Pusdoma par šādu darbu man radās jau tad, kad braucām meklēt Ausmas filmēšanas vietas un nokļuvām līdz tādai fantastiskai vietai, kuras nosaukums bija Skuki. Tur bija veikaliņš Sapnis, un man bija pilnīgi skaidrs, ka es šeit atgriezīšos, – tā par dokumentālās īsfilmas Zirdziņ, hallo! idejas pirmsākumiem stāsta režisore Laila Pakalniņa.
Ceļš uz nekurieni
Jau pagājušajā gadā Jihlavas starptautiskajā kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja viņas septiņas minūtes garā dokumentālā īsfilma Sapnis par šo ciematu Krāslavas novadā. Šobrīd tur vairs nav ne Sapņa, ne arī Regīnas – par jaunās dokumentālās īsfilmas galveno varoni ir kļuvis septiņus kilometrus garais grants ceļš uz šo pamestības skarto vietu.
"Grozi galvu un saproti, ka te ir jāfilmē, bet kas? Ar laiku mēs nonācām pie atziņas, ka ir jāfilmē pats ceļš," paskaidro režisore, kura kopā ar saviem cīņu biedriem operatoru Ivaru Burtnieku un skaņu režisoru Anriju Krenbergu apmēram reizi divos mēnešos devās prom no Rīgas austrumu robežas virzienā un filmēja tur divu gadu garumā.
"Mēs stāvējām un gaidījām, kad kaut kas notiks. Tu vari safilmēt daudz skaistu bildīšu, bet tās ir fotogrāfijas, ja nekas nekustas – ir vajadzīgs vismaz vējš," domā Laila Pakalniņa, kura kopā ar filmas kolēģiem ir priecājusies par katru kustību – braucošu automašīnu, skrienošu suni vai ejošu cilvēku, kuru šajā pusē ir palicis ļoti maz.
"Šajā reģionā es novēroju kādu īpatnību – vieni neko nejautā, bet citi sāk ar uzbraucienu, pat nolamā: ko tu te stāvi un filmē! Taču jau pēc pāris teikumiem viss mainās, un beigās viņi atved tev sviestmaizes. Viņi ir ļoti labestīgi un izpalīdzīgi cilvēki, kurus dzīve acīmredzot ir iemācījusi pašaizsargāties," uzskata režisore.
Vienā no dokumentālās īsfilmas kadriem viņi ir noķēruši pat jaunu meiteni sarkanās biksēs uz zila divriteņa, kura pavadā ved zirgu gluži kā suni, kas kļuvis par īstu pārsteigumu radošās komandas iecerētajos plānos. "Mēs aizbraucām uz pieturu, uzlikām kameru un gaidījām autobusu, kas neatnāca, jo bija aizgājis par ātru," atceras Laila Pakalniņa.
Zirgu motīvs "izrikšo" cauri visai režisores dokumentālajai īsfilmai. "Es nekad nebiju domājusi par Latgali kā par vietu, kur ir tikuši audzēti zirgi, līdz izlasīju Ingas Ābeles vēsturiskos romānus Klūgu mūks (2014) un Duna (2017)," norāda Laila Pakalniņa, kuras jaunākajā darbā ir saklausāmas šo seno tradīciju atskaņas mūsdienās.
Klusuma skaņas
Zirdziņ, hallo! operators ir Ivars Burtnieks, kurš 2003. gadā kopā ar mammu ir pārcēlies uz Īriju, ieguvis kinoizglītību Mākslas, dizaina un tehnoloģiju institūtā Dublinā un atgriezies Latvijā. "Ausmā viņš bija "klapīte", kas, smalki izsakoties, ir režisora asistents," atklāj Laila Pakalniņa. Paralēli tam viņš ir fotografējis filmas uzņemšanas procesu.
Ivara Burtnieka darbu sarakstā ir vairāki mūzikas videoklipi. To vidū ir dziedātājas Agneses Rakovskas izpildītā dziesma Vienaldzības ar Raimonda Paula mūziku un Vizmas Belševicas dzeju, pēc kuras noskatīšanās komponistam ir vajadzējis meklēt sirdszāles (šis videoklips ir saņēmis Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons).
Ar kino veidošanu Ivars Burtnieks ir aizrāvies, braucot ar skrituļdēli un filmējot savu skeita mākslu turpat mājas pagalmā (baltic-ireland.ie). "Tas ir paradokss: viņš brauca ar skrituļdēli un filmēja kustībā, bet tagad viņš stāv stundām ilgi un filmē statiskus kadrus," salīdzina Laila Pakalniņa. Gluži kā makšķernieks, kurš gaida savu lielo lomu.
