Dīvains iestudējums! – brīdina konservatīvākie operas "dinozauri". "Es gribu citādu teātri," savu pārliecību nemaina režisors Viesturs Meikšāns, kurš tikko pabeidzis Džuzepes Verdi operas Makbets iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Viņš LNO Jaunajā zālē jau iestudējis sava laikabiedra un vienaudža Kristapa Pētersona operu – lekciju Mihails un Mihails spēlē šahu, kuras pasaules pirmizrāde notika 2014. gada martā. Savukārt tagad Viesturs Meikšāns pirmo reizi izmēģina spēkus XIX gadsimta lielās romantiskās operas, šī žanra pasaules šedevra iestudējumā uz LNO lielās skatuves.
Viesturs Meikšāns šo izrādi veidojis kopā ar diriģentu, iestudējuma muzikālo vadītāju Mārtiņu Ozoliņu, scenogrāfu Reini Suhanovu, modes mākslinieku tandēmu Mareunrol’s, horeogrāfi Lindu Mīļo un gaismu mākslinieku Kevinu Vinu-Džonsu. Titullomā iejūtas trīs baritoni – Samsons Izjumovs, Armands Siliņš un Sanktpēterburgas Marijas teātra solists Vladislavs Suļimskis. Permanentā ļaunuma sakni lēdiju Makbetu atveido ukraiņu dramatiskais soprāns Tatjana Meļņičenko un LNO soliste Julianna Bavarska. Dinamiskajā, notikumiem bagātajā iestudējumā iesaistīti mūsu Operas visu paaudžu solisti, koris, orķestris, Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, statisti.
Ķerties pie lielās operas iestudēšanas motivēja interese par Šekspīru vai mūziku?
Mani interesē mūzika, turklāt visdažādākā. Lielā mērā es ļoti veiksmīgi iedvesmojos no Aleksa Rosa grāmatas Viss cits ir troksnis par XX gadsimta mūzikas vēsturi; tas faktiski bija mans pirmais mācību materiāls par mūziku. Ejot cauri rakstiem un klausoties piemērus, es izglītojos un sajutu, ka man tiešām patīk. Es, protams, spēju iedziļināties tik, cik spēju, taču spēju gūt baudu no tā. Protams, man gribētos vēl vairāk un labāk saprast sarežģītos XX gadsimta komponistus, kā Pjēru Bulēzu un Janni Ksenaki, Jaunās Vīnes skolas komponistus. Katrā ziņā tā man ir ļoti interesanta teritorija.
Džuzepe Verdi, kurš izklausās radikāls pretstats tikko nosauktajiem, arī ir neiepazīta teritorija. Tur ir romantisks šarms, kas man piedāvā citādus izteiksmes līdzekļus, citādu domāšanas veidu. Starp citu, Aleksam Rosam ir grāmata, kurā viņš raksta arī par Verdi (Listen to This. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2010; šajā grāmatā amerikāņu publicists apraksta mūzikas ceļu cauri gadsimtiem no Baha līdz Bjorkai – I. L.). Taču nav jau tā, ka režisors atnāk uz operu un saka: es tagad gribētu iestudēt šo! Vismaz manā gadījumā notika otrādi. Man piedāvāja materiālu, un tad saki jā vai nē.
Tā bija laimīga sakritība? Par Verdi biji domājis jau labu laiku?
Nē, tieši par Verdi es nebiju domājis. Es biju domājis par mūziku kā tādu. Es ļoti gribu iet iekšā mūzikā, man patīk mūzika un patīk ar to strādāt. Man ļoti tuvs ir vizuālais teātris, bet šeit, strādājot mēģinājumu telpā Operas Jaunajā zālē, kur viss ir ļoti nosacīts, es pārsteigts jūtu, ka mūzika mani iedvesmo strādāt ar vizuālajiem izteiksmes līdzekļiem.
Tomēr nav nejaušība, ka vienā no dramatiskā teātra iestudējumiem – Mariusa fon Maienburga lugā Ainava un bars – izmantojāt Verdi Makbeta mūziku?
Tad es jau zināju, ka iestudēšu šo operu. Tā bija neliela iesildīšanās. Man ļoti patika šī mūzikas epizode, koris Patria opresa. Tieši šis fragments labi tur, izrādē Ainava un bars, iegūla. Vēl neesmu redzējis Uguni un nakti Nacionālajā teātrī, kurā Viesturs Kairišs izmanto paša iepriekš iestudēto Vāgnera operu citātus, taču saprotu viņa operas koncepciju turpinājumu uz teātra skatuves.
