Katrs festivāls atšķiras no iepriekšējā – citas filmas, citas sejas, citas aktualitātes. Šā gada Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls, kas turpināsies līdz nedēļas beigām, ir īpašs. Tajā tiek svinēta nozīmīga jubileja – aprit 20 gadu kopš pirmā pasākuma European Shooting Stars/Eiropas jaunās kinozvaigznes, un tieši šogad šis pasākums ir kļuvis svarīgs arī Latvijai un mūsu jaunajai aktrisei Elīnai Vaskai.
Pirmdiena bija Elīnas Vaskas lielā diena – European Shooting Stars četru dienu aktivitāšu maratons noslēdzās ar pasākuma kulmināciju, kas perfekti atbilst priekšstatiem par veiksmīgu aktiera karjeras un slavas atribūtiku un rituāliem. Desmit jaunās Eiropas zvaigznes – talantīgi, harismātiski aktieri – tika atvizināti katrs savā limuzīnā līdz Berlināles centrālās kino izrādīšanas vietas Berlinale Palast sarkanajam paklājam, kur notika defilāde pa sarkano paklāju, atbildes uz žurnālistu jautājumiem, fotografēšanās ar Vācijas kultūras un mediju ministri profesori Moniku Gritersu un Berlīnes festivāla ilggadējo direktoru Dīteru Kosliku. Pēc tam visi devās uz zāli ar vairāku tūkstošu skatītāju ietilpību – European Shooting Stars ceremonijas norises vietu. Jaunie Eiropas aktieri visu ar viņiem notiekošo izbaudīja ar pašcieņu un profesionālismu. Berlīnē šogad ir auksts – krietni zem nulles. Ne tie piemērotākie apstākļi, lai lēni defilētu bezpiedurkņu vakartērpos, kamēr pārējie – procesa vērotāji un fiksētāji – satuntuļojušies dūnu jakās. Arī tas piederas pie profesionālisma – spēt nelikties ne zinis par salu, radot "zvaigznes uz sarkanā paklāja" efektu.
Mazliet vēlāk uz Berlinale Palast skatuves pazīstamais britu aktieris Timotijs Spols, pasniedzot balvas visiem desmit jaunajiem aktieriem, sacīja: "Iespējams, šī ir jūsu pirmā balva un jūs gaida vēl desmitiem citu balvu, iespējams, šī ir vienīgā balva, ko jūs jelkad saņemsiet, taču jebkurā gadījumā – izbaudiet šo mirkli." Timotijs Spols, kurš 2014. gadā Rīgā saņēma Eiropas Kinoakadēmijas labākā aktiera balvu par lomu filmā Misters Tērners, neizvairījās no draiski ciniskas nots – viņš lieliski apzinās aktiera profesijas skarbumu. Ne visi no tiem Eiropas aktieriem, kuri 20 gados ir bijuši pasludināti par European Shooting Stars, ir kļuvuši par zvaigznēm.
Kopš 1998. gada European Shooting Stars ir piedalījušies 293 talanti, no viņiem par starptautiskām slavenībām ir kļuvuši kādi pieci. Sākotnēji programma bija demokrātiskāka, jaunajiem aktieriem nevajadzēja piedalīties atlases procesā – konkursā; pēdējos gados daudz kas ir mainījies, konkurss ir sūrs – uz desmit European Shooting Stars balvām pretendē apmēram 40 aktieru, kurus izvirza Eiropas valstu kino institūcijas. Vārdi, kuri vispārliecinošāk ilustrē šīs programmas veiksmes stāstu, ir brits Daniels Kreigs (Džeimss Bonds!), oskarotā zviedriete Alīsija Vīkandere, viens no populārākajiem Vācijas aktieriem Daniels Brīls un vēl daži citi.
Kurp vedīs ceļš?
