Pirms dodaties skatīties filmu Laipnības veidi/Kinds of Kindness – vienu no savdabīgākajām maijā notikušā Kannu kinofestivāla konkursa filmām, kas atnesa labākā aktiera balvu amerikānim Džesijam Plemonsam par veselu triju lomu atveidojumu –, vēlams skaidri apzināties, kas jūs sagaida. Tā vienkāršā iemesla dēļ, lai mazinātu lieku, mulsinošu pārsteigumu, izbrīna, sašutuma vai kādu citu sakairinātu emocionālo izpausmju riskus.
Vēlme šokēt
Bez iepazīšanās ar Jorga Lantima filmu Laipnības veidi pilnīgi noteikti nevar iztikt tie, kuri seko līdzi pasaules kino procesu dinamikai plašākā tvērumā, ārpus Holivudas un Netflix rāmējuma. Nebūs īpaši pārspīlēts apgalvojums, ka Jorgs Lantims ir mūsdienu globāli pārsteidzošākais režisors, kuram piemīt apbrīnojamas darbaspējas. Šā gada sākumā vēl joprojām tika apspriesta viņa filma Nabaga radības/Poor Things (2023) – līdz šim lauriem visvairāk vainagotais Jorga Lantima darbs. Nabaga radības triumfēja pērn septembrī Venēcijas kinofestivālā, un tam sekoja īsceļš uz nozīmīgākajām ASV un Lielbritānijas balvām. Ekstravagantais stāsts par sievietes bērna Bellas Baksteres (lomā – Emma Stouna) pasaules izzināšanas ceļojumu lika lauzt pretrunīgu vērtējumu šķēpus feministēm, kuras satraucās par filmas vēstījumu, un stila cienītājiem, kuri sajūsminājās par darba vizualitāti un kinematogrāfiskajiem risinājumiem.
Galu galā Nabaga radības no visa šī globāla mēroga atskaņu ļembasta izpeldēja ar vienpadsmit ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijām un četriem Oskariem. Labākās aktrises Oskaru ieguva amerikāniete Emma Stouna, kura kļuvusi par Jorga Lantima uzticamāko radošo partneri. Šis atskats nesenajā pagātnē ir nepieciešams ne tikai tādēļ, lai novērtētu Jorga Lantima darbības tempu un spēju pirmizrādīt jaunas filmas pasaules galvenajos festivālos ik pēc deviņiem mēnešiem, bet arī kā brīdinājums tiem, kuri tā arī nespēja pieņemt Nabaga radību spēles noteikumus. Visiem citiem Jorga Lantima jaunākais darbs, kurā viņa sirsnīgākā talanta cienītāja Emma Stouna nospēlē vismaz trīs lomas, noteikti būs interesanta, kaut arī, iespējams, pretrunīgi vērtējama pieredze. Tas nav nekas slikts, jo Jorgs Lantims patlaban ir vērtējams kā mūsdienu provokatīvākais un šokējošākais Eiropas kinorežisors, kuram ir izdevies izlauzties globālā mērogā.
Īsi atgādināšu Jorga Lantima pārsteidzošo radošās dzīves un karjeras stāstu, par kādu visdrīzāk sapņo vairākums Eiropas režisoru. Viņš sāka savu darbību Grieķijas kino, kas, līdzīgi Latvijas kino, nekad nav bijis pietiekami finansēts kā jau ne īpaši bagātas Eiropas valsts kinematogrāfija. Starptautiskajā apritē 1973. gadā dzimušais Jorgs Lantims tika pamanīts, pateicoties savām pirmajām grieķu valodā veidotajām filmām, kurām izdevās tikt lielajos Eiropas festivālos. Ar filmām Acuzobs/Dogtooth (2009) un Alpi/Alps (2011) režisors pieteica savu savdabīgo, provokatīvo stilu, kurā ir jūtamas sirreālisma estētikas ietekmes – vispirmām kārtām jau vēlme šokēt.
