Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Tango mūs glābs. Intervija ar akordeonisti Kseniju Sidorovu

Karantīnas laikā jutu, ka man ir jāstrādā. Es nevaru būt tikai mājsaimniece – tā neesmu es! Pasaulē novērtētā Latvijas akordeoniste Ksenija Sidorova izdevusi albumu Piazzolla Reflections

Kā akordeoniste Ksenija Sidorova pavada pandēmijas laiku, kad ir atcelti visi koncerti? Viņa ir īstenojusi sen lolotu sapni un radījusi albumu Piazzolla Reflections, kas ir veltīts argentīniešu komponista Astora Pjacollas simtgadei (1921–1992). Līdzās viņa mūzikai diskā skan mūsu laikabiedru Sergeja Voitenko (1973), Pjetro Rofi (1992), Franka Anželisa (1962) un Sergeja Ahunova (1967) opusi. 

Albuma centrālais skaņdarbs – Astora Pjacollas koncerts bandoneonam, stīgu orķestrim un perkusijām Aconcagua – iemūžināts 2018. gada jūnijā Elbas filharmonijā Hamburgā notikušajā koncertā, kurā Ksenija Sidorova uzstājās kopā ar Ziemeļvācijas Radio (NDR) Elbas filharmonijas orķestri diriģenta Tomasa Hengelbroka vadībā. Disku noslēdzošais Pjacollas hits Libertango ieskaņots kopā ar Velsas Nacionālo BBC orķestri un diriģentu Klārku Randelu. Pārējos albumā iekļautos darbus Ksenija Sidorova kopā ar domubiedriem ierakstījusi pērn pandēmijas apstākļos.  

Albums Piazzolla Reflections nonāca pārdošanā 12. februārī. To izdevusi Francijas un Beļģijas firma Alpha Classics. Pērn britu žurnāla Gramophone balvu pasniegšanas ceremonijā tā tika atzīta par gada labāko ierakstu kompāniju.

Žurnāla Gramophone 2021. gada marta numurā albums Piazzolla Reflections ir iekļauts labāko jauno ierakstu sadaļā Redaktora izvēle (recenzija ir lasāma šeit). 

Ksenija Sidorova kopā ar vīru Hosē Luisu un pusotru gadu veco meitiņu Gabrielu mīt Madridē. Platformā Zoom notikušajā intervijā viena no spožākajām klasiskā akordeona zvaigznēm pastāstīja KDi, kas notiek viņas radošajā dzīvē un kā viņa jūtas Covid-19 krīzes laikā.  

Publika ir pieradusi tevi redzēt vienmēr labā noskaņojumā. Vai pašreizējos apstākļos pietiek iemeslu optimismam? 

Šie iemesli ir jāmeklē. Kā gan citādi varēsim izdzīvot? Apkārt ir pārāk daudz negatīvu ziņu. Optimismu meklēju mājās, kur, tāpat kā pārējie cilvēki, pavadu visvairāk laika. Es to meklēju savā ģimenē un darbā – tajā, ko varu izdarīt šajā situācijā, kamēr nav iespējas būt uz skatuves. Tieši koncertskatuve ir mans pamatdarbs, tur es nopelnu iztiku, un skatuve ir visa mana dzīve. Kamēr tā nav pieejama, cenšos vislabāk sagatavoties brīdim, kad atkal varēšu uzstāties klausītāju priekšā.

Šajā laikā esmu centusies papildināt zināšanas, iemācīties kaut ko jaunu, pēc iespējas vairāk lasīt. Esmu aizrāvusies ar audiogrāmatām, esmu skatījusies filmas un seriālus. Tas viss uzlādē ar optimismu. 

Ko esi iemācījusies pandēmijas gadā?