Vai par starptautisku zvaigzni kļūs kāds no desmit Eiropas jaunajiem aktieriem, kurš šogad saņēma balvu European Shooting Stars, rādīs laiks. Vai zvaigžņu vidū būs starojošā, trauslā portugāļu aktrise Viktorija Gerra, kuras kontā jau ir lielas lomas starptautiski atzītu režisoru filmās? Kur vedīs jaunākā programmas dalībnieka – 17 gadu vecā vācu aktiera Luija Hofmaņa – ceļš? Luijs ir atveidojis vienu no galvenajām lomām Dānijas filmā Land of Mine/Mīnu zeme, kura šogad pretendē uz labākās ārzemju filmas Oskaru, – tā ir satriecoša drāma par jauniem puišiem pēc Otrā pasaules kara.
Kāda būs poļu aktrises Zofjas Vihlačas karjera? Viņa jau ir paguvusi nofilmēties pie režijas klasiķiem, arī nesen mūžībā aizgājušā pasaulslavenā poļu režisora Andžeja Vajdas viņa pēdējā filmā Afterimage/ Dubultattēls. Vai īpatnēji skaistajai zviedrietei Kārinai Francai Kerlofai izdosies "noķert" slavā savu tautieti un kādreizējo programmas European Shooting Stars dalībnieci Alīsiju Vīkanderi? Kārinas biogrāfijā jau ir lielas lomas starptautiski atzītu režisoru filmās, piemēram, Pernillas Augustas filmā A Serious Game/Nopietnā spēle, kas guva atzinību pērnā gada Berlīnes festivālā.
Tā var turpināt un uzdot šo jautājumu arī par Elīnu Vasku, kura desmit jauno aktieru izlasē bija trešā jaunākā (viņai ir 22 gadi) un ar visīsāko filmogrāfiju. Elīnas kontā pagaidām ir tikai viena filma – Es esmu šeit/Mellow Mud, kas pērn ieguva Berlīnes festivāla Kristāla lāci. Lielā mērā pateicoties filmas augstajam novērtējumam Berlinālē, Elīnai bija iespēja tikt izvēlētai šā gada European Shooting Stars pasākumam. Līdzās dekoratīvajiem un zvaigžņu dzīves ilūzijas uzburošajiem rituāliem (fotografēšanās, prezentācijas, pozēšana utt.) šajās dienās jaunie aktieri tikās ar Eiropas aktieru atlases aģentiem. Būtībā tieši šis pasākums – daudzu stundu garumā runājoties, iepazīstoties un pārliecinot aktieru atlases profesionāļus no Lielbritānijas, ASV, Vācijas, Francijas un citām valstīm par savu unikalitāti, spēju atbildēt uz āķīgiem jautājumiem un prasmi n-to reizi izstāstīt par gatavošanos lomai/-ām, par savu vērtību skalu un profesionālo varēšanu – bija European Shooting Stars esence.
Karjeras starta punkts
Tās ir lielās raudzības, kuru rezultātā jaunajam aktierim ir iespēja nonākt starptautisko industrijas profesionāļu redzeslokā (arī viņu datubāzēs un kartotēkās) un tad jau gaidīt brīdi, kad uzradīsies, parādīsies loma, kas būtu piemērota kādam no viņiem. Šis aktieru raudzību process īpaši neatšķiras no kinovidē tik iecienītā filmu un projektu tirgus formāta, kurā satiekas divas puses: potenciālais pircējs un pārdevējs – konkrēta projekta, filmas pārdevējs –, kurš meklē sadarbības partneri. Daudzu desmitu sarunu rezultātā sadarbības partneris var tikt atrasts un var arī netikt atrasts – tas pats ar Eiropas jaunajām zvaigznēm, tās var tikt pie lomas starptautiskos projektos un var arī netikt. Ar tām viss var notikt un var arī nenotikt – tik daudz kas būs atkarīgs no katra konkrētā jaunā aktiera talanta, taču arī no veiksmes un apstākļu sakritības.
"Mēs žūrijā runājām par to, kuram no viņiem var izdoties," neoficiālā sarunā saka viens no šā gada žūrija locekļiem zviedru žurnālists Jāns Lumholds. "Domāju, Elīnai varētu un vajadzētu izdoties." Žūrijā darbojās arī pieredzējusi britu aktieru atlases speciāliste Lūsinda Saisona, kura strādājusi lielās Holivudas filmās Betmens un X cilvēki, un citi kino nozares profesionāļi.
