Svētdien, 25. aprīlī, Losandželosā tiks izspēlēts gada svarīgākais kinoindustrijas notikums – 93. ikgadējā ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonija. Labi zināms, ka 2020. gads, kura rezultātus izvētījusi akadēmija, ir bijis citāds gads, bezprecedenta pieredze pasaules kinovēsturē. Labi ieeļļotais filmu izplatīšanas un izrādīšanas mehānisms, kuram pateicoties Holivudas produkcija precīzi un neizbēgami nonāca pie lietotājiem pasaulē, arī Eiropā, aizņemot 70 procentu no Eiropas valstu kinoteātru repertuāra, apstājās, uzkārās, nopauzēja.
Fakts, ka kinoteātri ir bijuši slēgti lielāko 2020. gada daļu (Latvijā – 166 dienas), ir atstājis graujošu iespaidu uz rādītājiem – filmu auditoriju, ieņēmumiem un cilvēku likteņiem. Tomēr kinoražošana nav apstājusies, tik daudz audiovizuāla satura kā patlaban pasaulē nav uzņemts nekad agrāk – tas ir skaidrojams ar digitālo platformu triumfu, kuram nenoliedzami labvēlīga ir izrādījusies pandēmija un tās sekas – kinoteātru slēgšana.
Cerību spārni
Jau pēc Oskara nomināciju paziņošanas daudz rakstīts un runāts par to, ka šie ir "citādi Oskari" – gan tāpēc, ka pirmo reizi ASV Kinoakadēmijas vēsturē balvai varēja pieteikt arī filmas, kas nav izrādītas kinoteātros un pirmizrādi piedzīvojušas tikai digitālajās platformās, gan tāpēc, ka pirmo reizi visvairāk nomināciju ir nevis kādai Holivudas studijai ar senām tradīcijām, bet gan digitālās izplatīšanas un oriģinālprodukcijas ražošanas monstram Netflix. Kopumā Netflix filmas ir nominētas 35 ASV Kinoakadēmijas balvām, vairākas nominācijas ir kompānijai Amazon Prime un viena – Apple. Šīs ir jaunās ēras zīmes – kompānijas, kas ir gan tiešsaistes platformas, gan filmu ražotājas, pamazām izstumj klasiskos kinoindustrijas spēlētājus.
Cits jautājums, kālab Netflix un viņa līdziniekiem ir vajadzība drūzmēties pie ASV Kinoakadēmijas durvīm, alkstot iegūt kādu Oskaru. Galu galā – viņiem jau tāpat pieder pasaule, nu vismaz pasaule 2020. gadā pilnīgi noteikti. Tomēr līdzās biznesa veiksmēm kinoindustrijā vienmēr ir bijušas svarīgas balvas, profesionālā atzinība, un Oskars ir sava veida amerikāņu sapņa piepildījums – gan ASV, gan daudzu citu valstu filmu veidotājiem. Vai ne tādēļ ik gadu daudzu valstu filmas, cerību spārnotas, traucas "uz Oskariem, uz Oskariem", lai mestos skarbā un dārgā mārketinga kampaņu cīņā par vietu zem saules. Tas pagaram ievadam, kuru varētu noslēgt ar skumju atziņu, ka digitālais pavērsiens Oskara vēsturē ir vēl jo vairāk sadrumstalojis priekšstatu par 2020. gada kino procesiem.
Kultūrvēstures fakts
Lai atrastu šā gada Oskaram izvirzītās filmas, ir jābūt īpaši motivētam. Ja nemaldos, Latvijas kinoteātros ir bijuši izrādīti tikai divi nominētie darbi – dāņu režisora Tomasa Vinterberga Vēl pa mēriņam/Another Round/Druk un franču dramaturga un režisora Floriana Zellera Tēvs/The Father –, kas Rīgā tika demonstrēti dažos seansos neilgi pirms kinoteātru slēgšanas. Tieši šīs filmas, kurās ir pamatīgs Eiropas kino kodols – dāņu, britu un franču talanti –, ir spēcīgākās no Oskaram nominētajām filmām.