Tagad, kopš man ir meitiņa, esmu iemācījusies būt vēl vairāk disciplinēta. Vairākumam mūziķu koncertu nav, bet mēs turpinām tiem gatavoties – gan praktiski, gan garīgi. Par spīti tam, ka regulāri pienāk ziņas par koncertu atcelšanu un pārcelšanu, mūziķu darbs turpinās. Mums ir jāuztur sevi labā formā – ja pēkšņi tiks saņemts kāds piedāvājums un nebūsi gatavs operatīvi reaģēt, tavā vietā stāsies kāds cits.              

Kas palīdz mobilizēt spēkus un nezaudēt motivāciju? 

Tāpat kā daudziem, arī man pagājušajā gadā bija vairāki sarežģīti posmi. Visgrūtāk bija pašā pandēmijas sākumā: kā tas ir iespējams – mēs esam ieslēgti, un mūs nelaiž ārā no mājām?! Tas taču pārkāpj visas manas tiesības, bet es neko nevaru izdarīt! Tagad ar ģimeni dzīvoju Madridē. Pērn martā un aprīlī šeit ielās bija armija un mēs nedrīkstējām iet ārā. Vēlāk, kad stingrie ierobežojumi tika mīkstināti, varējām atviegloti nopūsties – beidzot ieelpojam svaigu gaisu! Cilvēki no jauna iemācījās priecāties par dzīves sīkumiem, kurus bija uzskatījuši par pašsaprotamiem.    

Pagājušajā nedēļā biju Itālijā – Verdi teātrī Florencē notika mans pirmais koncerts pēc ilgāka pārtraukuma. Kopā ar Toskānas orķestri turku diriģentes Nilas Venditi vadībā atskaņoju Astora Pjacollas koncertu Aconcagua. Publikas zālē nebija. Ieraksts ir skatāms orķestra kanālā YouTube un Facebook.

Pārraides tiešsaistē ir jauns formāts, kuram ir jāsagatavojas. Dažreiz šķiet – kāpēc man būtu jāskatās kāds koncerts vai izrāde datora ekrānā? Kāpēc man būtu jākomunicē ar draugiem platformā Zoom? Ja ļoti gribas viņus satikt, jūs tomēr pieslēdzaties Zoom. Jūs tam gatavojaties, domājat par tēmām, ko apspriedīsiet. Ielejat glāzi vīna un satiekaties virtuāli. Līdzīgi ir jāgatavojas arī koncertam tiešsaistē – to vajadzētu pārvērst par notikumu, par maziem svētkiem, ja nav iespējams klātienē apmeklēt teātri vai koncertzāli. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs to uztveram. 

Maijā svinēsi 33. dzimšanas dienu. Jau ilgus gadus darbojies globālā mērogā, esi labi pazīstama klasiskās mūzikas pasaulē. Vai joprojām jūties kā jaunā māksliniece vai jau esi pakāpusies soli augstāk un jūties kā nobriedusi mūziķe?

Es pati dažreiz domāju, kur ir šī robeža. Iespējams, to, ņemot vērā mākslinieka vecumu un pieredzi, novelk ierakstu kompānija un koncertu rīkotāji, kad veido publicitātes kampaņu. Pats mākslinieks turpina dzīvot un strādāt, kā viņš ir pieradis. Es labi apzinos, ko daru gan radošajā, gan personiskajā dzīvē. Saprotu, ka gluži vairs neklasificējos kā jaunā māksliniece, jo ir parādījušies daudz jaunāki mūziķi. Savā profesijā gribas paveikt kaut ko būtisku un interesantu, kam būs paliekoša vērtība. Gribas atstāt pēdas sava instrumenta vēsturē, mantojumu. Aizdomājos par to, ar kuriem komponistiem vēlos sadarboties, kurus opusus ierakstīt un kāda tam visam ir jēga, kādi ir mani mākslinieciskie mērķi un kāpēc es to visu daru. 

Vai tev ir atbilde – kāpēc tu to dari?

