labi orientējas literatūrā, un viņu atsauksmes mudināja mani tomēr drukāties.Zinu, ka tev no šiem padomdevējiem bija arī ieteikumi mest filmas un režisora darbu pie malas un nodoties tikai rakstniecībai. Bet tu tikai kautrīgi esot atbildējusi – nē, nē, ko nu es.(Nopūšas un tad iesmejas) O, tagad veidosies dažādas urbānās leģendas par mani! Bet patiesība ir tāda, ka es jau biju sagatavojusi grāmatu vienai izdevniecībai, un viņi ļoti gribēja mani publicēt, bet... tā kā nesaņēma nekādu Kultūrkapitāla fonda atbalstu, izdevējs nobijās riskēt. Es toreiz vēl nevadīju raidījumu 100 grami kultūras un biju literātu aprindās nevienam nezināma skuķene. Bet es negribu, lai tas izklausās pēc gaudām – redziet, kā man neiedeva naudu! - tajā laikā pat īpaši nepārdzīvoju, man nebija tādas ambīcijas un prioritātes. Taču pēc tam man visu laiku kāds ik pa brīdim pabakstīja, un šoreiz tas notika bez jebkādām aizķeršanām. Tagad man liekas, ka viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek – īstajā laikā un īstajā brīdī, kas, starp citu, ir ļoti svarīgi darba liktenim. (Es reiz pētīju Jura Podnieka filmas, un atceros, ka par Vai viegli būt jaunam? fenomenu vairāki pētnieki teica, ka ļoti svarīgs moments filmas liktenī bija arī tas, ka tā parādījās precīzi īstajā brīdī – pusgadu ātrāk tā būtu cenzēta vai vispār aizliegta, pusgadu vēlāk tai vairs nebūtu sprādziena efekta). Iespējams, pirms gadiem pieciem, sešiem manai grāmatai vēl nebija pienācis laiks. Tie stāsti jau nav manījušies, mainījusies ir vide, apstākļi – es, KKF komisija, varbūt arī literārā vide…vienkārši šīs grāmatas laiks nu bija pienācis.Vai pirmo grāmatu rakstot, tev palīdzēja tavas zināšanas režijā vai arī viss notika tīri instinktīvi?Apzinātā līmenī zināšanas nepalīdzēja. Es saprotu ko nozīmē profesionāla glezniecība vai profesionāla režija – kādas krāsas iet kopā, kuri kadri montējas, kuri nemontējas… Turpretim profesionālā rakstniecība man joprojām ir noslēpums, jo tādas oficiālas izglītības pie mums nav. Par profesionālu rakstnieku var dēvēt tādu, kas izprot tehniku, kā veidot tekstu un galu galā arī dzīvo kā rakstnieks. Es dzīvoju kā režisors, rakstu un skatos uz dzīvi kā režisors.Pilnībā pārslēgties uz rakstnieka dzīvi un skatījumu negribi?Tas ir ietilpīgs jautājums – vai tu gribi un vai tu vari? Vai tu spēj dzīvot divas paralēlās dzīves? Jo būt rakstniekam, tas nav tikai apsēsties un iedvesmas brīdī kaut ko uzrakstīt. Tas ir ikdienas darbs ar sevi, ar tekstu, ar valodu…Rakstnieks uz visu dzīvi skatās kā rakstnieks. Tu šobrīd paralēli režijai arī raksti?Ne kādu konkrētu grāmatu vai stāstu, bet vispār rakstu. Vairāk jau citātus, iespaidus vai dialogus, kas radušies prātā. Bet tā es vienmēr esmu rakstījusi savos mazajos blociņos. Droši vien visiem rakstniekiem, režisoriem un trakajiem tādi ir. Blociņš un dienasgrāmata ir divas atšķirīgas lietas, blociņš nav dienasgrāmata, un dienasgrāmata nav blociņš. Ja tā var salīdzināt – dienasgrāmatu tu raksti kā privātpersona, blociņu – kā