Nekādu Ameriku neatklāšu – 70. Kannu festivāla laureātu vārdi ir zināmi kopš svētdienas vakara, pirmās emocijas izdzīvotas, arī zaudējušie, festivāla balvas neieguvušie, visticamāk, jau pamazām sāk atkopties no šoka efekta, savukārt laimīgie – vinnētāji – joprojām var atļauties baudīt Zelta palmas zara un citu balvu radīto laimes skurbuli. Ekstravagantā spāņu režisora Pedro Almodovara vadītā žūrija, kas apvienoja gan Holivudas zvaigznes Vilu Smitu un Džesiku Česteinu, gan izcilos režisorus itāli Paolo Sorrentīno, korejieti Parku Čanvuku un vācieti Marenu Ādi, ar savu verdiktu īpašas sašutuma vētras un dūru vicināšanu festivāla žūrijas virzienā nav raisījuši. Prese, žurnālisti, kritiķi, kas pedantiski sekojuši Kannu konkursa dramaturģijai, visumā ir mierā ar šā gada žūrijas lēmumu. Protams, vienmēr var diskutēt par niansēm.
Krievijas diskurss
Ar tām arī sākšu – festivāla žūrijas balvu saņēma krievu režisora disidenta Andreja Zvjaginceva filma Nemīlestība/Neļubov/ Loveless. Tā bija brīnišķīga ziņa arī Andra Keiša cienītājiem – galu galā viņš ir kļuvis par pirmo Latvijas aktieri, kurš nofilmējies filmā – Kannu festivāla laureātē. Tajā brīdī, kad svētdienas vakarā uz Kannu Festivāla pils kāpnēm parādījās Andrejs Zvjagincevs (uz festivāla ceremoniju tiek aicināti tikai laureāti), bija skaidrs, ka žūrijas viedoklis nebūs pretrunā ar kritiķu prognozēm (Nemīlestība bija absolūta kritiķu favorīte visa festivāla garumā un līdere izdevuma Screen International vērtējumu tabulā) un balva Zvjagincevam būs.
Manuprāt, Nemīlestība bija galvenās balvas – Zelta palmas zara – cienīga. Īsumā – tā ir filma, kas stāsta par kāda trīsdesmitgadnieku pāra laulības šķiršanas agoniju, abu radītajā naida zonā iznīcībai tiek lemts viņu bērns – 12 gadu vecs puika. Vecāki, kuri aizņemti ar saviem jaunajiem partneriem un privātās dzīves kārtošanu, pat īsti nepamana dēla pazušanu. Filma, kas būvēta kā sociālpsiholoģiska drāma, pašā finālā sasniedz dramatiska vispārinājuma mērogu ar tiešām un konkrētām referencēm uz destruktīvo Krievijas politiku (konflikts Ukrainā, propagandas mašinērija TV kanālos).
Brīdī, kad uz Kannu festivāla kāpnēm svētdienas vakarā parādījās Andrejs Zvjagincevs, bija arī skaidrs, ka šoreiz bešā paliks otrs disidents – ukraiņu izcelsmes Berlīnē dzīvojošais režisors Sergejs Lozņica un viņa filma Lēnprātīgā/Krotkaja/A Gentle Creature, kuras filmēšanu pērn Daugavpilī nodrošināja Latvijas studija Film Angels Studio un kuru ir producējusi Francijas kompānija Slot Machine (sadarbībā ar Vāciju, Nīderlandi, Lietuvu u. c.) Arī šī ir spēcīga filma – metafora, kas virtuozi konstruē mūsdienu Krievijas kā valsts/cietuma – brutālas sistēmas – tēlu. Tā mērķtiecīgi iznīcina lēnprātīgos – šajā gadījumā jaunu sievieti, kura ved savam vīram uz cietumu paciņu un kurai tā arī neizdodas izlauzties cauri birokrātijas gaņģiem. Sarežģītā metaforiskā valoda, atsauces uz Krievijas reālijām visdrīzāk bija absolūti svešas žūrijas locekļiem, kuri uz savas ādas nav pieredzējuši stresu dzīvot Krievijas tuvumā. Te var sākt diskusiju par to, cik precīzi Rietumeiropas auditorija (arī žūrija ar tās Holivudas zvaigznēm) spēj uztvert un dekodēt filmas vēstījumu. Teiksim, nolasīt, ko nozīmē hipertrofēta Georga lente, ko valkā daži Lozņicas filmas varoņi. Iekšējā konkurencē starp divām ar Krievijas realitāti saistītām filmām uzvarēja Andreja Zvjaginceva darbs – daudz universālāks, jo reālpsiholoģiskāks un precīzāks, – filma, kas spēj izraisīt katarsi.
