Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Tas nav kino, tā ir dzīve

Jūlija ceturtdienu vakaros Rīgas Doma dārzā nu jau tradicionāli tiek rīkoti bezmaksas brīvdabas kinoseansi, un Latvijas jubilejas gadā seansu programmai ir pavisam maz sakara ar kino, toties ļoti ciešs sakars ar dzīvi, kādu Latvija dzīvojusi savos 100 gados

Kino vakaru programma veidota no dokumentāliem materiāliem – Valsts kinofotofonodokumentu arhīva kinohronikām, kas ERAF atbalstīta projekta ietvaros tieši pašlaik tiek digitalizētas atbilstoši XXI gadsimta prasībām. Šī visnotaļ apsveicamā iniciatīva, cerams, atdos kinohronikām pienācīgo vietu Latvijas XX gadsimta vēstures nozīmīgāko un iedarbīgāko liecību klāstā, padarot tās arvien pieejamākas gan pētniekiem, gan citiem interesentiem, – jo tieši autentiski audiovizuāli materiāli ir precīzākais un visgrūtāk viltojamais laikmeta liecību krājums.

Pat ja konkrētai kinohronikai bijis uzdevums strādāt propagandas druvā un savu laikmetu atspoguļot vēlamā, nevis patiesā gaismā, kinokadrs nekad neļauj samelot, visas āža kājas pašas lien ārā un vērīgs skatītājs vienmēr ieraudzīs patiesību, lai cik smalkās detaļās tā slēptos. (Piemēram, kad diktors aizkadrā stāsta, cik aizrautīgi un spontāni Rīgas iedzīvotāji metušies svētku gājienā par godu mīļotā Staļina uzvarai Lielajā Tēvijas karā, bet attēlā visiem demonstrantiem rokās puķu vietā izdalītas pilnīgi vienādas "zaru slotiņas", uzreiz ir skaidrs, ka nemaz tik spontāna tā demonstrācija nav bijusi…)

Patiesībā tieši šis ir viens no interesantākajiem rakursiem, kādā skatīties dažādu laikmetu kinožurnālus, – mēģināt saskatīt to, kas ir "aiz" kadra un diktora teksta, neļaut sev neko iestāstīt, bet vērīgi redzēt, un tad Latvijas un pasaules sarežģītā vēsture un dzīvā dzīve būs gluži vai fiziski sajūtama. Šādiem uzmanības koncentrēšanas nolūkiem labi palīdz speciālista komentārs, tāpēc tieši šogad nu jau tradicionālie erudītu zinātāju ievadvārdi pirms katra seansa var noderēt vislabāk, aicinot saskatīt – tur nebūs nekā daudz par kino, bet par dzīvi gan.

 

Nofilmēt būtisko

Kinohronikas, kā tās sauca starpkaru Latvijā, un kinožurnāli, kā savukārt teica padomju laikos, ir visai interesanta parādība kinematogrāfijas kopējā ainā. Pirmkārt, šiem filmējumiem patiešām ir ārkārtīgi maz sakara ar kino šī vārda mākslinieciskajā izpratnē, jo precīzi strukturētā forma neatstāj daudz telpas radošām izpausmēm, īpaši padomjlaika kinožurnālos, kur standarta desmit minūtēs parasti iespiesti vismaz pieci sižeti, reizēm pat astoņi (un rodas aizraujoša un mūsdienām netipiska viela pārdomām par to, cik ietilpīga var būt, piemēram, pusotra minūte ekrāna laika).

Kinohroniku galvenais uzdevums ir piefiksēt faktus un informēt skatītāju, tāpēc, lai gan tieši pa kinožurnālu vārtiem pēckara Latvijas kinomākslā ienāca praktiski visi vēlākie meistari un ģēniji, gandrīz neviens no viņiem nav kinožurnālus uztvēris vismaz kā izmēģinājumu lauciņu saviem radošajiem meklējumiem – tā sakot, ērgļi būrītī nelido... Toties šādā formātā dokumentālisti ir lieliski trenējuši savu profesionalitāti lakoniskā izteiksmē un spējā koncentrēti nofilmēt un samontēt būtisko.

Otrkārt, kinohronikas varbūt ir vienīgais kino žanrs, kas mūsdienās ir pilnīgi oficiāli un likumsakarīgi miris. Tas jau arī piedzima gandrīz vai pārpratuma pēc – tāpēc, ka televīzija vēl nebija izgudrota, bet vēlēšanās krāt audiovizuālas liecības cilvēkam vienmēr bijusi dabiska. Tomēr skaidrs, ka kino ar savu smagnējo ražošanas procesu (īpaši tā pirmsākumos), ar filmlentes attīstīšanu un montēšanu nekādi neatbilda operatīvas ziņu informācijas apstrādāšanas vajadzībām. Cita lieta, ka kinohroniku pirmsākumos skatītājs nemaz neprasīja nekādu zibenīgo operativitāti – vienīgās sūdzības atskanēja tad, ja kinoteātru īpašnieki aiz slinkuma un taupības rādīja vienu un to pašu hroniku nedēļām ilgi.