Elīna Vaska Berlīnē turējās godam – ar pašcieņu, nevainojamu stāju un pārliecību, ka nejaušība, viņai no Cesvaines vidusskolas sola nokļūstot filmas Es esmu šeit uzņemšanas grupā, ir likusi viņai saprast, ko viņa grib – spēlēt kino. Mazā valstī, kurā top vidēji trīs spēlfilmas gadā, tas nav vienkārši. Jācer, ka European Shooting Stars platforma pavērs Elīnai arī citas iespējas. Savukārt Berlīnes festivāla un organizācijas European Film Promotion (tās biedrs ir arī Latvijas Nacionālais kino centrs) rīkotais pasākums turpinās būt nozīmīgs starta punkts jaunu, talantīgu aktieru karjerā.
Jākāpj jaunā upē
Katrā stāstā ir svarīgs skatpunkts – šo Berlināli īpašu padarīja arī Elīnas Vaskas klātbūtne. Kaut tas, protams, nav vienīgais Latvijas klātesamības apliecinājums – šajās dienās pirmizrādi oficiālajā programmā piedzīvo studijā Rija tapusī Reiņa Kalnaeļļa animācijas īsfilma Dziedošais Hugo un viņa neticamie piedzīvojumi. Tās kolorītu veido ne tikai vitālais, pārliecinošais zīmējums, bet arī grupas Prāta vētra līdzdalība, turklāt – filmas scenārija autors ir viens no Prāta vētras – Kaspars Roga.
Par uzmanības trūkumu nevar sūdzēties arī Latvijas stends Eiropas filmu tirgū, kas ir svarīga Berlīnes festivāla biznesa sadaļa. Par Latvijā topošajām filmām, to vidū – Latvijas simtgades programmas filmām –, ir liela interese arī no nozīmīgu starptautisku festivālu puses. Par skatītāju – profesionāļu – trūkumu nevarēja sūdzēties arī filmas Melānijas hronika tirgus seansā. Viestura Kairiša drāma, kas lepojas ar pagājušā gada Latvijā visvairāk skatītās nacionālās filmas statusu, meklē starptautiskos interesentus.
Paralēli risinās svarīgākie Berlīnes festivāla notikumi, konkursa un ārpuskonkursa skates. Par notikumu var uzskatīt britu režisora Denija Boila filmu Vilcienvakte 2/T2 Trainspotting, kura no 17. marta būs skatāma Latvijas kinoteātros. Ja atminaties pirms 20 gadiem tapušo filmu Trainspotting, kurai bija lemts kļūt par vienu no 90. gadu nepieradinātākajām, provokatīvākajām britu filmām, jums būs interesanti pavērot, ko laika dimensija ir izdarījusi (nodarījusi?) gan filmas galvenajiem varoņiem, gan tās radošajam kolektīvam. Filma ir pelnījusi izvērstu recenziju (un tāda arī taps), kaut fakts, ka Berlīnes festivāla rīkotāji tomēr bija izvēlējušies to neiekļaut konkursa programmā, runā pats par sevi. Pagaidām varu vien piebilst, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt un to arī labāk nemēģināt darīt.
Tomēr ir vērts kāpt jaunās upēs – to izdarījis populārais Holivudas raksturlomu aktieris Stenlijs Tuči (Sātans Pradas brunčos u. c.), kurš, izrādās, sekmīgi darbojas režijā. Viņa filma Pēdējais portrets/Final Portrait ir asprātīga, ar nelieliem līdzekļiem uzņemta kamerdrāma, kuras darbība risinās 60. gados Parīzē. Tās galvenais varonis – gleznotājs Alberto Džakometi – veido vienu no pēdējiem darbiem: viņš glezno un pārglezno jauna amerikāņu rakstnieka un žurnālista portretu. Džakometi lomā ar baudu ir izspēlējies Džefrijs Rašs, kurš šajās dienās Berlīnē saņēma goda balvu Zelta kamera. Festivāla galvenās balvas tiks piešķirtas sestdienas vakarā.