Pārsteidzoši to saprast, bet pēc daudziem gadiem, runājot par Latvijas kinovēstures pagrieziena punktiem, vairākkārt būs jāpiemin režisora Māra Martinsona Jaungada taksometrs – nu jau zīmols, nevis viena filma vien. Pirms gada pirmo Jaungada taksometru varēja skatīt kā Latvijas filmu nozares veselīgā spektra apliecinājumu – pirmoreiz jaunāko laiku vēsturē bija tapis apzināti veidots sezonas produkts, kam derīguma termiņš ir tikai pāris mēnešu garumā, toties to iespējams lietot atkal un atkal daudzus gadus pēc kārtas. Teorētiski jau gan katra jauna filma pastumj malā iepriekšējās, bet straumēšanas platformu laikmetā par to nav jāuztraucas, filmas mūžs var turpināties bezgalīgi, ja vien cilvēki atceras to sameklēt.
Un tagad nākamais solis kinovēsturē – Jaungada taksometrs 2 ir pirmā inscenētā filma atjaunotās valsts vēsturē (ja nerunājam par Avārijas brigādes permanento klātbūtni Latvijas kino ainavā), kas turpina oriģinālscenārija varoņu gaitas nākamajā stāsta posmā (šajā gadījumā – nākamajā Vecgada vakarā), un nu jau laikam vairs nav šaubu, ka būs arī Jaungada taksometrs 3 un 4…
Starp citu, par to, ka otrā filma nav nekāda nejaušība, bet jau uzreiz apzināti būvēts koncepts, liecina fakts, ka autori tikai dažas nedēļas pēc pirmās filmas pirmizrādes jau algojuši drona operatoru, lai tas otrajai filmai skaisti iemūžina krastmalas Vecgada salūtu no augšas. Vizuālo baudu cienītājiem daudzie dronu lidojumi virs Vecrīgas un Brīvības pieminekļa ir iespaidīga pieredze, kas patīkami bagātina visādi citādi diezgan paredzamo komēdijas shēmu.
Bumbuļu parāde
Scenārija izejas pozīcijai patiešām ir visas iespējas ģenerēt sižetus mūžīgi, ja scenāristam iztēle neapsīkst, – gan jau Lauris Reiniks arī 70 un 80 gadu vecumā spēs ierausties vecajā volgā un apbraukāt sen pazīstamos tēlus, un vai tad nu tiem neatradīsies atkal kādi pigori, ko izstrādāt. Ar laiku filmas iegūtu pat negaidītu pievienoto komismu ar visādām novecojušām laikmeta detaļām, piemēram, iedomājieties, kādus smieklus šodien izsauc peidžera lietošana filmas kadrā…
Bet labi, šis nu galīgi nav pareizais pavediens, filmu aprakstos un recenzijās tak jārunā par to, kas ir, nevis par to, kas varētu būt. Tomēr zīmīgi, ka prātā nāk visādas tādas blakuslietas, jo īstenībā jau par to, "kas ir", nekā daudz nav, ko runāt. Jokus pārstāstīt ir muļķīgi, sižeta īsti arī nekāda nav, ko analizēt no dramaturģijas viedokļa, – gandrīz varētu laisties vēl zemāk un citēt pati savu iepriekšējā gada recenziju, kurā Jaungada taksometra epizožu virteni salīdzināju ar svētku eglītes zariem, kuru skaitam un garumam nav nekādas nozīmes, svarīgi ir tie bumbuļi, kas šajos zaros sakarināti.
Arī Jaungada taksometrs 2 būtībā ir tāda spožo bumbuļu parāde, tāds jautrs "kapustņiks", kurā dažādi tēli spilgtāk vai blāvāk izpilda katrs savu pirotehnikas priekšnesumu. Starp citu, šāds process un rezultāts acīmredzot ir apzināta režisora Māra Martinsona izvēle, jo – palasiet titros, kas ir lomu tēlotāji Jaungada taksometra sērijās. Stendapa komiķi, TV šovu vadītāji, seriālu zvaigznes un centrā popmūzikas dziedātājs – tas ir kontingents, kas pēc definīcijas orientēts izpausties solonumuros, nevis kolektīva kopdarbā. Tāpēc arī katrs no viņiem izpaužas, kā nu prot, nekādos kopīgos rāmjos neiegrožoti, un, ja vēl režisors ļauj katram pašam sacerēt sava tēla detaļas un replikas, izdodas brīnišķīgs piedzīvojums, piemēram, Baibas Sipenieces-Gavares Velta, tāds tipāžs, kura akūti pietrūkst mūsdienu Latvijas kino ainavā, lai gan dzīvē tas tik bieži sastopams. Vai Ievas Florences-Vīksnes jaunā māmiņa ar savu videoblogu – tik krāšņi izspēlēta parodija par aktuālo soctīklu tematiku, kādu mēs nekad neieraudzītu tā sauktajās nopietnajās filmās.
Tas, starp citu, ir šādu vieglo komēdiju lielākais pluss – brīvība nekaunēties no stereotipiem un klišejām, bet ņemt tos aktīvā apspēlēšanā un krietni dažādot skatītājam pieejamo Latvijas filmu stilistiku.
Pirmā, otrā un citas
Piesardzīgākam skatītājam droši vien var rasties dažādi praktiskas dabas jautājumi par abu filmu savstarpējām attiecībām, piemēram, vai var iet skatīties otro, ja pirmā nav redzēta vai sen aizmirsta? Protams, mierīgi – tas jau nu gan ir žanra un mehānisma pamatnoteikums, un traks būtu tas producents, kurš šajā fragmentētajā pasaulē pieprasītu no skatītājiem, lai viņi atcerētos to, kas noticis pirms gada.
Tomēr tiem, kam atmiņa labāka, jaunajā filmā ir ieslēpti daži amizanti sveicieni – piemēram, Valda Meldera tēlotais varonis, kuram otrajā filmā nav ne vārda, ne teksta, un tikai pirmās filmas skatītāji sapratīs, ka tas Dzintaram ir sods par nejauko (tagad jau pieņemts teikt – toksiski maskulīno) uzvedību iepriekšējā Vecgada vakarā.
Un vissimboliskākie sveicieni – ne tikai tiem, kas skatījušies pirmo Jaungada taksometru, bet visiem mums, kam tagad jāmācās pieņemt, ka Latvijas kino piedāvājumu regulē arī skatītāju pieprasījums vai producentu un režisoru izpratne par to, kāds šis pieprasījums varētu būt. Jau pirmās filmas beigu titros Laura Reinika vadītajā taksometrā iesēdās Svingeru pāris (Elīna Vāne un Jānis Jubalts), otrajā filmā tādu pašu mikroepizodi izspēlē jautrā Klases salidojuma trijotne (Juris Kaukulis, Imants Strads un Ainārs Ančevskis), tādējādi apliecinot visa šī kosmosa draudzīgo vienotību – Svingeri, Blēži, Taksometri un Salidojumi… Jā, arī Andreja Ēķa Klases salidojumam būšot otrā filma, jau februārī. Ko citu, mīļo skatītāj, – turamies!