Šīs savdabīgās industriālās klusās dabas Eglītis uzglezno, izmantojot sev raksturīgo viegli nevērīgo, bet vienlaikus akadēmiski virtuozo izteiksmes veidu. Viņa darbi ir absurdi no abstraktās glezniecības viedokļa – tur ir pārāk daudz vēsturiskuma un sadzīviskas konkrētības. Tajos var ieraudzīt tipiskus padomju laika mēbeļu fragmentus, kas atsauc atmiņā tālaika dzīves formas un šie nesenās pagātnes atribūti izvietoti sagrautā, taču vēsturiskā un arvien majestātiskā 20. gadsimta sākuma nama interjerā, ko gleznās var atpazīt pēc tapešu raksta, griestu augstuma vai durvju ailēm. Visbeidzot tas, ka gleznas reprezentē citu mākslas darbu, kas skatītājam nav un nebūs pieejams, jo, remontam turpinoties, tas tiks aizslaucīts – norāda uz mūsdienu mākslas citējošo raksturu, kur aiz vienas atsauces slēpjas nākamā, tā arī nekad nenonākot pie pirmavota.Andris Eglītis absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, maģistra grāds iegūts Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts mākslas institūtā. 2014 pabeidzis aspirantūru HISK (Higher Institute for Fine Arts). Purvīša balvas 2013 laureāts.
Andris Eglītis. Netīrais modernisms
Jaunie Andra Eglīša darbi tapuši greznā, taču šobrīd pamestā neoklasicisma daudzdzīvokļu namā Rīgā, ko 1911. gadā projektējis Nikolajs Nords. Kamēr šeit nesteidzīgi rit kapitālais remonts, mākslinieks to izmanto kā studiju. Lietojot dažādus priekšmetus, kas saistīti gan ar remontdarbiem, gan iepriekšējo mājas iemītnieku dzīvi – skapju durvis, mašīnas paklājiņš, vadi, dēļi un plēves –, viņš veido abstraktas, ģeometriskas kompozīcijas, kuras stilistiski līdzinās konstruktīvismam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.