Aiztikt to nebija atļauts. Par spīti tā bravūrīgajai krāsai, augļa ārējā garoza bija trausla. Uz pavasara pusi vāzē tas izbalēja, un mana interese zuda. Kaut kas man bija ar to fizāli tieši rudeņos: biju iedomājusies, ka tas pildīts ar saldu plūmes augļa gaļu. Reiz uz pavasara pusi es auglim uzbruku un to sapurināju. Atklājās, ka tas ir tikai viens tukšs un sauss nekas. Vēl var aiziet uz to pašu bērzu birzi, bet varbūt nevajag. Kociņi būs mazāki, trauslāki, un sulu urbšanai necelsies roka. Hipotētiski visus bērziņus un strīpiņas varētu izmērīt, bet vai tad tās nebūtu visu darbību beigas? Es atkal esmu pie dabas.Vecas, pazīstamas vilšanās – neapmierinātības sajūta, kas seko pēc gaidu un cerību sagrūšanas, ir nebeidzams radošais dzinulis. Kad uzzinu, kas ir aiz mežiem un iekšā augļos, tie top caurredzami. Bildēs tiem ir jāpiemēro jaunas kārtas.” Inga Meldere, 2014.Inga Meldere (1979) pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, 2007. gadā iegūstot maģistra grādu mākslas un kultūras teorijā, un restaurācijā. No 2013. līdz 2014. gadam studējusi Jan van Eyck akadēmijā Māstrihtā, Nīderlandā. Kopš 2007. gada sarīkojusi deviņas personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Kopš 2004. gada piedalījusies vairāk nekā 20 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Ingas Melderes darbi atrodas Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā, Helsinkos, Somijā.Šobrīd Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos.
Inga Meldere. Burvju kalns
“Vasaru bērnības lauki Latvijā. Es – necaurredzama meža vidū, un milzīgais purvs aiz tā. Toreiz dzīves robežas bija tik skaidras: tur, kur beidzas purvs, bija pasaules mala un gals. Izaugšana pievīla: es izmēģināju robežas, un aiz purva atklājās parasts ciemats. Oranžais auglis, Physalis alkekengi. Bērnībā es to pacietīgi vēroju vairākas sezonas pēc kārtas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.