Domā arī pats turpmāk ņemt līdzi Makbeta mūziku dramatiskajā teātrī? Iesācies tavs Verdi periods?
Nezinu. Varbūt. Jāskatās, kā prasās izrādes kontekstā. Katrā ziņā šis iestudējums un Verdi mūzika ir atstājuši nopietnu nospiedumu manā apziņā. Es domāju, ka vēl atgriezīšos gan pie Verdi, gan operas. Taču man nav obligāti koncentrēties tieši uz Verdi vai XIX gadsimta mūziku. Mani interesē mūzika visplašākajā nozīmē.
Un Šekspīrs?
Šis ir mans otrais piegājiens Šekspīram. Es zinu, ar ko man ir jārēķinās. Skaistais atklājums operā ir, ka, par spīti tam, ka Frančesko Marijas Pjaves libretā ir būtiski mainītas un pārstrādātas Makbeta epizodes un pat ieviestas sižetiski jaunas lietas, vienalga varu strādāt ar to Šekspīru, kā viņu saprotu, kāds viņš bijis oriģinālā. Ar viņa piedāvāto natūru, asinīm.
Simfoniskajā (absolūtajā) mūzikā izšķir šekspīrisko un baironisko dramaturģiju. Pirmā raksturīga klasiķim Bēthovenam, otrā – romantisma laika komponistiem, kuri koncentrējas uz liriskā varoņa iekšējām kolīzijām. Kā ar romantisma laikā komponēto Verdi Makbetu?
Neesmu tik erudīts, lai varētu spriest par mūzikas dramaturģiju. Mūzikas vēsturnieks Mikus Čeže uzsver, ka Verdi ar operu Makbets gribēja radīt kaut ko jaunu, nebijušu pretstatā romantiskajai vai baironiskajai tradīcijai. Tāpēc viņš spieda, mocīja libretistu Pjavi, kurš bija romantiskās tradīcijas pārstāvis un labi juta, ko itāļu publika vēlas. Verdi bija celmlauzis. Sižets Makbetā ir spēcīgs, un tajā ir daudz notikumu. Esmu redzējis romantiskās operas, kurās bieži vien visa darbība ir statiska un režijas iespējas nav plašas. Šajā iestudējumā es lieku Šekspīru ar visu darbību uz skatuves. Darbības ir ļoti daudz.
Daudzās darbības nedraud radīt lielu, nepārskatāmu jucekli vai novērst uzmanību no mūzikas?
Skatuviskā dinamika man ir asinīs. Jau otrajā kursā, sākot pirmos režijas šļupstus, es sapratu, ka man prasās nemitīgas pārmaiņas, dinamika. Laika gaitā attīstu izteiksmes līdzekļus. Tas nav nekas šausminošs, man tas ir organiski. Man nepieciešams dinamisks, notikumiem un idejām bagāts, blīvs iestudējums.
Īstajā, tradicionālajā XIX gadsimta operā tevi kā režisoru neierobežo tas, ka ir jārēķinās ar dziedātājiem, lai nekaitētu muzicēšanas kvalitātei?
Ir ļoti dažādi operteātri un dažādi dziedātāji. Man ļoti patīk alternatīvas operizrādes. Esmu par to runājis ar operas režisori Margo Zālīti, kurai ir izglītība šajā jomā un ļoti liela pieredze. Viņa stāsta un rāda piemērus – izrādes, kurās ir tik mežonīga izturēšanās pret solistu, ka dziedāšana vispār kļūst sekundāra. Taču jāsaprot, kur tu strādā. Operteātrī Rīgā man ir jāieklausās solistos un diriģenta vēlmēs. Protams, man ir sava argumentācija, un man ir ļoti svarīgi aizstāvēt savu koncepciju, bet es neuzskatu, ka esmu kaut ko ziedojis. Tas ir ļoti skaisti un forši. Es ceru, ka tas būs kaut kas jauns ne tikai man.
Gribētos aizbraukt un radoši izārdīties tur, kur režisors ir dievs, – un rauj jupis tos dziedātājus?