Viņa pati tam nepieciešamo pacietību ir iemācījusies, kad kopā ar operatoru un scenāristu Māri Maskalānu veidojusi dokumentālo pilnmetrāžas filmu Leiputrija (2004) par izgāztuvi. "Tā tikai šķiet, ka tā čum un mudž no dažādām dzīvām radībām, bet brīžiem tur pat žurku nebija tik daudz, cik gribētos redzēt," savās atmiņās dalās režisore.
Zirdziņ, hallo! uzņemšanas komandas trešais dalībnieks ir pieredzējušais un godalgotais skaņu režisors Anrijs Krenbergs, kurš ir sadarbojies ar Lailu Pakalniņu gandrīz visās viņas filmās kopš 1994. gada. "Vislabākā skaņa ir klusums," apgalvojot Anrijs Krenbergs, kurš ir ierakstījis dunas piepildīto Latgales klusumu.
Laila Pakalniņa vērš uzmanību uz to, ka šajā dokumentālajā īsfilmā deviņdesmit pieci procenti ir tā saucamā dzimtā skaņa, kas iemūžināta filmēšanas vietā vai tuvējā apkārtnē, kad kamera bijusi izslēgta. Tas ir nebijis gadījums režisores daiļradē, kurā līdz šim ir dominējusi svešā skaņa, tostarp iepriekš pieminētajā filmā Leiputrija.
Ideju urbums
Lailas Pakalniņas dokumentālā īsfilma Zirdziņ, hallo! ir iekļauta Lokarno starptautiskajā kinofestivālā, kas šogad norisinās jau septiņdesmito gadu pēc kārtas. "Man ļoti patīk Lokarno, jo tajā nav tik stīvas atmosfēras kā citos nozīmīgākajos Eiropas kinofestivālos," atzīst režisore, kuras dokumentālā īsfilma tiks pirmizrādīta 10. augustā.
Šī ir jau piektā reize, kad Lailas Pakalniņas filma ir iekļuvusi Šveices kinofestivāla programmā. Te dažādās skatēs savulaik ir startējusi viņas pilnmetrāžas spēlfilma Ķīlnieks (2006), dokumentālā filma Par dzimtenīti (2008) un divas spēles īsfilmas Uguns (2007) un Akmeņi (2008) no cikla Elementi, kurā ir piedalījusies aktrise Guna Zariņa.
Uz Zirdziņ, hallo! pasaules pirmizrādi Laila Pakalniņa ieradīsies no Červino starptautiskā kalnu filmu festivāla, kas Alpu ciematā uz Šveices un Itālijas robežas norisinās no 5. līdz 14. augustam. "Tas ir neliels ciemats divu tūkstošu metru augstumā, uz kurieni es divreiz gadā braucu slēpot, jo tur ir ļoti skaisti kalni," stāsta režisore.
Šoreiz Laila Pakalniņa ir saņēmusi negaidītu piedāvājumu no vietējā festivāla un devusies uz turieni kā starptautiskās žūrijas pārstāve, kura oficiālajā interneta vietnē tiek rotaļīgi pieteikta kā režisore un scenāriste, kurai ir trīsdesmit astoņas filmas, divi bērni, viens vīrs, divi suņi, divi velosipēdi. Un daudzas idejas jaunām filmām.
Jau 15. augustā Laila Pakalniņa dosies uz Norvēģiju, kur turpinās darbu pie savas nākamās dokumentālās pilnmetrāžas filmas Karote. "Tas ir stāsts par pūlēm, kas jāiegulda, lai radītu plastmasas karotīti, ko bez raizēm var izmest," saka režisore, kura vēlas parādīt tās tapšanas procesu, sākot no naftas urbuma caur pārstrādes rūpnīcām līdz veikaliem.
Laila Pakalniņa parasti filmē Latvijā, bet šajā gadījumā tiek aptverta plaša ģeogrāfiskā amplitūda ar piebildi – nekad vairs, jo nākas saskarties ar sarežģītu filmēšanas atļauju kārtošanas procesu. Viņi ir filmējuši Latvijā, Lietuvā un Azerbaidžānā. "Patlaban notiek sarunas par iespēju filmēt plastmasas karotīšu rūpnīcā Ķīnā."
P.S. Dokumentālās īsfilmas Zirdziņ, hallo! Latvijas pirmizrāde ir ieplānota rudens sākumā Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) īsfilmu konkursā Short Riga. Pēc tam to varēs noskatīties arī Nacionālā kino centra organizētajā 4. maija Latvijas filmu maratonā, kurā Lailas Pakalniņas kino darbu klātbūtne jau ir kļuvusi par stabilu tradīciju.
Pirmizrāde
Dokumentālās īsfilmas Zirdziņ, hallo! pasaules pirmizrāde Lokarno starptautiskajā kinofestivālā 10. augustā