Notikumu pārblīvētajā pasaulē, kurā katras jaunas dienas informācijas lavīna neapturami aizmēž vakardienu, ir pilnīgi nepieciešami kādi tradīciju mietiņi, pie kuriem pieturēties, – tas vismaz nomierina, ja ne vairāk. Tāpēc ir ļoti patīkami uz jautājumu: "Vai šogad atkal būs Doma dārza kinovakari?" atbildēt apstiprinoši – jā, tradīcija turpinās, un katru jūlija ceturtdienas vakaru arī šogad līdz ar tumsas iestāšanos Rīgas Doma dārzā atdzīvosies brīvdabas kinoekrāns.
Šai tradīcijai, kuru pirms pieciem gadiem aizsāka biedrības Ascendum projekts Mans Doms, 2015. gadā pievienojās Nacionālais kino centrs, piedāvājot programmu par Raini un Aspaziju Latvijas kinomākslā, savukārt 2016. gadā, kad Rīga svinēja 120 gadu kopš pirmā kinoseansa pilsētā, Doma dārza programmas tēma bija Kino par kino. Tematiski vienotas programmas visbiežāk nozīmē dažādus autorus, dažādus laikmetus un stila ziņā totālu eklektiku, taču šogad izejas punkts ir pavisam cits un Doma dārzā valdīs atšķirīga un vienota gaisotne.
Autors modernisma vējā
Tas varētu būt vēl vienas tradīcijas aizmetnis – katru gadu izvēlēties kādu izcilu Latvijas kinorežisoru, lai tā jubileju nosvinētu "ar troksni", katrā ziņā ar vairākiem dažādiem kultūrizglītojošiem un paliekošiem pasākumiem, kas bagātina Latvijas kultūras dzīvi un sabiedrības pieredzi. Tradīcija aizsākās pagājušajā gadā, kad Nacionālais kino centrs kopā ar LKA Rīgas Kino muzeju izsludināja Jāņa Streiča kino gadu; šogad 95 gadi jau apritējuši citam un pavisam atšķirīgam kinorežisoram – Rolandam Kalniņam.
Tieši Rolands Kalniņš ir tas autors, caur kura filmām kā caur pavērtu logu 60. gadu Latvijā iebrāzās tolaik pasaulē valdošie modernisma vēji un saplivināja matus katram, kurš trāpījās tuvumā, – bet ne uz ilgu laiku, jo vērīgi biedri tūlīt lodziņu aizcirta ciet uz gariem 20 gadiem, trim spilgtākajām Rolanda Kalniņa filmām aizliedzot nokļūt pie plaša skatītāju loka. Astoņdesmito gadu beigās vērīgajiem biedriem vairs nebija nekādas teikšanas, un filmas Akmens un šķembas (1966), Četri balti krekli (1967) un Piejūras klimats (1974) iznāca brīvībā, bet bija jau par vēlu – Latvijas kino, Kalniņa filmu likteņa sabiedēts, bija aizgājis pa citu ceļu, un mēs nekad neuzzināsim, vai pasaules kinovēsturē būtu bijis iespējams arī latviešu jaunais vilnis, kādu pazīstam franču vai čehu kinomākslā.
Doma dārza kinovakaru programma šogad ir kā pierādījums hipotēzei, ka tā tas varēja būt – Rolanda Kalniņa filmu gars ir tas pats, kuram sekoja Žans Liks Godārs, Žaks Demī, Žans Rušs, Fransuā Trifo, Mikelandželo Antonioni, Andžejs Vajda, Federiko Fellīni un citi pasaules kino dižgari savā jaunībā, kas viņiem laika ziņā kopīga ar latviešu režisoru. Visi šie jaunie un talantīgie kinorežisori XX gadsimta 50. un 60. gados jūtīgi uztvēra pārmaiņas sabiedrībā, kas kinomākslā izpaudās kā autora individualitātes uzplaukums, protams, ja autoram šāda individualitāte vispār ir. Rolandam Kalniņam ir, un tas ļauj viņa filmas skatīt loģiskā kontekstā ar pasaules kinovēstures mezgla punktiem.