Domāju, ka ar nihilistisku attieksmi diez vai ko panākšu. Būs tikai liela revolūcija, un es piedzīvošu fiasko. Esmu gan redzējis YouTube videoierakstos, kā mēģinājumos strādā slavenais katalāņu operas režisors Kaliksto Bjeito. Esmu redzējis vācu raidījumu, kurā kamera gaida teātra vestibilā, kurš būs pirmais skatītājs, kurš aiz sliktas dūšas metīsies ārā no zāles uz tualeti. Bet redz – viņš ir šodienas operas režisoru topa piecniekā. Tur kaut kas ir. Degu nepacietībā noskatīties kādu viņa iestudējumu. Manī arī ir alternatīvisms. Man ir nepieciešams kaut kas jauns, nepieciešama savādāka tradīcija. Tas vispār ir iemesls, kāpēc es nodarbojos ar skatuves mākslu, – es gribēju citādu teātri.
Kādu tieši?
Tas pat nav kaut kas ļoti konkrēts. Svaigāks – varbūt ir pareizais vārds. Ar operu tagad nonāku pie vizuālā teātra formas. Pats neesmu gleznotājs, bet es varu sapulcināt komandu, kas to spēj izdarīt. Tas ir viens no veidiem, kādu teātri es vēlētos. Tieši teātri, ne tikai operu. Man tuvākais režisors no teatrāļiem ir Romeo Kastelluči ar savu episko, mitoloģisko sajūtu un nokrāsu. Viņš iestudējis daudzas operas. Varu godīgi teikt, ka jaudīgākā operas izrāde, kādu līdz šim esmu redzējis, ir Romeo Kastelluči šosezon Bastīlijas operā iestudētā Arnolda Šēnberga opera Mozus un Ārons. Lūk, tas, par ko domāju, sakot – svaigs, savādāka tradīcija.
Tu gribētu, lai skatītājiem tava darba iespaidā mestos slikta dūša?
Es diez vai mācētu strādāt kā Kaliksto Bjeito. Man bieži vien ir ļoti grūti skatīties arī Romeo Kastelluči izrādes, jo tās ir ļoti fizioloģiskas, iedarbība ir ķermeniska. Kā viņš to panāk, ir atkarīgs no katra individuāla mākslinieka. Man nav būtiski, lai skatītāji skrietu ārā no zāles. Mans mērķis ir vienots mākslas darbs. Vienkārši labs mākslas darbs: vesels, kopīgs un pamatīgs. Tas ir mans mērķis – iemācīties šo profesiju, iemācīties kaut ko tādu uztaisīt.
Operai Makbets ir ļoti konkrēts saturs, tēma. Jūsu radošās komandas uzmanības fokusā ir ļaunums? Varbūt arī manipulācija?
Makbets ir fundamentālākais Šekspīra pētījums par ļaunuma dabu. Makbetā apvienojas gan hamletiskās spoku epizodes par tēva garu, gan Ričarda III sižetiskā līnija par ambīcijām un nonākšanu karaļa galmā caur asinīm un slepkavošanu, gan Karaļa Līra naida tēmas. Makbets ir milzīgi spēcīgs Šekspīra vēstījums. Tad ir jautājums – kas ir ļaunuma daba? Mūsu interpretācijā akcentējam, ka viss ir atkarīgs no cilvēka psiholoģijas, no ļoti vienkāršas un saprotamas kombinācijas. Ir cilvēks, kuram ir azartiska daba un milzīga vēlme kaut ko sasniegt, un, kad šajā mazajā formulā tiek ievietota zīme, šis zobrats sāk strādāt.
Ejam pa ielu un kaut ko ieraugām, kāds mums kaut ko pačukst – tieši to, ko mēs gribam sadzirdēt. Un ar to pietiek, lai cilvēka liktenis apgrieztos ar kājām gaisā un netiktu vairs ārā no šī slazda. Domas ir spēcīgs instruments, spēcīgs ierocis. Pasaulē nav tirānu vai diktatoru. Ir tikai domas, kuras valda. Ļaunums nepastāv ārpus cilvēka. Tas ir atkarīgs no formulas, kas strādā mūsu galvā, no mūsu vēlmēm. Ļaunums un raganas eksistē tikai tad, kad mēs tam noticam. Par to ir šis stāsts.
Tas ir ļaunums, kas rodas no vājuma?
Stāsts ir par elementāru, vienkāršu situāciju, kuru cilvēks nespēj izturēt. Par kārdinājumu. Cilvēks ir vājš. Ir tikai doma par kārdinājumu vai bailēm, un viņš netiek ar to galā.
Par bailēm bija arī viena no tavām iepriekšējām izrādēm.