Galvenais uzdevums manā karjerā ir nodrošināt, lai instruments dzīvotu un lai attīstītos tā repertuārs. Akordeonam ir jāieņem cienījama, godpilna vieta mūzikas pasaulē. Negribas, lai šo instrumentu piemirstu, īpaši tagad, kad nav regulāras koncertdzīves. Tāpēc par akordeonu ir jāatgādina, jāveido repertuārs, kas skanēs koncertos, kad beidzot tiksim vaļā un atkal varēsim satikties.   

Pērn pavasarī, kad Spānijā tika ieviesta stingra karantīna, es biju neizpratnē – kā tā?! Kā tas ir iespējams, ka viss ir atcelts un es nedodos sen ieplānotajā, mēnesi ilgajā Ķīnas koncertturnejā? Pamazām samierinājos, ka nebraucu uz Ķīnu. Kad sāka atcelt koncertus citu pēc cita, kļuva arvien smagāk. Man bija milzīgi plāni! Kādā brīdī sapratu, ka ir jāmaina attieksme un nedrīkst sevi pakļaut izmisumam, saņemot katru nākamo paziņojumu par koncerta atcelšanu. Tā var sevi novest līdz nervu sabrukumam.

Daudzi domā, ka allaž esmu ļoti pozitīva un gaiša, bet, lai man būtu šāds noskaņojums, man ir vajadzīga iedvesmojoša, pacilājoša atmosfēra un spēcīga aizmugure, ko nodrošina ģimene. Man ir nepieciešams tuvāko cilvēku atbalsts, lai es varētu turpināt radīt. 

Šajā situācijā par balstu ir kļuvis mans vīrs. Viņš mani iedvesmoja un daudz palīdzēja. Pateicoties viņam, es sapratu, ka vēlos ierakstīt albumu un esmu spējīga īstenot projektu no sākuma līdz beigām – no idejas līdz realizācijai. Man vienmēr ir bijis sapnis par veltījumu Astoram Pjacollam, un 2021. gadā tiek svinēta viņa simtgade. Kad vēl lai īstenoju savu ieceri, ja ne tagad?! Bet kā es ierakstīšu albumu karantīnas apstākļos?

Viss ir iespējams, ja izveido detalizētu darbības plānu. Kaut ko nācās koriģēt ierobežojumu dēļ. Kad ierakstu kompānija Alpha Classics piekrita izdot albumu, viss notika ātri. Es biju patīkami pārsteigta – pasaulē ir tik daudz Pjacollas mūzikas ierakstu, kāpēc Alpha Classics grib izdot manējo?! Turklāt es spēlēju akordeonu, nevis bandoneonu. Kompāniju pārliecināja mans redzējums. Katram māksliniekam ir savs stils un pieeja materiālam. Vēlējos iemūžināt ne tikai Pjacollas opusus, bet arī mūsdienu komponistu darbus, kuri tapuši speciāli man. Albumā ir dzirdami mani kolēģi, ar kuriem savulaik esmu pirmatskaņojusi šīs kompozīcijas. Viņi pārstāv gan pasaules mūziku, gan džezu, gan klasisko vidi. Esmu priecīga par žanru saplūsmi. 

Kāds ir tavs unikālais Pjacollas mūzikas redzējums?

Pjacolla ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem. Manā repertuārā jau sen ir viņa koncerts Aconcagua, kuru esmu spēlējusi ar daudziem orķestriem un diriģentiem. Labi pārzinu un izjūtu šo darbu, tāpēc gribēju, lai koncerta ieskaņojumu izdotu kāda no lielajām ierakstu kompānijām. Koncerts ir pelnījis klausītāju uzmanību. Albumā ir iekļauti arī citi Pjacollas opusi. Akordeons spēj ļoti smalki un jutekliski atklāt to noskaņojumu. Pjacolla mani aizkustina, un es atceros savus studiju gadus Londonā, kur ierados sešpadsmit gadu vecumā. Jau pirms tam biju mēģinājusi spēlēt viņa mūziku, bet tieši Londonā sajutu, ko nozīmē pa īstam spēlēt kamermūziku – kā mijiedarbībā ar partneriem attīstās visas mazās tēmas, kā savā starpā sarunājas dažādi instrumenti, kā piedzimst improvizācijas burvība. 