Tālākie Jorga Lantima ceļi veda uz Lielbritāniju, kur viņam radās iespēja veidot filmas angļu valodā ar starptautiski pazīstamiem aktieriem – Reičelu Vaisu un Kolinu Farelu filmā Omārs/The Lobster (2015) un Nikolu Kidmenu filmā Svētā brieža nogalināšana/The Killing of a Sacred Deer (2017). Svarīgi, ka, attālinoties no savām nacionālajām saknēm un mēģinot iekarot globālo auditoriju, Jorgam Lantimam izdevās palikt uzticīgam savam kinematogrāfiskajam stilam – viņa sižeti ir mulsinoši un radikāli, filmu vizuālais stils pieļauj neierastu stilizāciju ar attēlu, filmas telpas optisko deformāciju. Visas šīs īpašības globālā auditorija ieraudzīja arī līdz šim populārākajā Jorga Lantima filmā Nabaga radības.
Vairāku iemeslu dēļ nozīmīga režisora karjerā ir filma Favorīte/The Favourite (2018) par britu karaļnama intrigām un baisu vientulību. Tā ir filma, kurā režisors satika aktrisi Emmu Stounu, kas spilgti nospēlēja vienu no karalienes favorītēm, turklāt tā atnesa Oskaru britu aktrisei Olīvijai Kolmenai par karalienes lomu. Nav divu domu – Jorgs Lantims ir izcils aktieru režisors.
Biogrāfijas nozīme
Vai, rakstot par kāda režisora jaunāko darbu, ir nepieciešams gari un plaši uzskaitīt viņa iepriekšējos sasniegumus un pieredzi, tā nogurdinot potenciālos šo rindu lasītājus? Domāju, ka Jorga Lantima gadījumā tas ir gan būtiski, gan neizbēgami. Lai kā mums būtu apnicis, lai kā mūs būtu nogurdinājis XX gadsimta vidū Francijā radītais autorības – auteur – un autorkino koncepts un tā variācijas, Jorgs Lantims vairāk nekā jebkurš cits aktuālais Eiropas režisors ierakstās autorkino rāmējumā. Viņš ir spilgts, spītīgs autors, kurš katrā savā filmā izvēlas un lieto sev raksturīgos izteiksmes līdzekļus – gan naratīvā, gan stilistikā.
Nenoliedzami Laipnības veidi vispilnskanīgāk rezonēs vienīgi tad, ja skatītājam būs priekšstats par Jorga Lantima daiļrades kontekstu, par viņa uzticību savai iecienītajai līdzautoru un aktieru komandai. Sāksim ar aktieriem. Laipnības veidos divi aktieru ansambļa pārstāvji – Emma Stouna un Vilems Defo – nāk taisnā ceļā no Nabaga radībām. Taču Laipnības veidos režisors abiem saviem iecienītajiem aktieriem ļāvis izspēlēties ar trīskāršu spēku: šo filmu veido trīs daļas, trīs šķietami sižetiski nesaistītas "īsfilmas", kurās darbojas atšķirīgi varoņi (tos spēlē vieni un tie paši aktieri). Emmas Stounas un Vilema Defo tandēmam pievienojas arī Džesijs Plemonss – jau pieminētais Kannu kinofestivāla laureāts –, kurš trijās īsfilmās nospēlē krāšņus personāžus, psiholoģiski dziļus, atšķirīgus raksturus.
