Iemesls šai distancētībai, iespējams, meklējams gan Pauļa Liepas izvēlētajā saskarsmes stratēģijā – izbēgt no liekas publicitātes, jo „jārunā” ir pašiem darbiem, gan viņa darbu „pieticībā”, kas attēlo pavisam ikdienišķas parādības: ēdienus, telpas un lietas. Arī savā jaunākajā personālizstādē autors turpina strādāt pie iepriekšējās solo skatēs („Uz līdzenas vietas” (2008), „Projekts „Dzīve””(2010), „Makro” (2011)) atrastajiem tēliem.Mākslinieka vadmotīvs ir vienkāršība, par ko liecina ne tikai viņa grafiku tēmas, bet arīdzan tehnika – kologrāfija un kartona griezums. Pretstatā tradicionālajām grafikas iespiedtehnikām, kurām nepieciešams speciāls aprīkojums un smalki instrumenti, Paulis Liepa izmanto tā saucamo surogāttehniku, lietojot sarecējušas līmes kārtas, nazi, saskrambātus kartona gabalus un krāsas slāņus. Šķietami primitīvie paņēmieni, pretēji vizuālajam vienkāršotajam iespaidam, slēpj ilgstošu un skrupulozu darbu, tādējādi panākot pagājuša laika klātbūtnes sajūtu.
Pauļa Liepas personālizstāde Klusā daba
Par spīti tam, ka Paulis Liepa ir ieguvis zināmu ievērību kā pašmājās (pirmā personālizstāde 2004. gadā „Man liekas, ka es diezgan regulāri nonāku pavisam citā esības dimensijā. Paraleloskopia!?” saņēma kritiķu atzinību un tika izvirzīta 2005. gada Mākslas balvai), tā ārzemēs ( piemēram, 2008. gadā mākslinieks saņēma Grand Prix VIII Starptautiskajā Baltijas jūras valstu biennālē Kaļiņingradā), ar viņa daiļradi būs pazīstams vien retais.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.