Franču virtuoza alkas

Pirms nedēļas, 15. novembrī, Fransuā Ozons nosvinēja 50. dzimšanas dienu. Kā Francijas joprojām aktuālākais un talantīgākais kino autors to svinēja Parīzē – vai kur citur –, tā arī paliks viņa privātais noslēpums, savukārt Rīgā kinoteātrī Splendid Palace pulcējās vairāki simti režisora daiļrades cienītāju. Viss bija ļoti nopietni – liela torte ar uzrakstu "François Ozon" un skaitli "50", šis pats skaitlis dekoratīvas, ar lampiņām izrotātas instalācijas veidā, ekskluzīva Fransuā Ozona videouzruna, kurā mākslinieks apliecināja sajūsmu, ka viņa jaunākās filmas Dubultais mīlnieks pirmizrāde Rīgā notiek tieši viņa apaļajā dzimšanas dienā. Bija arī daiļrades cienītāju zināšanu pārbaude – viņiem vajadzēja atminēt kadrus no režisora agrākajām filmām, un fani nepievīla, veikli atpazīstot teju visus Fransuā Ozona darbus. Tas ļauj secināt, ka franču režisoram Latvijā ir savs kompetentu cienītāju loks, viņi ne tikai ar prieku paniekojās ar torti, bet bija arī gatavi filmai Dubultais mīlnieks. Šis ir viens no sarežģītākajiem un provokatīvākajiem darbiem visas Fransuā Ozona daiļrades kontekstā.

Nevienmēr rotaļīgs

Fransuā Ozons strādā daudz un intensīvi. Viņš ir paguvis nofilmēt 19 pilnmetrāžas spēlfilmas; kopā ar dokumentālajiem un īsmetrāžas darbiem režisora filmogrāfijā ir 39 ieraksti. Starptautiskajā apritē Fransuā Ozons nonāca 90. gadu beigās ar Sitkomu/ Sitcom (1998) un Kriminālajiem mīļākajiem/Les amants criminels (1999) – filmām, kurās Fransuā Ozons pašpārliecināti balansēja uz traģiskā un komiskā robežas, gan ironizējot par patērētājsabiedrības tikumiem un likumiem, gan veikli spēlējoties ar pasaules kino pieredzi – citātiem. Šo pašu līniju – provokatīvas tēmas un to risinājumus, kā arī prasmīgu saspēli ar pasaules kino procesiem, tā pagātnes mantojumu un aktuālajām tendencēm – Fransuā Ozons ir veiksmīgi izturējis divas nākamās desmitgades. Festivālu publikas mīlestību režisors guva ar filmu Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem/Gouttes d’eau sur pierres brulantes (2000) – tā ir virtuoza mazzināmas vācu režisora Rainera Vernera Fasbindera lugas ekranizācija. Tai sekoja Fransuā Ozona veiksmīgā sadarbība ar pasaules kino granddāmām – pirmā bija Šarlote Remplinga filmās Zem smiltīm/Sous le sable (2000) un Baseins/Swimming Pool (2003). Šīs filmas ir ne tikai reālpsiholoģiskas drāmas ar spilgtiem aktierdarbiem, bet arī veiklas spēles ar vēstījuma struktūru un žanru elementiem.

Fransuā Ozons bija paspējis iemantot plašu Francijas tautas masu mīlestību ar krāšņo, stilīgo krimināldrāmu 8 sievietes/8 femmes (2002), kurā viņam izdevās savākt vienā uzņemšanas laukumā Francijas kino esošās, bijušās un uzlecošās dīvas. Ar vienu no tām – kaprīzo Katrīnu Denēvu – Fransuā Ozonam ir izveidojušās stabilas radošās attiecības. Viņi ir sastrādājušies arī filmā Sieva uz pilnu slodzi/Potiche (2010), kas vienlaikus ir veltījums Francijas kinovēsturei – filmai Šerbūras lietussargi/ Les parapluies de Cherbourg (1964).

