Jau vairāku pēdējo gadu pieredze Lielajā Kristapā liecina – ja tu aizvadītā gada laikā esi bijis adekvāts Latvijas filmu skatītājs, kinoteātru repertuārā regulāri sekojis visām jaunajām filmām un gada nogalē nav vairs jālāpa elementāri caurumi savās zināšanās par aktuālo kinoprocesu, Nacionālās kino balvas nedēļā uzmanības fokusu droši var pārcelt uz speciālseansiem. Šajā teritorijā jau vairākkārt arī iepriekšējos gados ir gadījušies negaidīti atklājumi, un uz dažiem tādiem var cerēt arī šāgada Lielajā Kristapā.
Filmu skates kinoteātrī Splendid Palace notiks līdz otrdienai, 12. novembrim.
Valodas apgūšana
Neievērojot Lielā Kristapa programmas hronoloģisko secību, atļaušos sākt ar kultūrvēsturiski nozīmīgāko – goda seansu svētdien, 10. novembrī, kura uzmanības centrā būs režisors Varis Brasla. Šogad balvu par mūža ieguldījumu saņems klasiķis, kura būtiskākais darbs ir un paliek Latvijas kinovēsturē labākās filmas bērniem un par bērniem – pat ja viņš pats ir mazliet citās domās par savu filmogrāfiju. Taču goda seansa programmas izvēle ir pavisam negaidīta, un tas var izrādīties īstens piedzīvojums ne tikai Latvijas kinovēstures, bet arī sadzīviskās vēstures apgūšanā, jo demonstrēšanai paredzēta nevis kāda no klasiskajām Vara Braslas filmām, bet gan fragmenti no diezgan eksotiskas parādības – mācību seriāla Palīgā! (1997–2001) latviešu valodas apgūšanai, kas 90. gados bija plašākās masās aktuāla nepieciešamība, tās dēļ bija nodibināta pat īpaša Latviešu valodas apguves valsts programma.
Šīs programmas izsludinātajā konkursā piedalījās arī Varis Brasla kopā ar savu ilggadējo līdzgaitnieku scenāristu Alvi Lapiņu un rezultātā ieguva iespēju piecas vasaras "taisīt kino" – izspēlēt seriāla formātā dažādas vienkāršas situācijas, kas var kalpot valodas apgūšanai.
Amizanti, ka pirmajās sērijās galvenais varonis – krievs Andrejs – norādījumus par pareizu latviešu valodas lietošanu saņem peidžera ekrāniņā – tas vien jau aizkustinoši norāda uz "gaismas gadiem", kas mūs šķir no seriāla tapšanas laika. Tā ir šķietami pavisam cita Rīga un cita Latvija – žiguļi kā ielu satiksmes aktīvākie dalībnieki, par sertifikātiem privatizējami dzīvokļi, telefonbūdiņa, kurā lietojama telekarte, – gandrīz kā ceļojums laika mašīnā uz tālu senvēsturi.
Tomēr vēl jo svarīgāks ir fakts, ka šajā seriālā Varis Brasla pamanījies dažādās lielās un mazās lomās saaicināt lieliski spožu aktieru zvaigznāju. Dažiem no viņiem tā ir pirmā, dažiem pēdējā parādīšanās uz ekrāna, arī ar to šis seriāls nozīmīgs kinovēsturei. Piemēram, Vija Artmane un Eduards Pāvuls ir elegants vecvecāku pāris, kas nemitīgi un amizanti kašķējas, Dzidra Ritenberga lepnas dāmas tēlā aizbrauc uz plastisko operāciju un pārrodas Baibas Brokas izskatā, Valmieras teātra klasiķis Jānis Zariņš sakaujas par bereti ar Uldi Dumpi iedzēruša makšķernieka tēlā – vārdu sakot, laika dzīlēs nogrimušas, bet ļoti interesantas latvju kinovēstures lappuses.
Ideālais fantoms
Vēl viens perspektīvs lauks, kur meklēt Lielā Kristapa piedzīvojumus, ir tā sauktās ārpuskonkursa pirmizrādes. Uzkrītošākā no tām šogad ir Dvēseļu putenis, bet par to runāsim nākamnedēļ, lai šajā rakstā patriotiskais lielgabals neaizēnotu citas vērtīgas filmas.
Īsta dokumentālā kino cienītājiem var ieteikt sestdien, 9. novembrī, paredzētās režisora Ivara Zviedra īsfilmu pirmizrādes – viņš ir viens no tiem retajiem Latvijas dokumentālistiem, kurš joprojām patiesi interesējas par vienkāršo cilvēku dzīvesstāstiem, neizmanto inscenējumus un citus palīglīdzekļus, tikai savu godīgo un vienkāršo ziņkāri par dzīves norisēm. Turklāt Ivaru Zviedri jau labu laiku nodarbina arī Latvijas aizbraucēju tematika – vienu Lielo Kristapu viņš ir saņēmis par pilnmetrāžas dokumentālo filmu Bēgums (2009), kas sekoja līdzi Latvijas viesstrādnieku gaitām Īrijā; tolaik tapa arī TV sērijas, tā ka režisors uzskatāms par šīs tēmas speciālistu.
Tieši tāpat par Latvijas dzīvi šodien un tagad parasti interesējas Latvijas Televīzijas cikla Latvijas kods filmas, un jau vairākus gadus veidojas dabiska un veiksmīga tradīcija, ka tieši novembrī, Lielā Kristapa laikā, arī piecas šī cikla dokumentālās īsfilmas piedzīvo pirmizrādi kinoteātrī un pēc tam novembrī un decembrī nonāks LTV ēterā. Nekad iepriekš nav iespējams prognozēt, kādas būs konkrētā gada filmas, tomēr skaidrs, ka caur tām vienmēr var Latviju ieraudzīt kādā neparastā un aktuālā šķērsgriezumā.
Vēl viena īpaša pirmizrāde, kuru gribu izcelt kā neparastu un varbūt (pagaidām) nepietiekami novērtētu parādību, – dokumentālā filma Tēvi ’88 (seanss sestdien, 9. novembrī). Filmas producents ir sinefils Jānis Putniņš, un manās acīs jau tas vien ir svarīgs rādītājs – jo sinefiliem, kuri zina, ka pasaulē filmu jau varbūt ir par daudz, jaunu filmu producēšana ir nevis maizes, bet sirds – vai kinematogrāfiskas intereses – darbs. Režisors Pēteris Ķimelis arī ir pietiekami krāšņa parādība Latvijas kino ainavā, lai būtu vērts ar interesi sekot tam, ko viņš dara. Turpmāk manā uzmanības lokā paliks arī operatore Elīna Matvejeva ar savu nekonvencionālo skatu uz dzīvi.
Filmas Tēvi ’88 šķietami nevērīgais un neuzbāzīgais ritējums seko diezgan anekdotiskam uzstādījumam – mamma nesaka dēlam, kurš ir viņa īstais tēvs, tāpēc dēls apbruņojas ar filmēšanas tehniku un brauc meklēt pats. Sarunās ar kolorītajiem "kandidātiem" dēls nekādus tiešus jautājumus neuzdod, tikai virpina tādus veču sarunu pavedienus, paralēli puiša draudzene un līdzbraucēja telefonsarunās atstāsta savai mammai izmeklēšanas gaitu, un pamazām izkristalizējas sajūta, ka īsts tēvs ir tāds ideālais fantoms, ar kuru tikai retajam laimējas satikties.
Festivāla programma: www.lielaiskristaps.lv