Pjacolla ir pirmatklājējs. Ilgu laiku viņš nejutās ne saprasts, ne pieņemts. Viņš cīnījās par to, lai eksistētu žanrs tango nuevo. Projektā Piazzolla Reflections gribēju parādīt, par ko cīnās mūsu laikabiedri un kādā nākotnē mēs visi kopā ieiesim. Albumā ir apvienoti Pjacollas opusi un jaundarbi, kuri sacerēti speciāli akordeonam un kuri tagad veido instrumenta tēlu akadēmiskajā mūzikā. Man ir svarīgi, ka šis projekts gan saturā, gan izpildījumā perfekti atspoguļo manu būtību. Šī mūzika atbilst manam raksturam. Argentīnieša Pjacollas daiļrades melanholija saskan ar albumā pārstāvēto mūsdienu krievu komponistu Sergeja Voitenko un Sergeja Ahunova mūzikas melanholiju un ekspresiju. 

Diskā ir arī francūža Franka Anželisa un itāļa Pjetro Rofi darbi. Es ļoti novērtēju Alpha Classics drosmi, tas ir liels risks – izdot ierakstu, kurā ir arī laikmetīgā mūzika, – jo cilvēkiem bieži vien ir bail no visa, kas ir jauns. Viņi galvenokārt pērk to, ko labi pazīst. Alpha Classics neuzdeva jautājumus par mūsdienu komponistiem, kuru darbus biju atlasījusi albumam. Kompānija ne mirkli neapšaubīja manu izvēli. Noklausoties mūziku, Alpha Classics pārstāvji uzreiz teica – tā ir jāizdod! 

Vai Astors Pjacolla ir svarīgs arī šo mūsdienu komponistu radošajā dzīvē?

Neesmu viņus brīdinājusi, kāda būs projekta tēma. Neesmu izjutusi vajadzību uzdot jautājumu: vai jūsu skaņdarbs iekļausies šajā koncepcijā? Kad programma jau bija izveidota un bija skaidrs, ka pamatideja attīstās caur Pjacollu, nevienam nebija iebildumu. Esmu precīzi notvērusi visu projektā iesaistīto komponistu noskaņojumu. Viņi ir ļoti dažādi, bet mūzikas gaisotne atbilst laikam, kurā dzīvojam, tāpēc albumam ir izvēlēts nosaukums Piazzolla Reflections. Tas aicina ieklausīties, aizdomāties, ieraudzīt atspulgus un būt apcerīgiem. 

Pastāsti, lūdzu, kā mūziķis brīvmākslinieks var izdzīvot pašreizējos apstākļos, kad nav iespēju pelnīt iztiku koncertos? 

Covid-19 krīzes laikā sāku lasīt grāmatas par finanšu izglītību. Mūziķi ir nonākuši finansiālajā bedrē. Mūsu ienākumi netiek diversificēti, gandrīz vienīgo iespēju nopelnīt sniedz koncertskatuve, kura mums pašlaik ir atņemta. Tas nozīmē, ka neko nepelnām. Es sāku domāt: kā būtu jārīkojas, lai turpmāk pelnītu ar savu naudu un nodrošinātu savas ģimenes nākotni. Man ir uzkrājumi. Nekad neesmu tērējusi visu, ko esmu nopelnījusi. Neesmu steigusies iegādāties kaut ko vismodīgāko un visdārgāko. 