Ap XX gadsimta vidu pasaule sāka skriet arvien straujāk, un līdz ar televīzijas piedzimšanu un TV ziņu formāta attīstību jaunais "ideālais medijs" audiovizuālās informēšanas jomā bija atrasts, tomēr kinohronikas Rīgas kinostudijā turpināja uzņemt vēl vairākus gadu desmitus – gan aiz inerces, ko radīja sociālistiskās ekonomikas neracionālā un neelastīgā resursu plānošana, gan tāpēc, ka informācijas saglabāšanai, protams, 35 mm kinolente ilgu laiku tomēr bija visstabilākais un brīžiem pat vienīgais iedomājamais materiāls.

 

Līkloči un zigzagi

Protams, šodien vēsturniekiem un skatītājiem par to ir tikai jāpriecājas – kinohronikas ir ārkārtīgi bagātīgs izpētes materiāls, turklāt mums šīs bagātības ir ļoti daudz. Jau starpkaru Latvijā entuziasti Arnolds Cālītis (20. gados) un jo īpaši Eduards Kraucs (30. gados) ļoti ražīgi strādāja kinohroniku uzņemšanā, arī noieta tirgus bija nodrošināts, jo valdība noteica, ka kinoteātros pirms seansiem obligāti jādemonstrē jaunāko notikumu apskati. Starp citu, Eduards Kraucs esot kinohroniku uzņemšanā ieguldījis pamatīgus paša līdzekļus, jo viņa svarīgākais dzinulis bijis misijas apziņa, nevis "mazais bizness".

Padomju laikā kinožurnālu ražošana tika ievirzīta gluži industriālās sliedēs – katru nedēļu iznāca jauns kinožurnāls, tātad gada laikā 52 žurnāli, kopā vairāk nekā astoņas stundas ekrāna laika, turklāt kopš 50. gadu beigām ražošanas plānā parādījās arī tematiskie žurnāli, kas parasti iznāca četras reizes gadā (Māksla, Sports, Pionieris, Karavīrs, kopš 70. gadiem arī kritiski ironiskās Gaismēnas). Kinohroniku uzņemšana Latvijā apsīka 1996. gadā, jo atjaunotā valsts vairs nevarēja finansiāli atļauties šo dārgo informācijas vākšanas un uzglabāšanas veidu, turklāt tehnoloģiju attīstība šķietami stūma 35 mm kinolenti ārā no aktīvās aprites, tomēr šodien redzam, ka digitalizācijas jaudu pieaugums visus šos nenovērtējami svarīgos materiālus padara atkal mūsdienīgi un plaši lietojamus.

Kā jau teikts, pēc kinožurnāliem vislabāk var spriest nevis par kinomākslas attīstību, bet par procesiem sabiedrībā un oficiālās ideoloģijas vai, kā teica padomju laikos, "partijas līnijas" līkločiem un pat zigzagiem. Skatoties Doma dārza seansiem atlasītās programmas, prātā paliek gan anekdotiski, gan aizkustinoši, gan pat traģiski akcenti – kā tas, ar kuru sāksies 40.–50. gadu seanss 19. jūlijā, Eduarda Krauca filmētā un montētā Latvijas skaņu hronika Nr. 541/1940. Kinožurnāls naivi pretstata 1939. gada Ziemassvētkus tajās Eiropas valstīs, kurās jau plosās karš, un Latvijā, kur starp skaisti apsnigušām eglītēm pastaigājas aizkustinošas stirniņas un prezidents Ulmanis glauda galviņu bērniem pie Vienības eglītes, demonstrējot bērnišķīgu ticību tam, ka Latvija varēs mūžīgi palikt neskarta miera saliņa kara liesmu okeānā…

Doma dārza kinohroniku izlase straujā solī iziet cauri visam XX gadsimtam, atgādinot dažādas piemirstas parādības, stāstot par būtiskiem notikumiem un amizantām detaļām, – kā Latvijas armijas tanks Viesturs pārvar šķēršļus Esplanādē, kā Ķuzes fabrikā izgatavo šokolādi un biskvītus, kā Rīgā un Jelgavā ledus iet, kā atklāj Centrāltirgus paviljonus, kāda izskatījās Rīga 1934. gada 16. maija rītā pēc Ulmaņa apvērsuma, kā Vilis Lācis centās attaisnot padomju armijas ienākšanu Latvijā, kā izvēlējās vietu Mežaparka estrādei, kā iznāca žurnāla Dadzis pirmais numurs un apavu fabrika 1. maijs sāka ražot modernus apavus, kā Elza Radziņa spēlēja karalieni Ģertrūdi filmā Hamlets un kā Dailes teātris pārcēlās uz jauno namu Ļeņina ielā, kā rīdzinieki izsvilpa metro projektu, kā Raimonds Pauls nosvinēja 50 gadu jubileju un Daugavmalā sāka plīvot sarkanbaltsarkanie karogi… Kā mainījās izpratne par to, ko "drīkst" un ko "nedrīkst" rādīt uz ekrāna un darīt dzīvē, kā paplašinājās apziņas brīvības robežas, kā mēs nonācām te, kur tagad esam.

Pirmais seanss – 12. jūlijā plkst. 22.30, turpmāk vēl trīs ceturtdienu vakari, katrā seansā divas desmitgades no XX gadsimta. Ieeja bez maksas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja