Vienā kinoteātrī Latvijā ir skatāma Andžeja Vajdas (1926–2016) filma Pēcattēls/ Afterimage (2016), kuru viņš uzņēmis īsi pirms aiziešanas mūžībā. Pēcattēlu Polija pērn nominēja kā kandidātu uz Oskaru, savukārt jaunā aktrise Zofja Vihlača, kurai filmā ir nozīmīga loma, kopā ar mūsu Elīnu Vasku bija viena no Eiropas jaunajām zvaigznēm (European Shootings Stars) februārī notikušajā Berlīnes kinofestivālā.
Varas samaltais
Pēcattēls ir būtisks darbs – arī kā izcila režisora, Polijas (iespējams, visas Austrumeiropas) XX gadsimta nozīmīgākā režisora radošā mūža noslēdzošais punkts. Tās darbība risinās 40.–50. gadu mijā, kad staļinisma ideoloģija stindzinoši paralizē arī Polijas sabiedrību un mākslas vidi, kurai piederīgs ir galvenais varonis – atzīts mākslinieks, Lodzas Mākslas skolas profesors. Ir tikai viena patiesība, viena ideoloģija un viens izteiksmes veids, kas akceptējams mākslā, – sociālistiskais reālisms. Savukārt formālisti, avangardisti un visi tie, kas kaut par milimetru atkāpjas no plašām tautas masām saprotamās mākslas formas (socreālisma), tiek pakļauti nežēlīgam iznīcināšanas procesam. Protams, ja nav gatavi veselīgiem kompromisiem...
Iespējams, tās var šķist vēstures ābeces patiesības, kam gājuši cauri mākslinieki padomju ērā Polijā, Latvijā, Krievijā un citur. Taču Andžejam Vajdam, kura darbi ir radījuši XX gadsimta Polijas un Austrumeiropas vēstures hroniku, ir bijis ārkārtīgi svarīgi uzņemt filmu par mākslinieka attiecībām ar varu. Pēcattēla centrālā tēma ir nepakļaušanās, nonkonformisms. Mākslinieka, radošas personības gatavība ne par sprīdi neatkāpties no saviem principiem un uzskatiem, riskējot pazaudēt visu – iespēju strādāt un dzīvot.
Avangardista stāja
Pēcattēls mērķtiecīgi restaurē konkrētas personības nogrūšanu "vēstures mēslainē" – tas ir poļu mākslinieks Vladislavs Stšemiņskis, kuru tēlo slavenais poļu aktieris Boguslavs Linda. Filmā izmantoti mākslinieka dzīves un viņa mūža traģiskās izskaņas fakti. Vladislavs Stšemiņskis (1893–1952) ir starptautiski pazīstams avangardists, kuru vēsturiskās saiknes saista arī ar Lietuvu, taču visaktīvāk viņš darbojies Polijā, Lodzā. Viņa eksperimenti mākslā 20. gados sasaucas ar tā laika krievu mākslas avangarda praksi. Stšemiņskis sadarbojies un draudzējies ar avangarda ikonām Kazimiru Maļeviču un Vasiliju Kandinski.
Viņš ir bijis viens no Lodzas Mākslas augstskolas dibinātājiem, studentu iemīļots pasniedzējs, kuram piemitis unikāls izteiksmes veids gan glezniecībā, gan spējā lasīt fascinējošas lekcijas par mākslu. Stšemiņskis ir uzrakstījis grāmatu The Theory of Vision/Redzes teorija, kuras teksts tapis viņa mūža skarbākajā periodā. Filmā ar šīs grāmatas tekstu strādā, to pieraksta viena no Stšemiņska bijušajām studentēm Haņa, kura ir iemīlējusies māksliniekā.
Pēcattēla darbība sākas 40. gadu izskaņā, brīdī, kad Stšemiņskis ar saviem studentiem ir vasaras praksē, – plenērā zaļā pļavā viņš noripo no kalna pie vienas no savām studentēm Haņas, kuru tēlo jau pieminētā Zofja Vihlača. Stšemiņskis ir invalīds – zaudējis roku un kāju Pirmajā pasaules karā, viņš pārvietojas ar kruķiem. Filmā amputācijas efekts ir panākts pārliecinoši, aktiera Boguslava Lindas locekļi "amputēti" ar datora palīdzību. Stšemiņskis ir studentu iecienīts profesors, kuru vara un to personificējošie atbildīgie ierēdņi pagaidām piecieš. Kā dialogā ar mākslinieku saka viens no viņiem: "Jūs pagaidām esat krustcelēs, laiks izdarīt izvēli." Stšemiņskis šo izvēli izdara bez minstināšanās, augstam viesim – kultūras ministram – publiski deklarējot visu, ko viņš domā par ministra runu un sociālistisko reālismu kā vienīgo akceptējamo mākslas veidu.