Visiem cilvēkiem, ieskaitot mūziķus, ir jādomā, ko viņi dara ar savu naudu un kur viņi to iegulda. Kas notiks, ja kādu dienu viņi vairs nebūs spējīgi spēlēt vai dziedāt? Par to laikus ir jāaizdomājas. Es izglītojos šajā virzienā, lasu par finanšu instrumentiem un investīciju iespējām. Dzīve liek to darīt, un man gribas to iemācīties. Man ir paveicies, ka man ir vīrs, ģimene un vecāki, kuri nepieciešamības gadījumā palīdzēs. Mēs turamies kopā. Jūtu līdzi visiem, kuri ir nonākuši kritiskā situācijā, un es pazīstu ļoti daudz tādu mūziķu. Ceru, ka drīz grūtības tiks pārvarētas. 

Jau minēji, ka pērn tika atcelta tava Ķīnas turneja. Vai ir vēl kādi nenotikuši pasākumi, kuru ir īpaši žēl? 

Tik tikko – 3. februārī – būtu bijis jānotiek manam pirmajam solokoncertam Ņujorkas Kārnegija zālē. Tici man, ļoti žēl! Ceru, ka nākotnē tas notiks un Kārnegija zāle izdzīvos. Pašlaik cieš visi – mākslinieki, teātri, koncertzāles un koncertorganizācijas. Aģentūras, kuras pārstāv māksliniekus, izmirst kā mamuti. Mūs gaida nopietnas pārmaiņas mūzikas industrijā, viss tiks pārkārtots. Es pat nezinu, vai turpmāk attiecības starp mākslinieku un viņa menedžeri vai aģentu veidosies tāpat, kā tas ir bijis līdz šim. Iespējams, starpnieku kļūs mazāk.         

Tika atcelta mana ASV turneja. Pērn martā paredzētais koncerts kopā ar diriģentu Pāvo Jervi un Cīrihes orķestri Tonhalle pārcelts uz šā gada martu – redzēsim, vai tas būs iespējams. Uz vēlāku laiku pārcelts koncerts ar Minhenes filharmonijas orķestri... Kad man ir stress, es eju gulēt. Pamostos, un šķiet, ka esmu to redzējusi kādā baisā sapnī. Man kļūst labāk, un sliktais it kā aizmirstas. Par to, kas ir aizgājis garām, ir jācenšas nedomāt, jo īpaši, ja tas nav no tevis atkarīgs un tu nespēj ietekmēt notikumu gaitu. Agri vai vēlu tas pāries. 

Tevi pārstāv starptautiskā mākslinieku aģentūra HarrisonParrott, un tava menedžere Tugče Teza strādā ar A klases mūziķiem, kuru vidū ir dziedātāja un diriģente Barbara Hanigena un pianists Vikingurs Oulafsons. Vai menedžere tev stāsta, kāds noskaņojums valda mūzikas industrijā?

Aģentūra HarrisonParrott piesaista arvien vairāk jaunu mākslinieku. Man pašai tas ir interesanti – es sekoju aģentūras aktualitātēm tīklā Instagram, un tur cits pēc cita parādās jauno mūziķu vārdi. HarrisonParrott ļoti daudz strādā, taču lielākais darba apjoms pašreiz ir saistīts ar koncertu atcelšanu, pārcelšanu, jaunu datumu un citu iespēju meklēšanu, aviobiļešu maiņu. 

Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslinieks kļūst par zīmolu. Kad pandēmija beigsies, būs izdzīvojuši tie, kuri būs spējuši uzturēt auditorijas interesi. Mūziķiem ir jābūt daudzšķautņainiem. Tagad, kad notikumi ir pārcēlušies digitālajā vidē, mēs attālināmies no klasiskā koncerta formāta: mūziķis uznāk, nospēlē un aiziet. Ar to vairs nepietiek, īpaši tiešsaistē. Skatītāji gaida stāstu un vēstījumu. 

