Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā.
Diemžēl, to neesmu rakstījis es. Bet gan literatūrkritiķis un prozaiķis Guntis Berelis un visu cieņu viņam (sīkāk berelis.wordpress.com).
Vai tā nebija papildus "atbildības nasta", zinot, ka tieši tavs darbs aizsāks romānu sēriju MĒS. Latvija. XX gadsimts?
Bija, bet līdz mirklim, kad man tapa skaidrs stāsta "karkass". Zināju, ka detaļas dabūšu gatavas, ja vien varēšu izbrīvēt gana daudz laika piektā gada pētīšanai un rakstīšanai. Paldies Dievam, laiks man tika piešķirts – izdevās tikt pie tāda maizes darba, ko varēju apvienot ar bibliotēkas apmeklējumiem un rakstīšanu. Laimējās. Bet darbu žurnālistikā gan bija jāatstāj – to ar romāna rakstīšanu apvienot nevarēju. Esmu no sirds pateicīgs Gundegai Repšei par manis uzrunāšanu, par uzticēšanos. Jo 2012. gada rudenī, kad mani ieaicināja būt par vienu no šīs XX gadsimta Latvijas romānu sērijas autoriem, manā rakstnieka "kontā" bija tikai viena izdota grāmata – stāstu krājums Brīvība tīklos. Pirmais romāns Koka nama ļaudis tad vēl bija finiša taisnē, tas tika izdots 2013. gada pavasarī un uz sava pirmā romāna atvēršanu es gāju jau ar piekto gadu galvā.
Klasificē, kas dominējoši ir tavs Gaiļu kalna ēnā – raksturu, darbības/action, ideju, sajūtu, "atrakciju montāžas", stilīgu fišku, kultūrizglītojošs romāns?
Vai tas būtu piektais gads pirms simts gadiem, vai pēc diviem tūkstošiem, mani interesē cilvēks. Viņa rīcība, viņa pamati un kodols, no kā izriet izvēles. Jautājums ir un paliek – kas nosaka cilvēka gribu, kas to "iekustina", cik liela ir vides un apkārtnotiekošā ietekme, un kā cilvēks sadzīvo ar šīs notikšanas sekām? Šiem jautājumiem esmu pakārtojis arī romāna Gaiļu kalna ēnā sižetu. Viss pārējais – piektā gada revolūcija un tās apspiešana – ir fons ar vēsturisku tonējumu. Tiesa, ar daudziem reāliem personāžiem un vēsturiskām norisēm. Studējot piekto gadu, varu teikt, ka daiļliteratūra par šo laiku ir vienlīdz vērtīgs izziņas materiāls akadēmiskiem pētījumiem un abos šajos gaņģos ir gana daudz vērtību. Ja Žils Verns piedzīvojumu romānā mums māca ģeogrāfiju, Andrejs Upītis, Rūdolfs Blaumanis, Augusts Saulietis, Andrievs Niedra un daudzi citi savā prozā mums lieliski māca Latvijas vēsturi. Un parāda to tā, ka ir ļoti grūti noticēt kādai visaptverošai piektā gada sajūsmai, kas latviešiem būtu iedvesusi apziņu par savu valsti. Visiem, kam interesē XX gadsimta sākums, varu ieteikt Andreja Upīša romānus Ziemeļa vējš un Zelts, Augusta Saulieša un Andrieva Niedras stāstus, Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Ezeriņa noveles, Pāvila Rozīša Valmieras puikas, Alberta Bela un Filipa Rufa darbus. Ļoti nozīmīgs avots man bija arī atmiņu stāsti, piemēram, lieliskais Hermaņa Kreicera darbs Ceļi un gājēji, arī Nacionālajā bibliotēkā pieejamās dienasgrāmatas un vēstules. Īpaši noderīgi bija arī divi iespaidīgi pētījumi par XX gadsimta sākuma latviešu literātiem – Veras Vēveres darbs par dzejnieku Viktoru Eglīti un Annas Kuzinas grāmata par Rūdolfu Blaumani.
Bet tevi drusku nebiedē, ka galvenā varoņa – diezgan nesimpātiska, maitiska, pagļēva, šaubīga un egoistiska vīrieša – izvēle varētu "atbaidīt" daļu lasītāju?
Tie, kas būs saņēmušies sākt lasīt, gan tie nesabīsies no Rūdolfa. Tie, kurus biedē teju viss prozā – dialogi, portretējumi, problēmu izvērsumi, jautājumi – tie, lai nemaitā savu laiku un labāk dara ko sev tīkamāku.
Kas dzima pirmais – sižets, kāds konkrēts tēls/varonis vai ideja/mesidžs par romānu?
Kad biju kādu laiku dzīvojis ar domām par XX gadsimta sākumu tolaik vēl neesošajā Latvijā, kādu rīt pamodos ar skaidru ideju sižetam – bērnu nolaupīšana Esplanādē. Tā bija pirmā aina, kas man bija. Tālāk jau nācās tikt skaidrībā ar laupīšanas motīvu, ar izmeklēšanu, ar iesaistītajiem tēliem, protams, visu vēsturisko musturi.
Rakstīšanas laikā "atnāca" divi pamata jautājumi un tos, šķiet, man ir izdevies savā grāmatā iekustināt - par latviešu tautskolotāju likteņiem un par savā gribā vāja cilvēka vainu, kas viņu pakļauj un saplēš. Darbu uzsākot bija skaidrs, ka, lai šo pretrunīgo laiku ieskicētu, būtu jārunā par pilsētu un laukiem, par pilsētas inteliģenci un pilsētas strādniecību, par lauku skolotājiem un zemniekiem, par mācītājiem, par antisemītiskām noskaņām, par studentiem un visaptverošu apjukumu, kurā varēja rosināt plašu dumpi. Pārāk plašs lauks vienai grāmatai, nācās nolobīt lieko nost, lai nonāktu pie jautājumiem, kas mani interesē un ir aktuāli piektā gada kontekstā. Taču šī grāmata noteikti nav bijusi iecerēta un rakstīta kā vēsturisku norišu skaidrojums, kā piektā gada iemeslu un seku pētījums. Piemēram, par tiem spēkiem, kas mudināja uz streikiem Rīgas un citu pilsētu rūpnīcās. Tas ir interesants jautājums, taču tas nav bijis šīs grāmatas mērķis, - tur būtu vajadzīga ilgāk audzēta bagāža par aizvadītā gadsimta sākuma garu.
Vai Gaiļu kalna ēnā neesi pārāk aizrāvies ar pareizo "kristīgo vērtību" propagandu (jo darbs ir ar neapšaubāmu pozitīvas domāšanas/pārliecības tendenci) iepretim dullībām, politnekorektumam, varbūt pat izaicinošai ačgārnībai? Nešķiet, ka romāns ir, hm, drusku tāds ideoloģiski (ne politiski) pārāk pareizs?
Rakstīt varu to, kam pats ticu, kā pats redzu. Iespējams, mans Arvīds Gaiļkalns ir pārāk pareizs jaunais latvietis – saimnieks, skolotājs, labs dēls utt. Bet ir bijuši šādi latvieši, arī Arvīdam ir prototips – kāds skolotājs Ērgļu pusē, neticami uzņēmīgs un enerģisks cilvēks, kurš gadsimta sākumā teju viens pats pamanījās "pacelt" gan kultūras dzīvi, gan saimniecisko aktivitāti. Tādi cilvēki, kas ar savu darbošanos faktiski rada labākus apstākļus visiem pārējiem. Sabiedrību sasaistoši cilvēki, spēki, kas paceļ un notur virs ūdens. Bet par revolucionāriem un viņu apspiedējiem - es nemēģināju nedz attaisnot dedzinātājus, kāvējus un šāvējus, nedz arī meklēju viņiem nosodījumu. Tas laiks ir bijis pārāk pretrunīgs, daudzu sen briedušu problēmu krustpunkts.
Vai vari nosaukt tādus stiprus trīs četrus atslēgvārdus, lai potenciālais lasītājs uzķertos un iekristu tava darba pasaulē – kā reklāmā, kas uzreiz liek reaģēt?
Varbūt "tūkstotis apcirstu sakņu – stāsts par tautu, kam atņēma skolotājus". Man nav gatava saukļa, bet ap šo – soda ekspedīcijās cietušo tautskolotāju jautājumu - es veidotu reklāmas vēstījumu. Iespējams, šī ir līdz šim mazāk pētīta lieta piektā gada notikumu kontekstā. Tie ir pirmo latviešu tautskolotāju likteņi – 1905. gada notikumos bija iesaistīti daudzi latviešu skolotāji, taču ne jau visi bija aktīvi revolucionāri. Protestu apspiešanas laikā, kas sākās 1906. gadā, tieši latviešu skolotāji dabūja ciest dēļ savas "profesionālās darbības". Soda ekspedīciju organizatori, acīmredzot, uzskatīja, ka tieši skolotāji ir bijuši lielākie protestu rosinātāji un musinātāji. Revolūcijas iedvesmotāju vidū bija arī skolotāji, taču nedomāju, ka viņus var uzskatīt par revolucionārās kustības autoriem. Skolotājs un sabiedriskais darbinieks Pēteris Birkerts savā pētījumā 1905.g. revolūcijā cietušie Latvijas skolotāji (grāmata izdota 1927. gadā) ir apkopojis ziņas par 700 skolotājiem, kas cietuši dažādās represijās. Viņaprāt, šis skaits ir lielāks, aptuveni tūkstotis skolotāju, kas nelielai tautai ir ļoti nozīmīgs zaudējums, dziļa brūce uz ilgu laiku. Šim tūkstotim skolotāju būtu bijis savās klasēs jālasa un jāapspriež Blaumaņa stāsti un lugas, taču tas izpalika.
Drusku pastāsti, kā tas ir – strādāt "maizes darbu", lai nodrošinātu ģimeni plus brīvā laikā sacerēt daiļdarbu? Nav bišķiņ šizofrēniska sajūta, ka ik diennakti tev regulāri bija jāceļo no 2014. uz 1905/06. gadu?
Ir, ir šī šizofrēniskā sajūta, ilgstošs šizofrēnisks stāvoklis. Romāna rakstīšana ir pilna laika darbs šī vārda tiešā izpratnē. Jo uz rakstīšanas laiku tu esi visi romāna varoņi, visi viņu notikumi, viņu pagātnes un viņu cerības. Tas viss notiek. Tāpēc nav iespējams astoņas stundas būt maizes darbā un to visu aizmirst, lai vakarā vai naktī atgrieztos, rāmi "pārslēgtos" uz rakstīšanas režīmu. Tā ir tikai laimīga sagadīšanās, gluži kā negaidīta zelta medaļa olimpiādē, ka tu kaut kā esi spējis savienot šīs divas realitātes teju pusotra gada garumā. Salīdzinājumam es aicinātu aktierus iedomāties sevi pa dienu strādājam par juristiem, vai profesionālus mūziķus iztēloties sevi kā reklāmas darboņus, kuri vakarā iet uz operu muzicēt.
Atklāj nedaudz savu rakstīšanas tehnoloģiju – cik laika aizņēma faktu fona vākšana, lai darbības vide un detaļas nebūtu falšas, cik īsā/garā laika sprīdī padevās pati romāna uzrakstīšana?
Lielākais darbs pie Gaiļu kalna bija adekvāta fona radīšana – pētīju gadsimta sākuma Rīgas kartes, lai daļēji restaurētu daļu no tā laika pilsētas, lasīju dienasgrāmtas un atmiņu stāstus, daiļliteratūru un pētījumus par piekto gadu. Stāsta lielā bilde man bija skaidra salīdzinoši ātri, atlika šajā audeklā izzīmēt cilvēkus un uzbūvēt saistošu un iekšēji loģisku stāstījumu. Kādi seši mēneši pagāja, lai sagatavotos, nedaudz vairāk laika prasīja rakstīšana –, cik nu laika varēju izbrīvēt, un vēl dažus mēnešus prasīja redaktūra. Te nu man paveicās ar lielisku, neticami erudītu un gudru redaktoru Ventu Zvaigzni.
Tev vispār patīk (ja tā to var saukt) rakņāties pa vēsturi? Un šķietami tik tālu Latvijas pagātni?
Man patīk rakņāties cilvēkā. Iemeslos, kas viņu ceļ vai grauj. Tiesa, piektais gads tagad uz kādu laiku man paliks kā īpašs jautājums, iespējams, uz to turpināšu meklēt atbildes.
Visbeidzot – Osvald, kā tu papildinātu daudzpunktes vietu mūsu glezniecības klasiķes Vijas Celmiņas tēzē, ka "acis, smadzenes un kājas – tas ir viss, kas nepieciešams. Mākslu vajag vienkārši skatīties/lasīt/baudīt. (…) Tas nav nekas tik pamatīgs kā jauna ēka vai karš. Tā ir tikai māksla. Nekas bīstams".
Atslēgas vārdi, kas atšķir mākslas faktu no ikdienas ritējuma katram būs savi. Man tie vārdi ir "šaubas" un "uzdrīkstēšanās". Šaubas ir vajadzīgas, lai vēl un vēl reizi pārliecinātos par stāsta iekšējo loģiku, varoņu rīcības pamatotību, par saknēm, kas varoņus dzen rīkoties vai attur no rīcības. Uzdrīkstēšanās ir vajadzīga brīdim, kad viss uzrakstītais šķiet nejēdzīgs un banāls. Tad jānospļaujas un jārullē tālāk. Ja darbam ir ielikušies labi pamati, tad rakstīšanas distanci var noturēt un gūt prieku no katra jauna atzara, kas aizmetas. Ja pamatu nav, nav stāsta, tad ir mokas, ko varbūt var izturēt viena stāsta garumā, bet diez vai romāna distancē.
Bet par mākslas baudīšanu – patiešām, tas jādara brīvi un ar prieku, pēc iespējas nespiežoties mākslas darbam virsū ar savu personu, saviem priekšstatiem par to, kā būtu jābūt.