Stšemiņskim māksla ir formas meklējumi, nevis pakļaušanās unificējošajam sociālistiskā reālisma kanonam. No šī brīža sākas Stšemiņska sāpju ceļš, viņa izraidīšana – no darbavietas, augstskolas, kuru viņš pats ir radījis, un profesionālās vides (Mākslinieku savienības). Faktiski viņam tiek liegta iespēja strādāt.
Caurums lozungā
Filmas sākumā Andžejs Vajda izmanto šķietami vienkāršu un tajā pašā laikā jaudīgu tēlu. Uz daudzdzīvokļu nama fasādes tiek uzvilts milzīgs "palags" ar Staļina portretu, sarkanais audums aizsedz dzīvokļu logus, laupot nama iedzīvotājiem dienasgaismu un iekrāsojot to sarkanu. Stšemiņskis ir gleznotājs, kuram ir nepieciešama saules gaisma, – viņš izgriež, izplēš caurumu sarkanajā lozungā – apgāna varas simbolu.
Andžejs Vajda filmā nešķiežas ar liekvārdību, arī tēlainības liekvārdību – minētā metaforiskā epizode ir teju izņēmums. Pēcattēls ir veidots klasiskā stilā, tajā ir ticami restaurēta 40.–50. gadu mijas Polijas vide. Filmu uzņēmis izcils operators – Oskaram par Romāna Polaņska Pianistu nominētais Pavels Ēdelmans. Pēcattēla vēstījuma centrā ir Stšemiņska pieredzes dramatisms, tā kāpinājums. "Es nevarēju iedomāties, ka var būt vēl ļaunāk," filmā saka mākslinieks, taču vara turpina radīt šķēršļus viņa iespējām izstādīties, pelnīt iztiku un izdzīvot.
Pēcattēls skaudri atgādina par apstākļiem, ar kādiem nācās rēķināties jebkuram māksliniekam, kurš strādāja striktā ideoloģiskā kontrolē. Iespējams, pārsteidzošs šķitīs fakts, ka arī Polijā, kas tomēr neatradās PSRS sastāvā, varas mehānismi kropļoja mākslinieku likteņus tikpat skarbi kā padomju impērijā. Filma atgādina arī par tiem neizbēgamajiem kompromisiem, kuriem pakļāvās radošie cilvēki, kurus vara akceptēja.
Andžejs Vajda savā kino vienmēr ir runājis par cilvēku vēstures likteņgriežos un morālās izvēles situācijās – gan 50. gados veidotajās filmās Paaudze, Kanāls, Pelni un dimanti, gan 70.–80. gadu filmās Marmora cilvēks un Dzelzs cilvēks, gan mūža izskaņā veidotajos darbos Katiņa un Valensa. Andžejs Vajda sava darba mūža sešos gadu desmitos ir uzņēmis vairāk nekā 50 filmu, 2000. gadā apbalvots ar goda Oskaru. Pēcattēls ietilpst Andžeja Vajdas daiļrades tematiskajā spēka laukā – kā filma par indivīda, mākslinieka, izvēli būt vai nebūt konformistam, arī kā filma par paša režisora kaismīgi neieredzēto padomju ideoloģiju. Šis nav detaļās visrūpīgāk izstrādātais meistara darbs – īpaši tas attiecas uz filmas sieviešu tēliem un likteņiem. No filmas tā arī neuzzinām, kas ir bijis Stšemiņska un viņa sievas – pazīstamas poļu mākslinieces – dramatisko attiecību pamatā (viņa nevēlas, lai bijušais vīrs nāk uz viņas bērēm). Apraujas arī romantiskās Haņas stāsts. Vairāk veicies mākslinieka meitas tēlam – to kā ļoti jauniņu, taču spēcīgu būtni atveido Broņislava Zamahovska. Iespējams, šīs nianses meistaram nav likušās nozīmīgas filmas galvenās tēmas – nonkonformisma – kontekstā.
Tomēr Pēcattēls kā laikmeta drāma varētu būt obligātā skatāmviela XXI gadsimta dažādu mākslas jomu studentiem. Arī mudinājums meklēt Latvijas mākslas vēsturē līdzīgus varoņus – varas iznīcinātos nepakļāvīgos.
Pēcattēls @@@@
Powidoki/Afterimage
Biogrāfiska drāma. Polija. 2016. Režisors Andžejs Vajda
Lomās Boguslavs Linda, Zofja Vihlača, Aleksandra Justa u. c.