Es sekoju līdzi visam, kas notiek. Ir iestājusies audiovizuālās informācijas pārbagātība, bez maksas pieejamā satura internetā ir kļuvis par daudz. Māksliniekiem ir jāpaceļas nākamajā kvalitātes līmenī, un uzvarēs spēcīgākais – tas, kuram iztēle darbosies visoriģinālāk un kurš piedāvās kaut ko vienreizēju. Neviens menedžeris to neizdarīs mūziķa vietā – tā ir mana, nevis kāda cita cilvēka fantāzija! Viss ir atkarīgs no manis. Menedžeris var kaut ko ieteikt vai palīdzēt ar kontaktiem. Var palīdzēt attīstīt domu, taču primāri viss ir jāizdomā pašam mūziķim. Aģentūra vienmēr ir atbalstījusi manas idejas, arī pirms pandēmijas.

Karantīnas laikā es jutu, ka man ir jāstrādā. Es nevaru būt tikai mājsaimniece – tā neesmu es! Manī nostiprinājās doma, ka man ir jāpieliek visas pūles, lai īstenotu savu projektu – albuma ierakstu. Bija skaidrs, ka tas nav ideālais brīdis, lai to darītu, bet šāds ideālais brīdis var arī nepienākt. Es teicu – viss, ir jāstrādā. HarrisonParrott šajā procesā man arī palīdzēja.

Tavu iepriekšējo albumu Carmen, kurā ir apkopotas Žorža Bizē operas Karmena tēmas jaunos aranžējumos, 2016. gadā laida klajā prestižākā klasiskās mūzikas ierakstu kompānija Deutsche Grammophon. Vai jūsu ceļi ir šķīrušies? 

Tie ir šķīrušies, ja runājam par šo konkrēto projektu Piazzolla Reflections un izvēlēto programmu, kas ir ļoti personiska. Es to sastādīju no A līdz Z, un man nebija vēlēšanās skaidroties un atbildēt uz jautājumiem – kāpēc ir atlasīts šis skaņdarbs, nevis cits, un varbūt vajadzētu pamēģināt vēl šo… Skatīsimies, kā turpmāk attīstīsies mana sadarbība ar Deutsche Grammophon. Man ar šo kompāniju nav ekskluzīva līguma, kas paredzētu, ka tikai tā izdod manus ierakstus. Es to uzskatu par priekšrocību.

Esmu brīvmāksliniece un varu izvēlēties, ko darīt ar saviem ieskaņojumiem. Tas nozīmē, ka man nav jāsaņem kompānijas atļauja, ja vēlos kaut ko ierakstīt un ievietot, piemēram, Instagram. Tās ir būtiskas detaļas, un ir labi justies kā brīvam cilvēkam. Esmu pateicīga Deutsche Grammophon – tā ir paveikusi milzīgu darbu albuma Carmen un akordeona popularizēšanā.

Kāds vēl ir bijis labums no šīs sadarbības?

Deutsche Grammophon ir kvalitātes zīme. Redzēt šo dzelteno logotipu uz sava albuma vāka ir pagodinājums katram mūziķim. Man ir ļoti labas attiecības ar kompānijas pārstāvjiem. Ceru, ka varēsim kopā īstenot nākamos projektus. Esmu sniegusi daudz koncertu ar albuma Carmen programmu, tajos ir piedalījusies kupla mūziķu komanda. Tas bija vērienīgs, košs projekts, kas arī finansiāli prasīja lielus ieguldījumus.   

Vai, izdodot akadēmiskās mūzikas albumus, var kaut ko nopelnīt?  

Šis laiks sen ir aizgājis. Straumēšanas platformā Spotify un citos digitālajos kanālos var klausīties visus pieejamos ierakstus bez maksas, un izpildītājiem tas nav finansiāli izdevīgi. Taču priekšrocība ir tā, ka mūzika ir plaši pieejama un, piemēram, manu ierakstu var noklausīties cilvēks, kurš agrāk par šo žanru nav interesējies, un tas var viņam iepatikties. No vienas puses, potenciālā auditorija ir kolosāla. No otras – esam pieraduši, ka internetā visu klausāmies un skatāmies par brīvu. 