Fransuā Ozons un viņa darbi ne vienmēr ir rotaļīgi, seksīgi un šarmanti. Filmās, kuru tematika ir saistīta ar seksuālās identitātes meklējumiem, viņš ir bijis arī ļoti dramatisks, pat patētisks, piemēram, fatālajā darbā Laiks atvadīties/Le temps qui reste (2005). Laiku pa laikam režisoram ir nepieciešams iegremdēties vēsturiskā materiālā – vai tas būtu melodramatiskais Eņģelis/Angel (2007) vai pacifiskais Francs/Frantz (2016). Laiku pa laikam viņš ir aizrāvies ar naratīva rotaļām, spēli ar kino nosacītībām – realitāti un iedomu, piemēram, filmā Mājā/Dans la maison (2012). Laiku pa laikam azartiski iedziļinājies cilvēka seksualitātes dzīlēs – gan atšķirīgā dramatisma pakāpē –, piemēram, filmās Jauna un brīnišķīga/Jeune & jolie (2013) un Jaunā draudzene/Une nouvelle amie (2014).

Te beigšu ātro pārskrējienu pa Fransuā Ozona iepriekšējiem darbiem, kaut arī tas ir būtisks, runājot par viņa jauno filmu Dubultais mīlnieks. Kāpēc? Lai uzsvērtu, ka Fransuā Ozons šajā filmā ir palicis uzticīgs sev – tām tēmām un to risinājumiem, kurus viņš jau ir izmantojis agrāk.

Psihoterapeita palīdzība

Francijas kritiķi 50. gados radīja autorteorijas jēdzienu, viens no tās principiem ir režisora kā autora izpausmes glorifikācija un pārliecība, kā īsts kino autors visu mūžu uzņem "vienu filmu", proti, visos darbos izmanto līdzīgu tematiku un stilistiku. Fransuā Ozons ir izcils un konsekvents autors. Tālab nemulsina tas, ko viņš dara Dubultajā mīlniekā, un, pat ja kādu mulsina, skaidrojumu meklējiet mākslinieka iepriekšējos darbos.

Arī Hlojas lomas tēlotāju Marinu Vaktu var satikt tur – kādreizējā modele kino debitēja Fransuā Ozona filmā Jauna un brīnišķīga (tas ir stāsts par studenti no pārtikušas ģimenes, kura aiz ziņkāres un azarta eksperimentē ar prostitūciju). Dubultajā mīlniekā viņa spēlē sievieti, kurai ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība – meitenei sāp vēders, un mediķi uzskata, ka šo sāpju cēlonis slēpjas prātā, nevis miesā. Hloja dodas uz "seansiem" pie simpātiska psihoterapeita (Žeremī Renjē), viņu attiecības no profesionālām pāraug privātās, abi sāk dzīvot kopā.

Terapiju Hloja turpina pie cita ārsta, kurš vizuāli ir pārsteidzoši līdzīgs viņas mīļotajam. Iespējams, tas ir viņa brālis, un tieši ar viņu jaunā sieviete ļaujas erotikas un seksualitātes bezdibeņu izpētei – vairākas epizodes ir ļoti drosmīgas. Spriedze attiecību trīsstūrī pieaug, sieviete sāk pīties melos un ļaujas arvien lielākam apjukumam. Fransuā Ozons apzināti neļauj skatītājam zināt vairāk par varoni – tādējādi visā filmas gaitā skatītājs, līdzīgi Hlojai, ir spiests risināt rēbusus – kas ir abi psihoterapeiti, vai tiešām brāļi, kādas ir viņu attiecības, kāds noslēpums viņus saista un šķir.

Fransuā Ozons ir meistars gan spēlēs ar reālo un ireālo, apziņas un zemapziņas plūsmu, gan rotaļās ar filmas naratīva konstruēšanu. Dubultajā mīlniekā nekas nav tā, kā izskatās un šķiet pirmajā acu uzmetienā. Filmā vairākkārt izmantotais acs motīvs un no augsta skatpunkta filmētais vītņu kāpņu motīvs uzkrītoši atgādina par kādu klasisku darbu – Alfreda Hičkoka šedevru Vertigo (1958), kas veltīts seksualitātei, nosacītajai robežai starp realitāti un iedomām, patiesību un meliem un, protams, dubultniekiem.

Dubultajā mīlniekā ir daudz ironisku rozīnīšu un citātiņu, Fransuā Ozons dāsni ņemas ar kaķiem – dzīviem un nedzīviem, viņš sūta sveicienus Romāna Polaņska filmai Rozmarijas bērns/Rosemary’s Baby (1968) – pievērsiet uzmanību Hlojas dīvainās kaimiņienes veidolam. Pats galvenais – visu filmā Dubultais mīlnieks notiekošā jēgu viņš ļauj saprast tikai pašā šīs virtuozās, provokatīvās, cilvēka kaislību un alku dzīles atkailinošās filmas izskaņā.