Visa vācu laikmetīgā dramaturga Mariusa fon Maienburga triloģija ir par bailēm (Apjukums Valmieras teātrī, Māceklis Jaunajā Rīgas teātrī, Ainava un bars Dirty Deal Teatro vienā sezonā – I. L.). Mana vecāmāte ir psiholoģe, pedagoģe, un, iespējams, interese par psiholoģiju man ir gēnos. Mani interesē nevis teātra reālisms čehoviskajā izpratnē – taisīt emocionālus stāstiņus –, bet psiholoģija, cilvēka domāšanas process. Bailes ir sekas, jo Makbeta gadījumā rodas no iekšējā konflikta starp vēlmi dzīvot mierā un ambīcijām. Bailes rada šī iekšējā cīņa. Tajā mirklī, kad Makbets nodur karali Dankanu, sirdsapziņa nodur Makbetu. Duncis viņam mugurā ir visu laiku, tas tur ir, kustas, asiņo, pūžņo. Tā ir viņa apziņa, kas vairs nespēj tikt galā. Tur ir bailes, šausmas, negulētas naktis, ārpuscilvēciska pieredze. Tāpēc Makbetu – tāpat kā daudzas citas lomas Šekspīra lugās – cilvēciski pat nav iespējams notēlot tā, kā Šekspīrs to uzrakstījis.
Man ļoti patika Džastina Kurcela filma Makbets (2015) – Maikls Fasbenders titullomā spilgti parādīja, ko nozīmē, kad esi saspringts līdz nemaņai, kad vairs neesi cilvēks. Lēdiju Makbetu šajā filmā atveido Mariona Kotijāra. Mūsu Operā man ļoti patīk visi trīs Makbeta atveidotāji – Vladislavs Suļimskis, Armands Siliņš, un jo īpaši Samsons Izjumovs – izcils Makbets savos 65 gados. Katram no viņiem ir atšķirīga šausmu izpratne.
Šī Verdi opera pierāda arī banālo patiesību, ka aiz katra vīrieša karjeras stāv sieviete.
Lēdija Makbeta pārliecināti atrodas ambīciju zonā, viņa neatrodas uz naža šķautnes. Lēdijas tēlā mani visvairāk interesēja tas, ka viņa šajā konkrētajā operā ir nepastāvīga būtne, kura nedzied savu mūziku. Ja ieklausās, ko dzied un runā lēdija Makbeta, – tā nav viņa. Viņa ir spogulis, viņa tikai atkārto to, kas notiek viņas acu priekšā. Mēs ejam tālāk un baleta ainā izmantojam lēdiju kopā ar viņas domu pasaules rēgiem. Viņa ir cilvēks – spogulis, kuram nav savu vēlmju. Man ir aizdomas, ka viņa pat nevēlas būt karaliene. Viņa grib, lai viņas vīrs ir karalis, grib spoguļoties viņa karaliskajā gaismā. Līdz ar to viņa kļūst par necilvēcisku radījumu. Mūsu skatījumā viņa ir ceturtā ragana, viens no metafiziskās pasaules elementiem.
Kas būtu noticis, ja Makbets būtu precējies ar labestīgo, ētiski skaidro latviešu Laimdotu?
Tur būtu brīnišķīgs materiāls jaunai lugai. Jāņem vērā, ka ne velti lēdijai Makbetai nav pašai sava vārda, viņa nav Tatjana vai Irēna. Viņas vārds ir lēdija Makbeta. Viņa ir Makbets. Lēdija Makbeta un Makbets ir ne(at)šķirami. Protams, var interpretēt arī daudz sociālāk un reālistiskāk – ka tās ir ģimenes attiecības un mīlestība, kurā rodas varaskāre. Mūsu gadījumā lēdija nav cilvēks. Viņa ir elements, substance, sauciet, kā vēlaties. Tā ir monoizrāde par Makbetu, un lēdija ir tikai un vienīgi vide. Šī opera ir Makbeta tuvplāns, visa opera norisinās tikai viņa apziņā, un visi tēli ir iedomāti. Tā ir viņa dzīves pieredze no iepriekšējiem gadiem.
Kā no šīs šekspīriskās traģēdijas nonāci līdz… traģikomēdijai? Dzirdot tavu apgalvojumu, ka šī Verdi partitūra ir komiska, opermīļotāji var krist ģībonī.
