Imants Vecozols. Dažādi gadi divos stāvos

Glezniecība ir viņa lielā mīlestība, pavisam nesen kādā sarunā par to Vecozols teica, ka glezniecības robežas ir bezgalīgas tāpat kā horizonts. Arī mākslinieka ceļš ir bezgalīgs un tā piepildījums ir atradumos, gleznieciskos atradumos, kurus  atklājam uz audekla. Imanta Vecozola mīlestība ir tonālā glezniecība, kur liela nozīme gaismai, kas ļauj ieraudzīt formu, telpu, krāsu tās toņu un pustoņu niansētajā smalkumā, kas ikreiz liek noticēt Vecozola  izcilajai meistarībai. Imants Vecozols nekad nav meklējis savai glezniecībai kādus satriecošus motīvus, kas varētu piesaistīt uzmanību, jo, pēc meistara uzskatiem, tēma mākslas darbā norāda tikai uz mākslinieka interešu loku, bet nekad nenosaka tā kvalitāti. Vecozols glezno lietas ap sevi, tās ir viņam tuvas un mīļas un nāk no viņa bērnības, izteikti zemnieciskas vides ar savu ētisko un estētisko  vēstījumu, tāpēc Vecozols tiek uzskatīts par balto kluso dabu meistaru, no kā viņš pats jau sāk it kā nogurt, jo ir arī Latvijas daba, zaļie meži, ozoli un dīķi, ir lauku cilvēki un viņu darba vide, ir baltās sniegotās ziemas un ir pilsēta ar saviem varenajiem namiem, jumtiem un nomalēm un tur vērotām situācijām, bet Vecozols mazāk domā par to, ko gleznot, viņam svarīgi ir, kā atrast pareizās tonālās attiecības, un tieši tas viņu vilina jau gadu desmitiem, un viņa atradumi vienmēr priecē tos, kas saprot un novērtē glezniecību.