Kā ar laiku mainās tavas prioritātes repertuāra izvēlē? Kādai mūzikai plāno pievērsties? 

Man viss notiek dabiski – es spēlēju tieši to, ko vēlos. Es zinu, ar kuriem mūziķiem sadarbošos, kad krīze būs beigusies. Vairākums koncertu ir pārlikti uz vēlāku laiku. Mēs atjaunosim turneju Between Worlds kopā ar mandolīnistu Avi Avitalu un perkusionistu Itamaru Doari, ar kuriem vēl pagājušogad mums bija paredzētas uzstāšanās Briseles koncertzālē Bozar, Berlīnes filharmonijā, Elbas filharmonijā Hamburgā un Drēzdenē. Turpināšu sadarbību ar čellisti Kamilu Tomā, vijolnieku Nemanju Raduloviču un klarnetistu Andreasu Otenzameru. Kopā veidosim jaunas programmas. 

Ja gatavoju soloprogrammu, gadās tā – es izdzirdu kaut ko neparastu un vēlos pārbaudīt, kā šī mūzika skanēs pārlikumā akordeonam. Man patīk eksperimentēt. Pandēmijas laikā es sev atklāju talantīgo itāļu komponistu un akordeonistu Pjetro Rofi – tagad viņa skaņdarbs Nocturne: A Kind of Lullaby of Times We Have Not Yet Lived ir iemūžināts manā jaunajā albumā. Pjetro mums abiem ir radījis fantastisku Johana Sebastiāna Baha Goldberga variāciju apdari – mēs to kopā spēlēsim. Ceru, ka varēsim to izpildīt arī Latvijā. 

Repertuārs ir jāveido uzmanīgi, tam ir jābūt daudzveidīgam. Katrs koncerts ir liela atbildība, jo mūziķis vēlas atgriezties uz skatuves. Gribas, lai klausītājiem patiktu mans instruments un lai viņus intriģētu repertuāra jaunumi. 

Kurus koncertžanra darbus atskaņosi tuvākajā laikā?

Pandēmijas dēļ atlikti divi svarīgi lielās formas pirmatskaņojumi. Koncertu akordeonam man ir sacerējis Sergejs Ahunovs. Tā pirmatskaņojums paredzēts nākamgad Londonā. Savukārt jau šovasar Latvijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ceru pirmatskaņot Artura Maskata koncertu – partitūra vēl top, mēs strādājam. Šajā darbā būs jūtams Baltijas noskaņojums. Artura rokraksts nav līdzīgs nevienam citam autoram. Jūs dzirdat mūziku, un uzreiz ir skaidrs – tas ir Maskats.       

Vai Artura Maskata akordeonkoncerts būtu interesants publikai un orķestriem arī ārpus Latvijas? 

Es ļoti vēlētos to atskaņot arī ārzemēs. Taču pašlaik, kad visi ir pārņemti ar pēdējā gada laikā nenotikušo koncertu pārcelšanu, ir īpaši grūti ieplānot kāda jaundarba iekļaušanu programmā. Parasti lielo orķestru simfoniskie cikli tiek veidoti divus trīs gadus uz priekšu. Pandēmijas dēļ plānošana ir kļuvusi vēl sarežģītāka. Tāpēc pieļauju, ka ārpus Latvijas šis koncerts varētu skanēt pēc trim četriem gadiem. 

