Izstāde Sadzejotā valsts

Prasību pēc savas valsts pirmie izvirza tieši dzejnieki. Viņi arī piedalās valsts izcīņā, nosargāšanā un jauncelsmē, dalās ar tautu sāpēs par Latvijas valsts bojāeju. Okupācijas gados dzejnieki uztur dzīvu patriotisma garu, pamatīgi slēpto valsts ideju neļaujot aizmirst rūpīgi šifrētos tekstos, lai, pienākot Trešajai atmodai, aktīvi piedalītos mūsu valsts atjaunošanā. Raiņa, Kārļa Skalbes un Viļa Plūdona tekstos apmeklētāji var izlasīt prasību pēc Latvijas valsts. Aleksandra Čaka poēmas Mūžības skartie manuskripts un strēlniekiem veltīti citu autoru literārie darbi vēstī par leģendārajām varonības dienām. Tādu autoru kā Anna Brigadere, Edvarts Virza un Aspazija rokraksti liecina par literatūras uzplaukumu jaunajā valstī 20. gs. 20./30. gados, kad par pašapziņas nesēju kļūst zemnieka tēls. Okupācijas gados tapušie teksti, tostarp Imanta Ziedoņa un Māras Zālītes darbi, neļauj lasītājam aizmirst par piederību mūsu zemei un tautai, valodai un vēsturei. Daudzos rokrakstus papildina audio un video ieraksti. Izstādes noslēdzošo daļu veido stāsti par nacionālā mīta nozīmīgākiem motīviem, kā arī apsveikumi Latvijas valstij. Izstādi Sadzejotā valsts caurvij ziedu motīvs, kas valsti pielīdzina romantiķu apdzejotajai zilajai puķei – sākumā salā un tumsā uzziedējušam vāram ziedam, kas vēlāk transformējas gan par puķi pie strēlnieka cepures, gan vadonim sniegtiem rožu pušķiem, gan maijā neuzziedējušu jasmīnu, gan puķu paklāju pie Brīvības pieminekļa. Izstādes vizuālo koncepciju kā nosacītu jaunbūvi, kas simbolizē mūžīgās Latvijas mūžīgu nepabeigtību, veidojis mākslinieks Ivars Noviks.