profesionālis, kādas profesijas pārstāvis. Savus vecos blociņus man vēl tagad ir interesanti un noderīgi pārlasīt, vecajās dienasgrāmatās reizēm jau kauns skatīties. Reizēm atkal tās palasu un domāju: kā gan es tādā stadijā varēju kaut ko tik prātīgu uzrakstīt? Un kāpēc pēc tam nedzīvoju tā, kā biju izplānojusi, kā bija pareizi? Bet tu taču zini, ka mēs gaidām, lai arī kaut kas tiek publicēts.Jā, jā. Kad man toreiz Kūlturkapitāla fonds noraidīja grāmatas finansējumu, es domāju: varbūt labi vien ir, varbūt visi par mani tikai smietos. Bet, rakstot tos stāstus, es jutos pilnīgi brīva – nevienam manu grāmatu nevajadzēja, neviens no manis neko negaidīja, es pati no sevis arī neko negaidīju. Tagad es sāku just, ka no manis gaida – tādu kā Trakā cilvēka otro sēriju. Bet es vairs neesmu tā meitene, es vairs tajā sajūtā nedzīvoju, es par to negribu un nevaru vairs rakstīt. Manuprāt, otrā grāmata ir visgrūtākā, it īpaši ja pirmā ir bijusi veiksmīga. Jau pirmā būtu izgāšanās, tad jautājums būtu tikai par turpmāko cīņu – cīnīsies vai atteiksies.Ir tāda teorija, ka ikkatrs cilvēks var ģeniāli nospēlēt kino vienu lomu - pats sevi. Vai arī kaut ko pilnīgi pretēju sev. Bet ne vairāk, ja viņš nav profesionālis. Bieži vien ir tā, ka režisors uztaisa savu pirmo filmu, kas sabiedrībā rada plašu rezonansi, bet tālāk viņš vairs neko nespēj izdarīt un sāk atražoties. Es tikai tagad sāku saprast rakstniecību – tas ir nopietns darbs, kuru nevar veikt tikai tad, kad tev uznāk iedvesma, tam ir jāvelta liela daļa dzīves, laika un enerģijas. Un es nezinu, vai to spēju. Kas tev ir nepieciešams, lai radītu?Dažreiz es skatos filmas vai lasu grāmatas un nespēju vārdos pateikt, par ko tā filma ir, jo darbības slāņa principā nav. Vai arī vārdos izstāstīts, tas šķiet banāls un jau simtiem reižu dzirdēts. Šķiet, ka par tādām lietām varētu rakstīt, bet tad tu saproti, ka tas ir tik banāli, tik pašsaprotami - ko es vēlreiz iešu ar to ņemties? Bet no otras puses – lai arī cik banāls jebkurš stāsts būtu, veids, kā tas ir izstāstīts, uzreiz parāda konkrētā cilvēka drosmi, naivumu un talantu to darīt vēlreiz. Kā man kino fakultātē teica – reizēm ir kaitīgi būt pārāk gudram, pārāk daudz lasījušam, pārāk daudz redzējušam, jo tad sāk šķist, ka vairs nav īpaši nekāda jēga kaut ko piebilst šai pasaulei.Tagad nāks kaitinošākais un visbiežāk uzdotais pirmās grāmatas jautājums – cik tavā grāmatā autobiogrāfijas, cik reālu personāžu? Es rēķinājos ar to, ka šo personu identificēs ar mani, kā nekā – viņu sauc Kristīne. Protams, tur ir ļoti daudz no manis, bet tā kā to tēlu apzināti veidoju kā mazliet nelīdzsvarotu meiteni, man nācās arī pietēlot. Par iedvesmas avotu man ir kalpojuši konkrēti cilvēki, bet meklēt tur drūmo dokumentāciju vai ko tamlīdzīgu nav vērts. Visautentiskākais vārds ir Jānim Dāvim, bet par to es esmu droša, jo neko TĀDU jau es par viņu tur neuzrakstīju. Dokumentalitāte jau vispār ir diezgan nosacīta, pat dokumentālās filmas nemaz nav tik autentiskas kā izskatās. Tas