Trilleru un žanra spēks
Tālāk – tikai par vinnētājiem, bez liriskām atkāpēm nevinnējušo teritorijā. Pārskatot Pedro Almodovara žūrijas lēmumu, var nojaust, ka te smalki tamborēts, lai atzīmētu patiešām labas filmas, akcentējot kādu no šo filmu komponentiem. Divas balvas – par labāko scenāriju un labākā aktiera darbu – saņēma britu režisores Līnas Remzijas darbs Tu te nekad neesi īsti bijis/You Were Never Really Here. Trilleris, kas noslēdza Kannu festivāla konkursa programmu, šokēja ar pamatīgu enerģiju un precīzu, lakonisku režiju. Filmu varētu apzīmēt ar nodrāzto epitetu "stilīgs" – tātad stilīgs stāsts par Ņujorkas problēmu risinātāju, būtībā pasūtījuma slepkavu, izbijušu karavīru ar bērnības traumām, kurš tiek iesaistīts pedofilijas un korupcijas skandālā. Vākīna Fīniksa darbs varmākas ar traumētu dvēseli lomā ir nevainojams, gluži tāpat kā filmas sākuma daļā dzirkstošā ironija un režisores piedāvātās atsauces uz līdzīgiem klasiskiem traumēto slepkavu stāstiem (Alfreda Hičkoka Psiho, Mārtina Skorsēzes Taksists u. c.).
Filma Tu te nekad neesi īsti bijis dalīja balvu par labāko scenāriju ar grieķu režisora Jorga Lantima Svētā brieža nogalināšanu/ The Killing of a Sacred Deer – arīdzan efektīgu un stilistiski izteiksmīgu trilleri, kurā tika izmantota šokējoša vardarbības doza. Abas šīs filmas ir iegādātas izrādīšanai Latvijā – pamatā pateicoties populāru aktieru dalībai un oriģināli izspēlētiem žanra elementiem. Svētā brieža nogalināšanā galvenajās lomās ir Nikola Kidmena un Kolins Farels.
Plašai publikai pazīstama ir arī vācu aktrise ar Holivudas karjeru Diāna Krīgere, kura ir nospēlējusi savas karjeras spēcīgāko lomu vācu filmā Izzūdošie/In the Fade (režisors Fatihs Akins). Viņas varone ir jauna sieviete, kura terora aktā ir zaudējusi vīru kurdu un abu dēlu. Viņi gājuši bojā neonacistu radītas bumbas sprādzienā, un sieviete meklē veidu, kā atriebt savu tuvinieku nāvi. Pārliecinošs, dramatisks vēstījums ar trillera elementiem, kura emocionālais centrs ir Diānas Krīgeres spēlētā izmisuma plosītā sieviete. Lieki piebilst, ka filma tieši rezonē uz politiskām aktualitātēm un terorisma krīzi Eiropā, turklāt modelējot situāciju, kurā upuris ir kurds, bet slepkavas – vācieši.
Amatieres debija amputācijā
Esam tikuši līdz Sofijai Kopolai un viņai piešķirtajai balvai par labāko režiju. Šis gan man šķiet cienījamās žūrijas neizskaidrojamākais lēmums, kurā tā vien nagi niez meklēt modē esošos "cīņas par feminismu" motīvus. Viena no starptautisko diskusiju aktuālajām tēmām ir sieviešu skaita palielināšana kinoražošanā, īpaši režijā. Sofija Kopola, protams, ir ikoniskās Kopolu dzimtas atvase, kura vēl zīdaiņa vecumā filmējusies pie sava tēva Krusttēva triloģijā. Viņa ir tā, kura savulaik Kannu festivālu samulsināja ar stilīgo un rotaļīgo Marijas Antuanetes dzīves traktējumu filmā ar Kirstenu Danstu Francijas karalienes lomā. Kirstena Dansta spēlē vienu no galvenajām lomām Sofijas Kopolas jaunākajā, Kannās apbalvotajā filmā Pieviltais/ The Beguiled – kopā ar Kolinu Farelu, Nikolu Kidmenu un Ellu Feningu.
