Aktieris Pēteris Liepiņš jau 1985. gadā intervijā Ingai Jērumai žurnālā Kino teicis: "Filmās man parasti dod tā saukto mazo cilvēku lomas, galvenokārt epizodiskas. Spēlēt epizodē ir reizē vieglāk un grūtāk nekā galvenajā lomā. Vieglāk, jo mazāks apjoms. Grūtāk, jo… mazāks apjoms. Uz ekrāna jāparādās varbūt vienu vai divas reizes un tajās pašās par tēlu jāpasaka viss. Un turklāt jācenšas palikt skatītāja atmiņā!" Jāatzīst, ka tas arī izdevies – daudzas no Pētera Liepiņa epizodiskajām lomām iemirdzas kā iederīgi akcenti filmu kopējā zīmējumā.
Pirmās Pētera Liepiņa kino epizodes atrodamas filmās Vella kalpi Vella dzirnavās (1972), kur viņš vairāk laika pavadījis ar zirgiem stallī, nevis ar cilvēkiem uzņemšanas grupā, un Pūt, vējiņi! (1973), kur pirmo un vienīgo reizi uz ekrāna vienā kadrā Pēteris saticies ar brāli Edgaru Liepiņu – "varbūt Piesis mūs speciāli nofilmēja kopā", vēlāk teica Pēteris Liepiņš. Savā radošajā mūžā aktieris ar Gunāru Piesi vēlreiz satikās 1990. gadā, nospēlējot Samtcepures lomu Annas Brigaderes pasaku lugas Maija un Paija ekranizācijā.
Hronoloģiski pirmā filma portāla kolekcijā ir Rolanda Kalniņa nepabeigtais darbs Piejūras klimats (1974), kur Pēteris Liepiņš ir viens no galvenās un dekoratīvi amizantās puišu trijotnes (kopā ar Ivaru Kalniņu un Dzintaru Veitu), galvenā varoņa draugs Guntis Ruģēns. Arī nākamajā darbā, Aloiza Brenča detektīvfilmā Dāvanas pa telefonu (1977), Pētera Liepiņa atveidotais tēls, mašīnista Pētersona palīgs Zigis, svarīgākajos brīžos ir blakus galvenajam varonim; vēl nozīmīgāku vietu attiecīgās filmas stāstā ieņem galvenā varoņa, komponista Laimoņa Paruma draugs, gleznotājs Hūberts Rolanda Kalniņa divsēriju filmā Tapers (1989) – šim Pētera Liepiņa atveidotajam varonim ir liela ietekme uz filmas varoņa likteni un arī reāls prototips, gleznotājs Leo Kokle (1924–1964).
Aizkustinošu epizodisku lomu Pēteris Liepiņš nospēlē Oļģerta Dunkera filmā Dārzs ar spoku (1983) – kultūras nama elektriķi, kurš ļoti mīl savu mazo dēlēnu, filmas stāsta centrā izcelto Albīnu, tomēr rakstura vājuma un iedzeršanas dēļ nav spējīgs uzņemties atbildību par zēnu. Bet par režisora Arvīda Krieva kriminālfilmu Aveņu vīns (1984) un savu varoni Vili Pēteris Liepiņš teicis: "Loma ir interesanta tāpēc, ka mans varonis tajā kompānijā vienīgais zina, cik daudz naudas viņam vajag. Divus tūkstošus dzīvoklim 119. sērijas mājā, un ne graša vairāk. Tieši ar savu konkrētību viņš krīt ārā no pārējā ansambļa."
Režisora Pētera Krilova spēles īsfilmā Kā mēs aizgājām no mājām (1986), kas veidota pēc Latvijas literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta, Pēteris Liepiņš nospēlējis brīnišķīgi komisku lomu – bēgļu ceļā satiktu lauku saimnieku Brimerberģi, kurš labprāt izliekas par smalku kultūras pazinēju, bet patiesībā ir mantrausīgs skopulis. Savukārt pēdējā kolekcijā iekļautā kinoloma ir emocionāli daudz smagāka un dziļāka – režisora Dāvja Sīmaņa pirmajā spēlfilmā Pelnu sanatorija (2016) Pēteris Liepiņš atveido karalaika klīnikas pacientu Bossi ar traģisku likteni, atklājot savus aktierspēles dotumus plašā amplitūdā.
Pateicoties regulārajai sadarbībai ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, divas spēlfilmas šajā kolekcijā (Aveņu vīns un Kā mēs aizgājām no mājām) no jauna ievietotas portālā digitalizētā versijā, savukārt filmu Pelnu sanatorija portāla kolekcijai nodrošina filmu studija Lokomotīve, un filma būs skatītājiem bez maksas pieejama divas nedēļas – līdz maija beigām.
Aktiera Pētera Liepiņa piemiņas kolekcijā iekļautās filmas no 13. maija skatāmas bez maksas dažādu izmēru ekrānos un ierīcēs visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets, kolekciju veidošanu atbalsta Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.