Pēc vairāku gadu meklējumiem brīnumainiem nostāstiem apvīto strūklaku ēzelis atradis Bahčisarajā. No tās kausiņiem pie sienas plūstošie ūdeņi tiešām atgādinājuši raudāšanu un pati siena viņam likusies elpojam kā dzīva. Ēzelis esot palūkojies apkārt, vai nav liecinieku, jo neesot gribējis nevienu mulsināt, un svinīgi pacēlies uz pakaļkājām, pastiepjot priekškājas, lai pār tām nolītu strūklakas asaras. Satraukums cilājis ēzeļa krūtis un viņš esot pat iešņukstējies, juzdams, ka arī viņa acu kaktiņos sariesušās lielas asaras. Pievēris uz brīdi plakstus, kā sapnī viņš redzējis pret debesīm lūgšanā paceltas miljoniem cilvēku rokas. Tās visas uzvijušās debesīs, pēc kā pār zemi nolijušas Dieva asaras. Jā, ēzelis uzsvēra, tieši Dieva, jo lietus lāses nekad nav tik žilbinoši sudrabotas pat sapņos.
Atvēris acis, ēzelis ieraudzījis, ka strūklakas kausiņi pārvērtušies par cilvēku rokām. Pārsteiguma sajūsmā viņš mēģinājis sasist plaukstas, taču atskanējušais kaulainais klakšķis atgriezis viņu īstenībā: viņš joprojām bija tas pats ēzelis ar tām pašām ēzeļa kājām. Un tomēr viss ne tikai strūklakā, bet viņā pašā bija mainījies un viņam ļoti gribējies steigties atpakaļ pie cilvēkiem, lai turpinātu nest viņu smagās nastas.
Kāpēc ēzelis zvanījis tieši man, piemirsu pavaicāt, jo biju tik ļoti viņa stāsta iepriecināta, ka visas domas vijās ap to, kā to ātrāk iemūžināt. Pavaicāju tikai, kurp ēzelis nu grasās doties. Viņš atbildēja, ka uz kādu saules ļoti svilinātu tuksnesi, kur cilvēkiem bez palīga izdzīvot visgrūtāk un kur šajās grūtībās rūdītie tuksneša cilvēki esot draudzīgāki un prātīgāki par zaļojošo oāžu cilvēkiem. Tā mūsu saruna arī beidzās.
Vēl ilgi turēju ēzeļa stāsta iesildīto klausuli pie auss. Zvanījis viņš vairs nav, taču domās ar to joprojām šad tad mēģinu sarunāties. Tajās reizēs saucu viņu par Bahčisarajas ēzelīti, lai nesajūk ar citiem ēzeļiem, kurus ar to stāstiem nākas sastapt ik dienas.
Kuratore Astrīda Riņķe.