Skaista sieviete sarkanā retro kostīmiņā uz piesātināti sarkana fona – filmas Džekija plakāts uz reklāmstabiem Rīgas centrā duras acīs un liecina par filmas izplatītāju vēlmi uzrunāt plašu auditoriju. Vismaz tos, kuri elegantajā dāmā atpazīst aktrisi Natāliju Portmenu, un tos, kurus uzrunā retrošiks un ikoniskas XX gadsimta personības – Žaklīnas (Džekijas) Kenedijas – biogrāfijas peripetijas. Filma Džekija ir biogrāfiska drāma ar visām no tā izrietošajām sekām, pie kurām var pieskaitīt apzinātu mērķi imitēt ainas iz "ievērojamu cilvēku dzīves" (tā sensenos laikos dēvēja biogrāfisko romānu sēriju).
Dzīves imitācija
Tas laiks, kad biogrāfiskās drāmas žanrs asociējās vispirms ar ideoloģiskām klaušām (teiksim, Latvijas kinovēsturē šāds piemērs ir filma Rainis), ir gājis nebūtībā. Arī kādreizējā kinovēsturnieku visai vīzdegunīgā attieksme pret biogrāfisko žanru kā otršķirīgu, kičīgu, jo, redz, tas iegrožo radošo fantāziju, iesprosto autorus labi zināmu un nepārsūdzamu, nemaināmu vēsturisko un biogrāfisko faktu rāmī, ir zaudējusi aktualitāti un asumu. Kāda tur otršķirība, ja miljoniem skatītāju pieplakuši pie dažādiem ekrāniem un ar prieku patērē slavenību dzīves imitāciju – it īpaši TV seriālu formātā. Minēšu vien populāro un augsti novērtēto Netflix seriālu par karalienes Elizabetes II dzīvi – Kronis/The Crown (2016).
Ja runājam par filmu Džekija, asociācija ar pasauli pārņēmušo kvalitatīvo seriālu kultu nav nejauša. Džekija sākotnēji bija iecerēta kā televīzijas miniseriāls, kura uzmanības centrā ir četras dienas pēc Džona Kenedija slepkavības 1963. gada 22. novembrī un viņa bēru ceremonija. Kā viens no iespējamiem tā arī netapušā seriāla veidotājiem tika minēts Stīvens Spīlbergs. Viss plūst un mainās – galu galā sešus gadus vēlāk tapusi amerikāņu studijas Fox Searchlight kinofilma, kuru uzņēmis režisors Pablo Larēns.
Skats no Čīles
Džekijas pirmizrāde notika pērn septembrī Venēcijas festivāla konkursa programmā – šis fakts norāda, ka Džekija ir kas vairāk par ikdienišķu biogrāfisku drāmu. Filma Venēcijā saņēma balvu par labāko scenāriju (autors Noa Openheims; viņš stāstu gan uzrakstījis, gan pārrakstījis, pārveidojot to no TV seriāla par filmas scenāriju).
Par spīti filmas šķietamajam amerikāniskumam, tās radošais kolektīvs ir raibs. Džekijas režisors ir čīlietis Pablo Larēns, kurš ir labi pazīstams Eiropas festivālu auditorijai. Viņa pirmais festivālu hits bija filma Post Mortem (2010), savukārt drāma Nē/No (2012) bijusi nominēta labākās ārzemju filmas Oskaram. Būtībā visi Pablo Larēna darbi ir pārstāvējuši Čīli svarīgākajos Eiropas festivālos. Vienā no tiem – Berlīnē – pirms dažiem gadiem Pablo Larēnu ir uzrunājis Darens Aronofskis, lai piesaistītu viņu projektam Džekija. Darens Aronofskis, kurš ir viens no Džekijas producentiem, pats arīdzan bija viens no pretendentiem uz režisora statusu – viņa Džekija Kenedija būtu bijusi aktrise Reičela Veisa. Kaut bez īpašas sajūsmas, taču Čīles režisors piekritis režisēt Džekiju – iespējams, lai izmantotu izdevību uzņemt savu pirmo filmu angļu valodā un piesaistītu starptautiski slavenus aktierus, kuru vidū ir Natālija Portmena un Pīters Sarsgārds. Šajā drāmā savu pēdējo lomu nospēlējis nesen mūžībā aizgājušais britu aktieris Džons Hērts.