Franču spektrs ar Belmondo
Lai iespējami uzskatāmi ilustrētu tēzi par Rolanda Kalniņa filmu vietu pasaules kinomākslā, salīdzinājumam izvēlēts viskoncentrētākais un pazīstamākais fenomens – 60. gadu franču kino. Tā ir lieliska sagadīšanās, ka Francijas Kultūras institūts šogad svin 20 gadu jubileju, kopš sācis darboties Latvijā, un ar lielu entuziasmu tas ir piekritis sadarboties Doma dārza programmas nodrošināšanā – tas nozīmē, ka visas franču filmas šajos seansos tiks demonstrētas pilnīgi legāli (kas nebūt nav pašsaprotami šajā tehnoloģiju veicinātā pārgalvīgā pirātisma laikmetā).
Trīs filmas no 60. gadu Francijas, kuras izvēlētas programmai Četri balti vakari, veido spektrāli plašu un atšķirīgu ainu, demonstrējot visas iespējas, ko kinomākslai piedāvāja šis laiks, kurā dzīvojis un strādājis arī Rolands Kalniņš.
Pirmkārt, programmas atklāšanas seansā 6. jūlijā – populārākais vārds Francijas kinovēsturē, jaunā viļņa flagmanis Žans Liks Godārs. Tieši ar viņa filmu Līdz pēdējam elpas vilcienam/Á bout de souffle (1959) jaunais vilnis piedzima, turklāt šī filma par franču jaunā viļņa seju padarīja aktieri Žanu Polu Belmondo, kuru redzēsim arī Doma dārzā – Godāra ceturtajā filmā Trakais Pjero/Pierrout le fou (1965), kriminālas spriedzes apdvestā ceļojumā no Parīzes uz Vidusjūru. Šī filma ir viens no vizuāli vispārdomātākajiem Godāra darbiem, kurā liela nozīme ir krāsas uzsvērtajai nosacītībai – zils, balts un dzeltens kā Disneja multfilmās, zils, balts un sarkans kā Francijas karogā, asociācijas ar Endija Vorhola popārtu, Pikaso kubismu vai komiksu estētiku. Arī vairākās Rolanda Kalniņa filmās krāsu dramaturģijai un izkoptai attēla perfekcijai ir izšķiroša nozīme, dažviet saskatāmas pat tiešas paralēles ar Trako Pjero.
Par to visu visvairāk var izstāstīt kinokritiķe Dita Rietuma, kura šovasar topošajai grāmatai par Rolandu Kalniņu raksta nodaļu par šādām paralēlēm un Rolanda Kalniņa attiecībām ar pasaules kino. Doma dārza kinovakaru tradīcija paredz, ka ikvienas filmas seansu ievada kinospeciālista komentārs, un tā būs arī šajā gadā.
Aktieri un patiesība
Otro seansu 13. jūlijā iesāks Rīgas Kino muzeja vadītāja kinozinātniece Zane Balčus; viņa jau pirms vairākiem gadiem savai mājas kinobibliotēkai iegādājusies DVD formātā izdotu filmu, par kuru stāstīs Doma dārzā. Tā ir 1960. gadā Parīzē uzņemta dokumentālā filma Vienas vasaras hronika/Chronique d’un été – viena no cinéma vérité centrālajām parādībām, sinhronās skaņu ierakstu tehnoloģijas attīstībā un izmantošanā aktuāls darbs, kura režisors, dokumentālists un etnogrāfisku filmu autors Žans Rušs, ir viens no franču jaunā viļņa teorētiskajiem iedvesmotājiem – viņa filmu eksperimentālais raksturs un šķietamā tehnoloģiskā vienkāršība ļoti ietekmēja Godāru, Trifo un citus jaunā viļņa autorus. Pavisam konkrēta saikne šajā gadījumā ir fakts, ka viens no Ruša filmas operatoriem bija Rauls Kutārs, kurš tikko bija uzņēmis Godāra spēlfilmu Līdz pēdējam elpas vilcienam. Varētu teikt, ka Vienas vasaras hronika iederas Ruša etnogrāfisko fikciju rindā, taču būtisks ir fakts, ka šīs filmas veidošanā Rušs sadarbojās ar sociologu Edgaru Morēnu un pētīja dokumentalitātes fenomenu. Vienkāršāk sakot, Rušs jautā – vai tad, ja "dokumentālam" cilvēkam uz ielas piebāž pie deguna mikrofonu un ieslēdz kinokameru, viņš joprojām ir tikpat patiess un dokumentāls, kāds būtu bez mikrofona un kameras.