Emma Stouna kādā intervijā ir teikusi, ka Laipnības veidu uzņemšana ir atgādinājusi darbu repertuāra teātrī, proti, sistēmu, kurā viens un tas pats aktieru kolektīvs izspēlē dažādus varoņus atšķirīgā dramaturģiskajā materiālā. Tas, kas repertuāra teātrī ir ikdiena, kino ir rets izņēmums. Arī Jorgs Lantims ir izņēmums Eiropas režisoru plejādē, un viņam patīk izņēmumi. Piemēram, iespēja vienas filmas garumā – 164 minūtēs – iekļaut trīs īsfilmas. Uzreiz ir jāpiebilst, ka Laipnības veidu īsfilmas ir pagaras un varētu būt bijušas arī materiāls trim atsevišķām filmām. Laipnības veidu scenārija veidošanā Jorgs Lantims ir sadarbojies ar savu agrīno filmu scenāristu grieķi Eftimi Filipu, tas ļauj režisora jaunāko darbu uzskatīt par viņa agrīnās daiļrades tiešu turpinājumu. Viņi kopā ir rakstījuši Acuzoba, Alpu, Omāra un Svētā brieža nogalināšanas scenāriju. Iespējams, tieši šis fakts izskaidro filmas Laipnības veidi intensitāti, absurda un traģikomikas koncentrāciju, arī šoka efektu izmantojumu. Šoka efekti labi piestāv Jorga Lantima iecienītajām atsaucēm uz sirreālistu praksi provocēt, taču
Laipnības veidos tiek saglabāta norišu loģika un reālisma iezīmes. Iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc filmā izspēlētie šoka efekti iedarbojas vēl kodīgāk, griezīgāk un mulsinošāk nekā, piemēram, sirreālisma klasikā Andalūzijas suns (1929), kurā tika ignorēta laika un telpas loģika.
Atdzīvinot mirušos
Laipnības veidu stāsti notiek konkrētā laikā un telpā – mūsdienu Amerikā. Norises tajos attīstās loģiski un cēloņsakarīgi, bet tas nebūt nemazina sirrealitātes un šoka elementu klātbūtni. Stāstiņiem, kā jau tas nākas, ir sākums, kulminācija un fināls, katram ir arī savs nosaukums: R. M. F. nāve, R. M. F. lido un R. M. F. ēd sviestmaizi. Neprasiet Jorgam Lantimam, kas ir R. M. F.! Īstam sirreālistam savi darbi nav jāpaskaidro!
Pirmā filma stāsta par arhitektu (Džesijs Plemonss), kurš ir nonācis absolūtā atkarībā no sava bosa manipulatora (Vilems Defo) – viņam ir jāpakļaujas jebkurai bosa norādei, ko ēst, ko ģērbt mugurā, ar ko dzīvot kopā un cik intensīvi utt. Brīdī, kad boss savam padotajam liek nogalināt cilvēku, viņš beidzot mēģina pretoties… Šajā filmā mazas, taču būtiskas lomas ir gan Emmai Stounai, gan Nabaga radībās redzētajai Mārgaretai Kvelijai (aktrises Endijas Makdauelas talantīgā meita).
Otrā īsfilma stāsta par policistu (Džesijs Plemonss), kura ģimenē atgriežas ilgstoši bezvēsts prombūtnē bijusī sieva (Emma Stouna). Viņam rodas aizdomas, ka aiz pazīstamās ārienes slēpjas pilnīgi cits cilvēks – viltvārde. Džesija Plemonsa varonis pakļauj viņu dažādiem, maigi sakot, ekstravagantiem testiem.
Trešās filmiņas centrā ir divi īpašas sektas locekļi (Emma Stouna un Vilems Defo): viņi meklē sievieti, kas spētu atdzīvināt mirušos. Šajā samezglotajā stāstā ir gan dubultnieku, gan sapņu motīvs – mūsdienu kino sirreālistu iecienīti elementi, lai atceramies kaut vai Deivida Linča Malholandas ceļu/Mulholland Drive (2001).
Ko ar šo raibo puzli darīt? Visvienkāršākais būtu to visu jēdzieniski reducēt, paziņojot, ka Jorgs Lantims asprātīgi un provokatīvi pēta pakļaušanas un pakļaušanās mehānismus un šajā varas un atkarības spēlē iesaistīto psiholoģiskās īpatnības. Taču grieķu režisora darbi nekad nav iebāžami konkrētas tēzes rāmītī, jo kino būtība ir satura un stila mijiedarbē. Un te nu Jorgs Lantims un viņa uzticamie domubiedri turpina spridzināt ar savu mentālo radinieku sirreālistu naivo un nopietno aizrautību.