Jā, bet es nekad neesmu teicis, ka iestudēju komēdiju, un es arī neteiktu, ka šī visa ir komiskā opera. Taču, neskaitāmas reizes klausoties Makbeta mūziku, nevaru izvairīties no epizodēm, kurās ir parodijas elementi, piemēram, slepkavnieku koris. Pēc brīnišķīgās ārijas La luce langue/Gaisma zūd, kuru nodzied lēdija Makbeta, uzreiz seko kaut kas tāds. Verdi nav vakarējais zēns, viņš zina, ko dara. Ir ļoti būtiski atšķirt Šekspīra dramatisko materiālu no Verdi un Pjaves operiskā materiāla. Atšķirība ir būtiska. Šis operas materiāls nav bijis iecerēts dramatisks. To raksta pētnieki, un to varu saklausīt arī es kā muzikāli neizglītots cilvēks. Žanrs traģikomēdija, manuprāt, labi atbilst un iznes saulītē katru elementu: ja taisām traģēdiju, ko nozīmē slepkavnieku kora mūzika? Ja komēdiju – tad ko nozīmē asiņainās ainas, šausmas un bailes? Man pašam traģikomēdijas žanrs ir ļoti tuvs, es tajās jūtos ērti.
Likteņa ironija, ka populārākais fragments no latviešu komponista Jāņa Kalniņa operas Hamlets ir tieši piedzērušos Kapraču dziesmiņa, komiska ziņģe.
Jā, to cilvēki atceras, jo tas ir viegli, aizraujoši. Es jau arī aizeju mājās, un pirms gulēt iešanas kaut kas skan galvā. Patiesībā tās ir tieši vieglās, komiskās ainas. Nezinu, kāpēc tās man iesēžas galvā.
Kā ar tavu Šekspīra izpratni rezonē Vladislava Nastavševa veidotais Makbeta iestudējums Valmieras teātrī?
Es neuztveru Makbetu tā, kā viņš to iestudējis, taču iestudējums ir jāvērtē kā autordarbs, kā ļoti oriģināla režisora skatījums uz šo materiālu. Kad es to skatījos, man pietrūka viņa paša uz skatuves, kā bijis pirmizrādē, jo šī izrāde ir par viņa attiecībām ar aktieriem un teātri.
Manuprāt, ideālais Makbeta lasījums ir Akiras Kurosavas filma Asiņainais tronis/ Throne of Blood (1957). Precīzi trāpīts oriģinālā. Precīzi trāpīts idejiski par metafizisko ļaunumu. Par to, ka nekas nenotiek, bet cilvēks jūk prātā un viņam liekas, ka pasaule ir sazvērējusies pret viņu.
Nez kāpēc šīs kolīzijas man atsauc atmiņā Dostojevska Noziegumu un sodu.
Tas ir ļoti tuvu, tas ir labs salīdzinājums, jo sevis mocīšana ir precīzi tas, kas notiek Makbetā. Tāpēc to ir tik grūti aktieriski nospēlēt, ja vien to nedara klišejiski kā parasti: ā, man tagad jābaidās, jāšausminās. Makbeta sarežģītība ir tā, kas tas notiek vidē. Manuprāt, vide ir Makbeta atslēga.
Noprotu, ka operas jauniestudējums, vismaz tā vizuālais fons, videomāksla ļaus atpazīt mūsdienu sabiedrību?
Makbets iespējams jebkurā sabiedrībā, jo cilvēka psiholoģija nav mainījusies. Tāpēc nav interesanti rakņāties vēsturiski. Man būtu grūti apgalvot, ka šī ir opera, kura mūsu iestudējumā tiek pārcelta uz mūsdienām. Tas neskan pareizi. Daudz atbilstošāk skan: sirreālās mūsdienas. Sirreālisms ir ļoti tuvs un pareizs žanrs šai operai. Konkrētas politiskās un sociālās asociācijas mūs neinteresē. Mūsu stāsts ir par cilvēka dabu vispār. Par eksperimentu ar cilvēku.
Āķis ir lūpā? Tu vēlētos piepulcēties operas režisoriem, mērķēt uz starptautisku karjeru?
Protams, jā. Opera man ļoti patīk, tāpat arī vizualitāte un visi jaunie elementi, kurus tā piedāvā. Jāņem vērā, ka tas ir smags un dārgs žanrs. Šādi piedāvājumi nav bieži, it īpaši Latvijā, tos nedrīkst laist garām. Mana subjektīvā interese par mūziku ir galvenā motivācija atkal atgriezties mūzikas režijā. Man nav robežu, es nestrādāju tikai Latvijai.
Tavas durvis gaidīšanas režīmā ir atvērtas arī kino? Pirms dažiem gadiem tāda doma jau pavīdēja, tā iekšā gruzd, ir arī reāls plāns?