Lai cik sveša Čīles režisoram sākotnēji šķitusi amerikāņu traģēdija un Džekijas personība, viņš savu mulsumu ātri pārvarējis. Turklāt interese par politiskajiem procesiem un biogrāfiskās drāmas žanru ir iezīmējusies arī iepriekšējos Pablo Larēna darbos, piemēram, filmā Neruda (2016), kuras galvenais varonis ir dzejnieks un politiķis Pablo Neruda. Režisoru nav mulsinājis tas, ka filmu par Džonu Kenediju un viņa slepkavību amerikāņu kino ir gana daudz.
Apzināta stilizācija
Dramaturģiski Džekija ir spēcīgi veidota un apzināti fokusēta: tās centrā ir īss Džekijas Kenedijas dzīves posms – notikumi, kas saistīti ar viņas vīra slepkavību 1963. gadā Dalasā, pārdzīvojumiem un izaicinājumiem, kas sekoja traģēdijai. Filmas sižetisko ietvaru veido reāla intervija – Džekijas Kenedijas saruna ar žurnāla Life žurnālistu Teodoru Vaitu (filmā žurnālistu tēlo Billijs Krūdaps). Par spīti principiālajai noslēgtībai un atturībai pret interviju rituāliem pēc vīra nāves, eksistē vismaz daži unikāli materiāli – gan jau minētā Life intervija, gan Džekijas monologs magnetofona lentē, kas bijis vērtīgs materiāls filmas veidotājiem un aktrisei Natālijai Portmenai. Viņa ir skrupulozi strādājusi, lai panāktu maksimālu līdzību titulvaronei – īpaši runas stilā un intonācijās.
Filmā Džekija gari un plaši tiek imitēts Amerikā populārs televīzijas materiāls – tā dēvētā Džekijas Baltā nama tūre, kurā pirmā lēdija iepazīstina TV skatītājus ar viņas veiktajiem uzlabojumiem Baltā nama interjerā. Atliek noskatīties šī materiāla oriģinālu YouTube, lai iedomātie pārmetumi Natālijai Portmenai par manierīgo čiepstēšanu zaudētu oriģinalitāti – aktrise dara, ko var, lai maksimāli tuvotos Džekijas samākslotajam runas stilam TV kameru priekšā. Arhīva materiāli Džekijā tiek stilizēti apzināti.
Džekija Kenedija ir bijusi ļoti atšķirīga un dažāda – sieviete, kura spēj kontrolēt savu publisko tēlu, pakļaujoties gan sava laika sabiedrības priekšstatiem par to, kādai ir jābūt prezidenta kundzei, gan traģēdijas dienās pierādot savu pamatīgo iekšējo spēku un dzelžaino gribu. Jāpiebilst, ka Džekija Kenedija bijusi jaunākā pirmā lēdija ASV vēsturē – viņa ienāca Baltajā namā 1961. gadā 31 gada vecumā. Divus gadus vēlāk Džekija kļuva par atraitni.
Režisors Pablo Larēns veido filmu kā vientuļas, spēcīgas sievietes drāmu, radot iespēju Natālijai Portmenai nospēlēt spilgtu solo. Džekija spēj kontrolēt to, kāda viņa vēlas būt atainota konkrēta žurnālista rakstā. Protams, Džekija nesmēķē un nekad nav smēķējusi – norāde žurnālistam ir strikta. Tas nekas, ka dzīvē viņa to dara bieži... Tā ir tikai viena no detaļām, ar kuras palīdzību filmā tiek radīts Džekijas tēls. Daiļrunīga ir Džekijas klīšana pa Baltā nama telpām un viņas vājuma mirkļi. Taču viņa spēj norežisēt arī Džona Kenedija vērienīgo bēru ceremoniju, atsakoties no loģikas diktētajiem drošības pasākumiem un ejot kilometriem garā gājienā pa Vašingtonas ielām aiz sava vīra katafalka.
Džekija ir izvirzīta trim Oskariem – uz balvu, kura Losandželosā tiks pasniegta svētdien, 26. februārī, pretendē aktrise Natālija Portmena, filmas mūzikas autore britu komponiste Mika Levi un kostīmu māksliniece Madlēna Fontēna. Viņu darbs ir Džekijas trumpji – tāpat kā veiksmīgi fokusētā traģēdijas imitācija kino.
Džekija @@@@
Jackie
Biogrāfiska drāma. Čīle, Francija, ASV. 2016.
Režisors Pablo Larēns Lomās Natālija Portmena, Pīters Sarsgārds, Grēta Gerviga, Ričards E. Grānts, Džons Hērts, Billijs Krūdaps u. c.
maksis
NAV VIENALGA
ha