ir atkarīgs no režisora – kā viņš visu izveido, uzstāda, ievieš provokācijas, saliek akcentus...Meitene, kas nogrieza man matus, ticiet man, nav dienasgrāmata. Mana dienasgrāmata būtu nebaudāma, pilna ar banalitātēm, liktenīgām drāmām un deklaratīviem paziņojumiem. Ļoti bieži grāmatas par mūsu jaunību vai postpadomju gadiem ir diezgan specifiski lokalizētas. Par tavējo man šķita - to tikpat labi varētu lasīt citās valstīs, jo tajā ir gan tas sižets, gan personāži, kas stāv ārpus tā laika.Es pati to pozicionēju kā deviņdesmito gadu darbu, bet grāmata īstenībā jau ir par jaunību, par to kā cilvēks jūtas, kad ir jauns visos laikos – eksistenciāli izmisis, pazudis, vienu dienu laimīgs, vienu nē... Toreiz tev bija 20 gadu un piezīmes droši vien nerakstīji. Tēlus veidoji pēc atmiņas?Tad, kad es rakstīju stāstus (pirms gadiem septiņiem, pieciem), iespējams, es arī vēl mazliet dzīvoju savā divdesmitgadnieces pasaulē. Katrā ziņā emocionālā stīga bija saglabājusies, savukārt attālums laikā man ļāva uzbūvēt varoņus un parunāt par visu ar ironiju. Es ļoti ironizēju galveno varoni – ar visām viņas jaunās meitenes ciešanām, vaimanām. Kā es vienā intervijā lasīju: "Jo aktieris kaut ko nopietnāk dara, jo vairāk skatītājs par viņu smejas." Rakstniekiem ir tāpat - jo tu nopietnāku ģīmi apraksti savas dižās ciešanas, jo visiem šķiet komiskāk.
Bet runājot par atmiņām un sajūtām – es ne tikai savus 20 atceros un izjūtu, bet arī savu bērnību. Un jo vecāks paliec, jo labāk, skaidrāk, detalizētāk to atceries, plus ieliec šajās atmiņu bildītēs nodzīvoto gadu pieredzi – vai tad tā nav aksioma?
Tu esi ilgus gadus bijusi režijā, samērā lielā klusumā ārpus profesionālajām aprindām. Kā ir tagad, kad izdod mazu grāmatiņu un pēkšņi visi par tevi runā?
Darbs televīzijā man ir iemācījis attiekties pret "visi par tevi runā" reālistiski, paldies Dievam. Runā, protams, bet aprindās, kuras lasa, interesējas, seko, analizē procesus… Tikko šodien satiku paziņu, viņš man jautā: "Nu, kā tev iet? Vai tā tava grāmata jau izdota?" Viņš vispār par to nebija dzirdējis, un ne jau tāpēc, ka būtu baigais tumsonis, viņš vienkārši dzīvo citās trajektorijās.
Bet vispār jau tam, ka te esi kādā profesijā (ne tikai radošajā), nav nekāda sakara ar balvām, oficiālām atzinībām un "visi par tevi runā". Ja tu nopietni strādā kādā profesijā, iemesli un motīvi ir pavisam citi, un tu tajā turpināsi strādāt arī bez nevienas balvas un ja neviens par tevi nerunās. Borhesam ir teiciens: "Lai izdeg svece, un neviens to nepamana, lai. Dievs pamanīs." Bet tas, ko tu nosauci par "visi par tevi runā" ir tāds skaists brīdis, kad tu esi realizējis kādu ideju, kādu darbu un visu lietu sakritībā tas ir izdevies, tu saņem puķes, tevi aicina tikties ar lasītājiem, mediji tevi lutina – tas tiešām ir gandarījuma brīdis, kuru ir patīkami izbaudīt. Tāpat kā iemīlēšanās laikā - ir viens tāds brīdis, kad tu jūti, ka otrs tevis dēļ ir gatavs uz visu. Ir forši to izbaudīt, bet veselīgi ir neaizmirst, ka tas beidzas.