Man arī pašai gribas nospēlēt lielās formas darbu vairāk nekā vienu reizi. 2019. gada martā pirmatskaņoju argentīniešu komponistes Klaudijas Montero akordeonkoncertu Dienvidu vēji/Vientos del Sur kopā ar Liverpūles Karalisko filharmonijas orķestri un diriģentu Vasiliju Petrenko. Diemžēl pirms mēneša komponiste nomira, nesagaidījusi šā opusa atskaņojumu kopā ar Minhenes filharmonijas orķestri. Tikko uzzināju, ka šis koncerts pārcelts uz oktobri, un es spēlēšu Dienvidu vējus otro reizi. Tas vienmēr ir svarīgi. Lai jaundarbs sāktu dzīvot, ar vienu reizi nepietiek. Pēc pasaules pirmatskaņojuma Liverpūlē mēs ar komponisti vēl pieslīpējām nianses. Tāpat būs arī ar Artura Maskata koncertu. Es to nospēlēšu, un pēc tam mēs vēlreiz rūpīgi iziesim cauri partitūrai. 

Allaž ir interesanti dzirdēt, kā jaundarbs skan dažādu kolektīvu un diriģentu interpretācijā. Simfoniskie orķestri tomēr ir pieraduši spēlēt citādus koncertžanra darbus – sev daudz pazīstamākus. Kad pie viņiem ierodas akordeonists, turklāt ar jaunu koncertu, ir jāsakrīt daudziem faktoriem, lai viss patiešām izdotos.     

Vai ir nācies dzirdēt talantīgus jaunākās paaudzes akordeonistus, kuri seko tavās pēdās? 

Jauni talanti parādās visu laiku, un viņi kļūst arvien jaunāki. Tagad pavisam mazie jau tik daudz ko prot, arī tehniskā ziņā, – mēs varam no viņiem mācīties. Par vislielāko komplimentu uzskatu jauno mūziķu pateicības vārdus, ka esmu viņus iedvesmojusi un ieinteresējusi paņemt rokās akordeonu.

Pirms kāda laika man uzrakstīja viens jaunietis. Viņš pastāstīja, ka mācījies akordeona spēli, bet piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā nolēmis vairs neturpināt un sācis apgūt citu profesiju. Kad viņš ieraudzījis YouTube kādu no maniem ierakstiem, sapratis, ka tomēr vēlas spēlēt. Pēc dažiem mēnešiem viņš iestājies Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā pie profesora Ouena Marija, pie kura mācījos arī es. Tagad šim puisim viss ir labi. Viņš spēlē, studē, uzstājas. Es par viņu priecājos.

Vai tev ir grūti dzīvot bez skatuves? Vai tomēr vari iztikt arī bez tās? 

To, ka man ir grūti dzīvot bez skatuves, sapratu dekrēta atvaļinājuma laikā. Man bija sajūta, ka esmu noilgojusies pēc uzstāšanās klausītāju priekšā. Tikko beidzās mans dekrēta atvaļinājums – sākās pandēmija! Vienmēr esmu zinājusi, ka skatuve man ir nepieciešama. Es uzstājos gandrīz līdz astotajam grūtniecības mēnesim un atgriezos, kad meitiņai bija divi mēneši. Man bija ļoti īslaicīgs pārtraukums koncertdarbībā, salīdzinot ar koronavīrusa izraisīto pauzi. Pērn sniedzu tikai trīs koncertus. 2019. gadā man bija 65 koncerti, un tas bija meitas dzimšanas gads. Parasti spēlēju ap simt koncertiem gadā.

Kādas bija tavas sajūtas, nesen uzstājoties koncertzālē bez publikas? 

Mūziķis pierod spēlēt klausītāju priekšā. Pērn novembrī Francijā un tikko Itālijā uzstājos tukšā zālē. Man aiz muguras bija orķestris – tie bija mani klausītāji. Nebija viegli. Tagad ir ļoti daudz jaunu sajūtu, un tajā ir arī savs labums. Tas ļoti atsvaidzina.

Informācija: ksenijasidorova.com

Top komentāri

Mūs glābs nāve.
M
Nevis tango vai čačača.
Ne nu glābs, nekā.
N
Bet Ksenija ir perfekta. Viņas aranžējumi un izpildījums tik ļoti kontrastē ar mūsdienās tik ierasto paviršību, diletantismu un profanāciju.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja