Ainava. Jūlijs Feders (1838–1909)

Sākotnēji darbojies kā zīmēšanas skolotājs un fotogrāfs Jelgavā, kopš 1876. gada mākslinieks lielāko dzīves daļu aizvadīja ārpus Latvijas – Ukrainā un Krievijā. Saiknes ar dzimteni turpinājās, atgriežoties vasaras atpūtā un gleznojot vietējās dabas motīvus, kam pieder būtiska vieta viņa atveidoto ainavu ģeogrāfijā. Jūlija Federa jaunradē atbalsojas laikmeta stilistiskās tendences un meklējumi ainavas koncepcijā. Akadēmiskajā apmācībā gleznotājs iepazina sacerētas un vispārinātas ainavas principus, ko balsta vecmeistaru tradīcijas un papildina dabā studēti motīvi. Līdz 19. gadsimta 70. gadu vidum, monumentālās kompozīcijās estetizējot ziemeļnieciskās dabas dramatisko pirmatnējību un stihiskos spēkus, ainavista redzējums pakļāvās romantisma tradīcijas patosam. Pievēršoties konkrētiem ikdienišķiem motīviem, laikmetīgā reālisma ietekmē Federa 80.–90. gadu darbos, kuros ar 19. gadsimta reālista pārliecību dokumentāli precīzi un detalizēti fiksēta ainaviskā vide un plenēra efekti, triumfēja tēlojuma atbilstība objektīvai dabas patiesībai. Vēlīnā posma dabasskati pietuvojās arī 19.–20. gadsimta mijas lirisko noskaņu ainavu estētikai. Augsta eiropeiska līmeņa profesionalitāte, individuālā stila pašattīstībai raksturīgās pārvērtības, ainaviskie tēli, motīvu daudzveidība un gleznieciskās kvalitātes, ko akadēmiķa atstātais mantojums atklāj plašā diapazonā no episki monumentālām panorāmām līdz intīmiem, fragmentāriem studijveida darbiem, Latvijas mākslas kopainā iezīmē viņa veikuma unikalitāti, vienlaikus reprezentējot 19. gadsimta cilvēka nesteidzīgo vērojumu un pietāti pret dabu.Izstādē paredzēts eksponēt 19. gadsimta klasiķa gleznu izlasi (ap 70 darbu) no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, vairāku citu muzeju un privātām kolekcijām.