Anna Laicāne. Mandarīni un saules gaisma

Meklēt skaisto – vienalga, tuvu vai tālu – ir tas, ko katrs cilvēks mēģina darīt, arī es savos darbos. Mani iedvesmo mūzika un kino. Klausoties mūziku, mani sajūsmina, cik labi dažiem tas izdodas, skatoties filmas vēroju, kā strādājis operators, piešķiru lielu uzmanību filmas vizuālajam tēlam. Tas līdzinās radošajam procesam gleznojot. Ir simts un viena iespēja, kā attēlot un tikpat daudz veidu, kā ieraudzīt lietas. Klusā daba man ir patikusi kopš bērnības. Man tā nešķiet. Mirusi – nedzīva daba. Tā ir dzīva. Manās gleznotajās klusajās dabās jūtama cilvēka klātbūtne. Es gleznoju ķiršu kastes tirgū, daļēji nolobītus mandarīnus, kas steigā atstāti uz galda, pusizdzertas kafijas krūzes, baložus, kas arī top par daļu no manas klusās dabas. Ainava atrodas ārpus telpām, tāpēc  to vienmēr papildina skaņas, kas nonāk arī gleznā. Taču klusā daba – priekšmeti,  kas jauši vai nejauši dzīvo savu dzīvi parasti atrodas telpā – klusumā. Es gleznoju kastaņus, jo tie man šķiet bezgala skaisti. Rudenī var dzirdēt, kā vējš tos rauj no kokiem. Tie krīt ar dobju skaņu un atveras triecoties pret zemi. Tas ir ļoti rudenīgi, var sajust  gadalaiku maiņu, laika plūdumu. Tā ir kā haika bez vārdiem. Un vēl kastaņos ir dāvanas – atvēršanas prieks. Kuram gan nepatīk paņemt kastani, nolobīt zaļo čaulu un ieraudzīt šokolādes brūnu kastani. Tas ir brīnums, ko visi bērnībā ir izjutuši. Mani pēdējie ceļojumi bija saules gaismas pielieti, kurā krāsa iemirdzas tik ļoti, ka jāpiemiedz acis. Tieši to es arī gleznoju.“ /Anna Laicāne/Anna Laicāne, dzimusi 1984. gada 19. oktobrī, Viļakā, Latvijā. 2010. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru – glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 2004. gada.