Filma Vēl pa mēriņam Latvijā ir tikusi piedāvāta un maijā vēl tiks piedāvāta dažādos Eiropas institūciju rīkotos brīvseansos (ierobežotam skatītāju skaitam). Filmu var noskatīties arī Kino Bize un Splendid Palace tiešsaistes sadaļā. Tomasa Vinterberga darbā – traģikomiskā vēstījumā par pusmūža pedagogiem, kuri ļaujas savu slēpto spēju meklējumiem, kompensējot asinīs trūkstošo alkohola daudzumu, – rezonē pusmūža krīzes elpa un eksistenciāla smeldze, kā arī režisora mīlestība pret saviem varoņiem, vispirms jau dāņu aktiera Madsa Mikelsena spēlēto skolotāju. Filmai autentiskuma un dzīves trakuma garšu piešķir arī tās vizuālās kvalitātes – kameras darbs, kas neuzkrītoši atgādina par Tomasa Vinterberga saknēm leģendārajā Dānijas kino Dogmas kustībā, kuru savulaik atklāja Vinterberga filma Svinības/Festen (1998) kopā ar Larsa fon Trīra filmu Idioti (1998).
Fakts, ka Tomass Vinterbergs šogad ir nominēts Oskaram arī kā labākais režisors, ir īpašs, pat kultūrvēsturisks. Ar Eiropas režisoriem tas notiek ļoti reti. Protams, filma Vēl pa mēriņam ir viens no pārliecinošākajiem līderiem starptautiskās (ārzemju) filmas kategorijā. Taču šoreiz negribu pravietot, kura filma vai kurš filmdaris Oskaru iegūs, kurš neiegūs. Svarīgāk par akadēmiķu gaumes un balsojuma prognozēšanu tomēr ir piefiksēt tās Oskaram nominētās filmas, kuras ir vērts redzēt.
Aiziešanas drāma
Loģiski, ka tās būtu astoņas labākās Oskaram nominētās filmas: Tēvs, Jūda un Melnais Mesija/Judas and the Black Messiah, Manks/Mank, Minari, Nomadu zeme/Nomadland, Daudzsološa jauna sieviete/Promising Young Woman, Metāla skaņa/Sound of Metal un Čikāgas septītnieka tiesa/The Trial of the Chicago 7.
Divas no šīm filmām ir Netflix producēti darbi, kuri ir pieejami šajā platformā, – Manks (režisors Deivids Finčers) un Čikāgas septītnieka tiesa (režisors Ārons Sorkins). Abu filmu režisori ir labi draugi un kādreizējie kolēģi, kuri kopā veidojuši Facebook dzimšanas konvulsijas atspoguļojošo filmu Sociālais tīkls (2010; Finčers ir filmas režisors, Sorkins – scenārists). Pēc vairākiem gadiem abi ir nostājušies līdzvērtīgā – režisora – pozīcijā. Par Manku ir rakstīts gana daudz (arī KDi), kaut patoss, kas tiek veltīts šai Amerikas kinovēsturē dziļi sakņotajai filmai, ir tieši saistīts ar faktu, vai Manka slavētājs ir bijis iesvaidīts leģendārā Pilsoņa Keina (1941; režisors Orsons Velss) sižetā, stilistiskajos kodos un vēl jo vairāk – tapšanas aizkulisēs. Bez šī minimuma melnbaltais Manks nav vienkārša skatāmviela, toties tas krāšņo Netflix katalogu un ir kļuvis par šā gada visdāsnāk Oskaram nominēto filmu (desmit nomināciju).