Reāla plāna vēl nav. Kinoscenārijs būtu jāraksta man pašam, taču nevar tā vienkārši piesēsties un uzrakstīt. Ir jābūt brīnišķīgai, skaistai idejai. Es absolūti baudu latviešu jauno kino vilni. Aumaļām veļas jauni vārdi, pēdējos divos gados mums bijušas sešas brīnišķīgas debijas. Domāju, agri vai vēlu arī finansējums kino Latvijā būs, un tad jau es arī pieteikšos. Tas nav tuvāko gadu jautājums.
Tava teātra valoda atkarīga tikai no tevis paša?
Ja ir ļoti spēcīgs un jaudīgs scenogrāfs, viņš piedāvā jaunus spēles noteikumus.
Vai un cik būtiski tavu redzējumu, pat rokrakstu mainīja Reinis Suhanovs, ar kuru sadarbojies jau vairākus gadus?
Reinim Suhanovam ir spēcīgs skatījums, bet tas man nesagādā problēmas sastrādāties. Es neteiktu, ka tas mainījis manā rokrakstā kaut ko ļoti būtisku, taču tas mani noteikti ir iedvesmojis iet tālāk vizuālo ceļu. Viņš ir no tiem jaudīgajiem scenogrāfiem, kuri piedāvā savus noteikumus. Bieži vien režisora egoisms tam var pretoties: kāpēc man jāspēlē pēc taviem noteikumiem?! Paldies dievam, es pagaidām vēl nemokos šādās egoisma konvulsijās. Šādi scenogrāfi ir dārgakmeņi, kuri jālolo un jāsaudzē. Ir darbi, kuros es speciāli izvēlos strādāt tieši ar šādiem scenogrāfiem, jo zinu, ka tas ir vajadzīgs. Taču ir arī darbi, kuros to nedarīšu.
Es strādāju tikai ar vienu horeogrāfu. Tā ir mana sieva Linda Mīļā. Viņa mani labi saprot, un es varu caur viņu īstenot savas režijas idejas. Viņa ir Makbeta iestudējuma horeogrāfe, jo izrādē ir baleta epizode. Starp citu, arī pats esmu bijis horeogrāfs izrādē Dirty Deal Teatro. Tas ir tas, ko dara alternatīvajā teātrī, – iestudē izrādi, kuras aktieri ir scenogrāfi, vai uztaisa kori no dejotājiem. Amatieriskā, neprofesionālā garša tagad ir labais tonis.
Preses konferencē solīji, ka Makbeta iestudējums būs "brīnumu parks", taču tas vispirms asociējas ar Disnejlendu vai ko līdzīgu.
Disnejlendu es nevaru apsolīt, bet sirreālisms būs spilgts! Iedvesmojos arī no Roja Andersona filmām – man svarīgs ir faktors, kad it kā nenāk smiekli, tomēr situācijas ir smieklīgas. Vēl viens iedvesmas avots ir fotogrāfs Gregorijs Krūdsons, kurš rada ļoti reālistiskas, diezgan baisas fotogrāfijas X failu stilā.
Režisoram ir ļoti daudz jālasa? Starp citu, kā izvērtē un izvēlies lugas?
Bieži vien dārgakmeņi virspusē tik viegli neparādās, taču nav laika lugu lasīt četras reizes. Garlaicību gan jūt uzreiz, taču tas bieži var būt mānīgi: reiz paņēmu Ivana Buņina kopotos rakstus un uzdūros uz gleznainu dabas aprakstu. Viss stāsts bija par to, ka tur ir urdziņa, pļaviņa, puķīte. Un viss! Man likās, vai nu es kaut ko nesaprotu, vai tas ir totāli ģeniāli. Es zinu režisorus, kuri pāršķirsta lugas, un – vai nu ir, vai nav! Es tam tērēju pārāk daudz laika, turklāt mani interesē literatūra kā tāda.
Ja man jautātu, ko es gribētu darīt tieši šobrīd, – es gribētu aizbraukt pie jūras un atpūsties. No 1. marta strādāšu Valmieras teātrī – tātad beidzot būšu mājās. Man, dzimušam rīdziniekam, Valmiera bija novitāte – maza pilsēta, kurā var dzīvot mierīgu ģimenes dzīvi. Man patīk miers, man nav vajadzīga urbanizācija. Mēs dzīvojam Gaujas malā, no rītiem var aiziet uz mežu. Gaiss ir tīrs. To var just.
Makbets
LNO 27 un 28.II plkst. 19, 15.IV plkst. 19, 3., 11.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–65