Nedēļas jaunumu repertuārā nevilšus ir saskrējušās divas nozīmīgas filmas, kas tapušas atšķirīgos pasaules punktos un piedāvā krasi atšķirīgu pasaules izjūtu. Rīgas kinoteātru repertuārā ir satikusies itāļu režisora Lukas Gvadanjīno filma Sauc mani savā vārdā/Call Me by Your Name un krievu režisora Borisa Hļebņikova Aritmija. Protams, ne jau tikai repertuāru nejaušība ļauj salīdzināt šos darbus. Abu filmu pirmizrādes notikušas nozīmīgos Eiropas festivālos, abas ir piederīgas tai pasaules kinematogrāfa zonai, ko dēvējam gan par art house, gan festivālu produktiem vai nekomerciālā kino darbiem, turklāt abās iezīmējas pazīstams talantīgu režisoru rokraksts un spilgta autorība. Abas šīs filmas rudenī tika parādītas vienā seansā arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF.
Dvēseles atkailināšana
Lukas Gvadanjīno filmas Sauc mani savā vārdā pirmizrāde notika Berlīnes kinofestivālā, un visu 2017. gada nogali tā ir cītīgi kolekcionējusi dažāda ranga balvas un nominācijas. Skaļākās to vidū ir trīs nominācijas Zelta globusam, ko piešķir Holivudā akreditētā ārzemju prese. Filma pretendēja uz labākās drāmas titulu, balvai tika izvirzīti arī divi galvenie aktieri – 22 gadus vecais Timotijs Šalamē un 31 gadu vecais Ārmijs Hamers. Filmā gan viņu atveidotie varoņi ir jaunāki: Ārmija Hamera spēlētais Olivers – valdzinošs amerikāņu jauneklis, kurš ierodas pie sava paziņas profesora baudīt atpūtu Itālijas villā, – filmā ir divdesmitgadnieks. Savukārt Timotija Šalamē tēlotais trauslais, zēnīgais Elio ir 17 gadu vecs puisis, kuram satikšanās ar tēva, profesora, asistentu kļūst par dīkās vasaras galveno notikumu – emocionālu piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Abu jauno vīriešu – filmas varoņu – dzīslās rit ebreju asinis, tas vairākkārt tiek uzsvērts viņu runā un arīdzan kļūst par vienu no iemesliem abu emocionālai tuvībai.
Filma Sauc mani savā vārdā ir kopražojums, kurā ir Itālijas, ASV, Brazīlijas un Francijas finansiālais ieguldījums. Šis ir viens no iemesliem, kālab filmai ir tik spēcīgs atbalsta punkts (lobijs) ASV un tik intensīva klātbūtne sezonas galvenajās balvu ceremonijās. Domājams, ASV Kinoakadēmijas Oskars nebūs izņēmums (Oskara nominācijas tiks izziņotas 23. janvārī). Ja mēs īpaši neiedziļinātos faktā, ka viena no filmas ražotājvalstīm ir ASV, Sauc mani savā vārdā lieliski iegultos niansēta, kvalitatīva Eiropas, arī Itālijas, kino kontekstā.
Režisora Lukas Gvadanjīno vārds ir pazīstams vizuāli izsmalcinātu kaislību drāmu cienītājiem. Izcila ir viņa filma Es esmu mīlestība/I Am Love (2009) ar Tildu Svintoni, kurā galvenajai varonei jāizšķiras starp kaislību un pārticību laulībā bez mīlestības. Šis darbs lika iegaumēt Lukas Gvadanjīno vārdu, kaut arī tā nebija režisora pirmā filma. Sekoja Saules apžilbinātie/A Bigger Splash (Gvadanjīno versija par franču klasiskās filmas Baseins/La piscine (1969) tēmu), kurā arīdzan apspēlēta režisoram tik tuvā niansēto kaislību teritorija. Šajā ziņā Sauc mani savā vārdā ir loģisks Lukas Gvadanjīno darbības turpinājums – vasara Itālijā, saules pielieta piekraste, gleznas villas, romantiskas pilsētiņas, un tas viss mazliet dekoratīvā, neuzbāzīgā retro noformējumā. Filmas darbība risinās 1983. gadā, tās pamatā ir Andrē Asimana literārais darbs.