Filma stāsta par Amerikas Pilsoņu karā ievainotu karavīru, kurš nonāk jaunavu pansijā – divu dāmu audzinātāju un viņu maigo audzēkņu sabiedrībā. Man tā arī neizdevās nolasīt šīs vizuāli pastorālās, maigās, romantiskās un izsmalcinātās, taču sižetiski makabrās filmas jēgu. Protams, vientuļš vīrietis dāmu sabiedrībā rada gan kaislības, gan drāmas, un galu galā tieši viņš kļūst par pievilto. Filmas kronis ir Nikolas Kidmenas gatavošanās amputācijas procedūrai, pie viena viņa palūdz atnest anatomijas grāmatu – tā ir šīs baltā tērptās būtnes amatieres debija amputācijā. Acīmredzot filma ir jāinterpretē kā indīga režisores ironija par feminisma patosu un sieviešu pašpietiekamību, savukārt viņas Kannu balva par labāko režiju – kā kino feminisma popularitātes apliecinājumu.
Esam nonākuši pie vēl vienas balvas – tā ir īpašā 70. jubilejas festivāla balva Nikolai Kidmenai, kura spēlē četrās festivāla programmā iekļautās filmās, divas no tām (Pieviltais un Svētā brieža nogalināšana) Kannās saņēma balvas. Abos šajos darbos aktrise demonstrē aristokrātisku vēsumu un stīvumu, kaut gan Sofijas Kopolas filmā šur tur manāmas ironiskas nianses.
Vīrišķības krīze
Vēl tikai divi ieraksti Kannu festivāla laureātu sarakstā – Grand Prix saņēmusī filma 120 sitienu minūtē/120 battements par minute (režisors Robēns Kampijo) ir uz autentiskiem materiāliem, paša režisora pieredzē balstīta vēsturiska drāma par AIDS aktīvistiem 90. gados Francijā. Galveno balvu – Zelta palmas zaru – ieguva zviedru režisora Rūbena Estlunda Kvadrāts/The Square. Rūbens Estlunds ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu Eiropas kino režisoriem (iespējams, atminaties viņa 2014. gada izcilo darbu par vīrieti krīzes situācijā Force Majeure). Arī Kvadrāta tēma ir sava veida vīrišķības krīze – tās galvenais varonis ir ietekmīga muzeja direktors, kurš no mūsdienu mākslas biznesa un PR aģentūru vides negaidīti nonāk ārpus ierastās komforta zonas (viņam ir nozagts iPhone, kuru viņš mēģina atgūt). Filma ironizē gan par korporatīvo vidi un mākslas institūcijām, gan par zviedru sabiedrības politkorektumu, piedāvājot efektīgu un izsmalcinātu formu. Kvadrātam Kannās retais prognozēja Zelta palmas zaru, taču nenoliedzami tā bija viena no festivāla konkursa ekstravagantākajām un neprognozējamākajām filmām.
Vairākums no šīm filmām Rīgā būs skatāmas rudenī, tāpat kā vēl viena Kannu konkursa ekstravagance – franču režisora Fransuā Ozona psihoanalītiskām un izaicinošām fizioloģiskām detaļām piepildītais darbs Dubultmīlnieks/L’amant double.
70. Kannu fe stivāla balvas
* Zelta palmas zars – Kvadrāts/The Square, režisors Rūbens Estlunds
* Grand Prix – 120 sitienu minūtē/120 battements par minute, režisors Robēns Kampijo
* Labākā režija – Sofija Kopola, Pieviltais/ The Beguiled
* Labākais aktieris – Vākīns Fīnikss, Tu te nekad neesi īsti bijis/You Were Never Really Here
* Labākā aktrise – Diāna Krīgere, Izzūdošie/ In the Fade
* Labākais scenārijs – Svētā brieža nogalināšana/ The Killing of a Sacred Deer un Tu te nekad neesi īsti bijis
* Žūrijas balva – Nemīlestība/Neļubov, režisors Andrejs Zvjagincevs
* 70. jubilejas balva – aktrise Nikola Kidmena