Italo Renē Eksposito. Dievs. Mīlestība. Kuba

Kas svarīgāks miesa vai dvēsele. Vai tiešām mēs esam nemirstīgi. Kas  mūs sagaida pēc nāves. Un vai nāve vispār ir. Uz šiem jautājumiem atbildes meklējuši visos laikos. Savu stāstu, savus meklējumus, atradumus un atbildes uz šiem jautājumiem izstādē mēģina atklāt jaunais Kubas mākslinieks Italo Renē Eksposito. Katolis, kura dzīslās, tāpat kā daudzu viņa tautiešu, rit asiņu kokteilis. Italo dzīslās, pateicoties mātes dzimtai, ir noteikta daļa itāļu, kas ir pietiekoši stipras, lai veidotu īpašu attieksmi, sarunājoties ar Dieva dēlu. Italo skatījums uz Kristu ir divējāds – viņš tic dievišķajam, bet viņam tuvāks ar zemi saistītais. Tāpēc gribas vilkt paralēles un atsaukt atmiņā senos grieķus. Viņi dievus redzēja kā skaistus cilvēkus, apveltītus ar visām labajām un arī sliktajām rakstura īpašībām, ar prieku uzņēma savās mājās, sēdināja pie dzīru galda, bet neaizmirsa godāt.Italo Eksposito darbi ir nenoliedzami profesionāli pēc formas. Tie atklāj autora bērnišķīgo naivumu satura izklāstā. Autors pārzina pasaules mākslas vēsturi un ļauj ieraudzīt tos periodus un priekštečus, kas kūmās stāvējuši. Bet tajā pašā laikā viņš ir pietiekami savdabīgs un interesants kā mākslinieks ar savu rokrakstu.Mēs ticam, ceram, mīlam. Mēs esam Dieva bērni un kā jau bērni bieži esam nepaklausīgi, kļūdāmies, sagādājam vecākiem pārdzīvojumus, sāpes sev. Bet sāpes ir mācība, pat attīrīšanās. Signāls padomāt un izdarīt secinājumus. Par to runā mākslinieks, arī par to, cik skaists ir cilvēks un tā ķermenis, cik nevainīgi tīra var būt dvēsele. Viņš runā arī par uzupurēšanos. Tikai atklāts paliek jautājums, vai tumsā, kas ietin trauslo gaismu, iespējams saglabāt, nosargāt un turpināt radīt atkal un atkal.(Sarmīte Sīle)