Tomēr laika rāmējums nav īpaši svarīgs (jā, tas nosaka, ar kāda dizaina autobusu aizbrauc amerikānis Olivers un kādi videoklipi uz brīdi pavīd televizorā, taču ne vairāk), jo stāstam par pirmo mīlestību, ko vasarā piedzīvo Elio, un kaislību, ko izdzīvo Olivers, nav nepieciešamas konkrētas laika pieturzīmes un aksesuāri. Filmas priekšmetiskā vide ir apzināti neitrāla.
Režisors liek iedziļināties filmas nesteidzīgajā, lēnajā ritmā un darbībā, kurā šķietami nekas īpašs nenotiek – tik vien kā sarunas par dzīvi, sengrieķu mākslu un kino, piemēram, Luisu Bunjuelu, arī bumbas spēle, peldēšanās, ballītes. Tā ir rimta un dīka saules pielieta vasara, tajā Elio ieiet pieaugušo pasaulē, kurā tik būtiskas solās būt sajūtas un attiecības. Sauc mani savā vārdā ir ārkārtīgi intīma filma par jauna vīrieša nobriešanu, kurā liela loma ir jutekliskajai pieredzei.
Šāda veida filmās nozīme ir ik niansei, tās nepieļauj falšumu, mākslīgumu, neveiklu teatrālismu un prasa milzīgu atdevi no aktieriem – ne tikai miesas, bet arī dvēseles atkailināšanu. Abiem aktieriem izdodas radīt trauslo brīnumu – mulso iemīlēšanās reibumu, apjukumu un laimes eiforiju, ko īpaši pārliecinoši izdzīvo Elio lomas tēlotājs Timotijs Šalamē. Šo aktieri ir vērts iegaumēt – līdzīgu lomu – jaunu puisi, kurš meklē savu seksuālo identitāti, – viņš ir nospēlējis vēl vienā patlaban aktuālā un ar Zelta globusiem apbalvotā amerikāņu filmā Ladybird. Laiks lidot, kura Rīgas kinoteātros būs skatāma marta beigās.
Sauc mani savā vārdā raisa asociācijas ar vairākām itāļu klasiķa Bernardo Bertoluči filmām, īpaši Skaistuma nolaupītājiem/Stealing Beauty (1996), kurā arīdzan dīka laika pavadīšana Itālijas villā vasarā kļuva par impulsu jauna cilvēka – meitenes – jutekliskajai pašizziņai. Filmas Sauc mani savā vārdā režisors turpmāk gan solās attālināties no niansētu melodrāmu teritorijas un radikāli mainīt žanru – viņa nākamais darbs būs Dario Ardžento kulta šausmu filmas Suspiria rimeiks.
Attiecību konvulsijas
Uz Sauc mani savā vārdā jutekliskā, erotizētā fona krievu filma Aritmija atgādina dzīves notriekta histēriķa plosīšanos. Aizmirstiet elēģisku Itālijas idilli, kur malkot vīnu un ļauties tvanīgām sajūtām. Aritmijas varoņi dzīvo Krievijā, tās galvenais varonis Oļegs (Aleksandrs Jacenko) strādā ātrajā palīdzībā – karo ar neprātīgām večām un glābj smagi traumētos, viņš cīnās ar jaunā priekšnieka darba optimizācijas metodēm, pats ar savu alkoholismu un savu brūkošo attiecību konvulsijām. Filmas nervozais, dinamiskais ritms, tās faktūru, situāciju un tipāžu pārliecinošais dokumentālisms skaudri atgādina par pavisam citu – skarbu un pazīstamu – realitāti, kurā baudpilna sevis izziņa vienkārši nav iespējama.
Aritmija un aktieris Aleksandrs Jacenko turpina saņemt balvas kopš filmas starptautiskās pirmizrādes Karlovi Varu festivālā 2017. gada vasarā. Boriss Hļebņikovs ir režisors ar cienījamu filmogrāfiju (Koktebele (2003) u. c.), īpašu, pazīstamu rokrakstu un prasmi vienkāršos sižetos kondensēt konkrētā laika un vides sajūtu.