Visu cieņu arī Ārona Sorkina Amerikas 60. gadu nogales sociālo protestu vēsturē balstītajai tiesas drāmai Čikāgas septītnieka tiesa – tas ir pamatīgs, profesionāls darbs ar labi izstāstītu stāstu. Tomēr mana subjektīvā izvēle labāko filmu lauciņā būtu režisora debitanta, Francijā populāra dramaturga Floriana Zellera Tēvs ar Entoniju Hopkinsu un Olīviju Kolmenu galvenajās lomās. Florians Zellers stāsta par veca cilvēka (tēva) aiziešanas dramatismu – viņš arvien vairāk zaudē spēju orientēties realitātē un atpazīt tuviniekus. Dramaturgs savu lugu ir režisējis pārsteidzoši meistarīgi. Filma ir viens no pārliecinošākajiem darbiem, kurā ir izmantots varoņa subjektīvais skatpunkts – dziestošās apziņas projekcija.
Tēvs ir pelnījis savu vietu kinovēsturē, tāpat kā Entonija Hopkinsa drosmīgais, nesaudzīgais tēlojums. Viņa varonim ir tikpat daudz gadu (84), cik aktierim, un abiem ir vārds Entonijs. Par šo lomu Entonijs Hopkinss jau ir saņēmis Lielbritānijas Kino un televīzijas akadēmijas balvu BAFTA, viņam varētu novēlēt arī pelnītu Oskaru.
Eksistences skaudrums
No astoņiem darbiem, kas pretendē uz labākās filmas Oskaru, man ir bijusi iespēja noskatīties sešus. Neviens no tiem manā subjektīvajā labākās filmas listē nespēj pārspēt Tēvu, pat ne kinokritiķu (arī mans) svētums, stilistiski izknibinātais stāsts par scenāristu Džozefu Mankeviču – Manks. Jāatzīstas, ka par sezonas līderi oficiāli un neoficiāli uzskatītā filma Nomadu zeme – arī ne. Visticamāk, Hlojas Džao Nomadu zeme ir tā filma, kas iegūs galveno Oskaru. Par to liecina filmas līdz šim savāktā balvu krava – gan ASV (Zelta globuss), gan Eiropā (Lielbritānijas Kino un televīzijas akadēmijas BAFTA balva, Venēcijas kinofestivāla Zelta lauva; Venēcijā nereti sākas nekomerciālu amerikāņu filmu ceļš pretim Oskariem – kā piemērus var minēt Kupraino kalnu (2005) un Romu (2018)).
Nenoliedzami Nomadu zemē rezonē spilgta šīs sezonas/pandēmijas gada amerikāņu kino pieredze: skarbs reālisms, centrēšanās uz amerikāņu sapņa padrēbi – šķietamiem zaudētājiem cīņā par materiālajiem labumiem, komfortu un nodrošinājumu. Tieši tāda ir Frānsisas Makdormandas varone – viņa ir zaudējusi vīru, darbu un piesaisti vietai, kurā ilgus gadus dzīvojusi. Viņa sēžas nodzītā treilerā un dodas Amerikas plašumos, laiku pa laikam pastrādā kādu vienkāršu darbu, arī kompānijas Amazon angārā, un iepazīstas ar sev līdzīgajiem – šķietami visu zaudējušiem klejotājiem.
Filmai piemīt smeldze un eksistenciāls skaudrums, amerikāņus (akadēmiķus) visdrīzāk uzpirks arī reālistiskā faktūra, pat sava veida neoreālisma elementi. Noprotams, ka filmā līdzās profesionāliem aktieriem ir filmējušies arī autentiski nomadi. ASV dzīvojošā ķīniešu izcelsmes režisore Hloja Džao parāda citu Ameriku – treileru zemi, cilvēkus bez sociālā drošības spilvena, tos, uz kuriem neattiecas botulīna smaidi, pērļbalti zobi un patērētājsabiedrības orģijas. Filma ļauj izjust empātiju, un tas nav maz.
Līdzīga tendence iezīmējas vēl vienā darbā – korejiešu valodā uzņemtajā amerikāņu filmā Minari. Filmas nosaukumā ir likts kāda korejiešu garšauga vārds, kuru uz Ameriku no Korejas ir atvedusi ekscentriska vecmāmiņa. Minari vēsta par korejiešu imigrantu ģimeni ASV – viņi cenšas noķert savu amerikāņu sapni, pārcilvēciskiem spēkiem iekopt saimniecību un kļūt par fermeriem. Ceļu uz saulaino mērķi sarežģī dēla slimība, savstarpēji skandāli un citas likstas. Arī Minari ar savu sociālo fonu un dzīvi treilerā sasaucas ar Nomadu zemi un labi ieguļas šā gada aktualitātē – amerikāņu kino virzībā uz skarbu, sociālo apstākļu determinētu reālismu. Savulaik padomijā eksistēja sociālistiskais reālisms, iespējams, nebūs daudz grēkots, konstatējot, ka pandēmijas gadā īpašu ievērību ir guvušas filmas, kurās iezīmējas kapitālisma pasaules zvērīgie kontrasti – kapitālisma reālisms. Atsvaidzinoši un, jā, depresīvi. Nekādu Holivudas baudu, dinamikas un digitālo sapņu, kuros aizmirsties. Tikai dzīve.
Atriebes stāsts
Citādas – šerpākas, izaicinošākas – intonācijas piedāvā filma Daudzsološa jauna sieviete. Tās galvenā varone ir trīsdesmitgadniece, kura ir pametusi medicīnas studijas, strādā mazā kafejnīcā un dzīvo, lai atriebtu draudzenes nāvi. Veids, kā viņa šo atriebi īsteno, sākotnēji šķiet komisks. Kerijas Maliganas tēlotā Kasandra ik nedēļu dodas uz klubiņiem, tēlo pārdzērušos būtni un pēcāk nodarbojas ar savu "dzērumā" iegūto kavalieru pāraudzināšanu, vispirms tos pārbiedējot – pēkšņi atskurbstot un sākot lasīt morāli par uzmākšanos sievietēm dzērumā. Tāds ir stāsts, kuru sarakstījusi un režisējusi jauna britu sieviete – viņa ir arī aktrise – Emeralda Fenela.
Ar filmu Daudzsološa jauna sieviete Emeralda Fenela ir tikusi pie dubultnominācijas – viņa ir izvirzīta Oskaram gan kā labākā režisore, gan kā labākā scenāriste. Pats darbs ir nominēts labākās filmas Oskaram. Jāsaka – filmas nomināciju skaits šķiet pārspīlēts. Tomēr Emeraldas Fenelas balss ir sadzirdēta, kaut arī mēģinājums savienot Vesa Andersona filmām raksturīgo krāsu paleti un simetrisko kadra kompozīciju ar Kasandras atriebes stāstu līdz galam tomēr nepārliecina, bet tas, protams, ir subjektīvi. Stilistiskās un sižetiskās neveiklības gan liek piemirst šokējošais filmas fināls.
Starp citu, Emeralda Fenela ir aktrise, kura populārajā seriālā Kronis (ceturtajā sezonā) spēlēja Kamillu Pārkeri-Boulzu. Lūk, kādi pavērsieni Emeraldas Fenelas karjerā!
Jāpiemin, ka četri režisori, kas ir uzņēmuši četras no astoņām labākās filmas Oskaram nominētajām filmām, pretendē uz balvu par labāko režiju. Tie ir Deivids Finčers (Manks), Lī Īzaks Čungs (Minari), Hloja Džao (Nomadu zeme) un Emeralda Fenela (Daudzsološa jauna sieviete). Piektais pretendents uz labākā režisora titulu ir jau pieminētais Tomass Vinterbergs (Vēl pa mēriņam).
ASV Kinoakadēmijas balva Oskars šogad tiks pasniegta 23 kategorijās. Ceremonija notiks svētdien, 25. aprīlī, Losandželosā. Kā minēts mājaslapā oscars.org – lai godinātu filmas, kas nākušas klajā 2020. gadā. Šī ir zīmīga piebilde.