Dokumentālā kino un spēlfilmu stilistikas saplūšana ir svarīga gan Žanam Rušam, gan arī Rolandam Kalniņam, kura Cēzars Kalniņš Četros baltos kreklos plosās tā, it kā pašam Uldim Pūcītim būtu bijis jāsastopas ar šo sistēmas absurdu, – nekādu scenārija uzliktu barjeru, ko varētu radīt sveša teksta iemācīšanās, īsts un dokumentāls emociju virpulis.
Trešā franču filma šajā vasaras kokteilī – muzikālā melodrāma Lola (1961), kuras režisors Žaks Demī šovasar Latvijā tiks pieminēts vēl vismaz reizi, pašā jūlija nogalē Rojas festivālā RojaL, kura programmā solīta Žaka Demī populārākā filma Šerbūras lietussargi/Les parapluies de Cherbourg (1964) ar jauniņo Katrīnu Denēvu Ženevjēvas lomā. Rīgā, Doma dārzā, redzēsim citu apliecinājumu tam, ka Žaks Demī, tāpat kā Rolands Kalniņš, pratis novērtēt izcilu aktrišu skaistumu – kabarē dejotāju Lolu tēlo eksotiskā skaistule Anuka Emē (gandrīz tikpat skaista kā Līga Liepiņa un Regīna Razuma pie Rolanda Kalniņa); viņa par uzlecošu zvaigzni kļuva pēc piedalīšanās Federiko Fellīni filmā Saldā dzīve/La dolce vita (1960) ar Marčello Mastrojāni. Nu tieši tāda lielisku, īpatnēju, arī bieži jaunatklātu aktieru pasaule, kādu Rolanda Kalniņa filmās atrod un topošajā grāmatā apraksta kinokritiķe Daira boliņa, kuras komentārs ievadīs Lolas seansu 20. jūlijā. Starp citu, ir cerības, ka filmu redzēsim restaurētajā versijā, par kuras tapšanu pirms dažiem gadiem gādāja Žaka Demī atraitne Anjēza Varda.
Sprādzienbīstams kokteilis
Visbeidzot – programmas kulminācija, studijā Lokomotīve svaigi atjaunotā, varbūt leģendārākā Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli (1967; padomju laikā pazīstama ar nosaukumu Elpojiet dziļi), atjaunotās kopijas pirmizrāde – 27. jūlijā. Šīs filmas leģendu daļēji veidojušas Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā tekstiem – jā, jā, visas tās Viņi dejoja vienu vasaru un Es esmu bagāts, man pieder viss… – visas šīs dziesmas nāk no filmas Četri balti krekli, un arī savulaik populārā Vecrīgas kroga un tā filiāļu nosaukums ir no šejienes (nevis otrādi). Taču pats svarīgākais – šī filma gan sižetiski, gan sava likteņa dēļ ir kā 60. gadu enerģijas koncentrāts un sprādzienbīstams kokteilis, kas veidojas, ja radošu garu iesprosto aizliegumu un noteikumu būrī, kur "kanāla gulbjiem apgriež spārnus".
Mazs programmas veidotāju triks – Četri balti krekli nevis iesāks, bet noslēgs programmu tieši tāpēc, lai mēs uz visiem zināmo leģendu varētu paraudzīties pavisam citām acīm un ieraudzītu ne tikai jaunas krāsas un attēla kvalitāti, ko devis atjaunošanas process, bet arī precīzi sajustu tos mirkļus, kuros Rolandam Kalniņam un citiem filmas autoriem pie pleca pieskāries kinomākslas eņģelis – tas pats, kurš iedvesmojis Godāru un pārējos.
Filmu programma
Četri balti vakari
Doma dārzā ceturtdienās – 06.07., 13.07., 20.07., 27.07. Ieeja bez maksas.
Filmas oriģinālvalodā ar angļu subtitriem