Brīvdabas kinoseansu laiks ir klāt. Lai gan citugad pie ziņām par vakara seansiem ir lasīti dusmīgi komentāri, ka vienkāršam strādnieka cilvēkam tāda dauzīšanās pa naktīm nav pieņemama, jo otrā rītā agri jāceļas uz darbu, tomēr jāaizrāda, ka sutīgās vasaras naktīs nekāda normāla gulēšana tāpat nav iespējama, tā ka labāk ar jēgu un saturīgi pavadīt to laiku, ko citādi cilvēks nomētātos pa karstiem palagiem, pūlēdamies aizmigt. Un tas, ka brīvdabas kinoseanss var sākties tikai līdz ar tumsas iestāšanos, arī ir daudzmaz loģiski.
Jau piekto gadu tādi brīvdabas kinoseansi jūlijā notiek pašā Rīgas viducī – Doma baznīcas dārzā –, kur biedrība Ascendum ar savu satelītprojektu Mans Doms organizē bezmaksas seansus visplašākajai auditorijai. Jau otro gadu programma tiek sastādīta kopā ar Nacionālo kino centru, un tas nozīmē, ka uzmanības fokusā ir Latvijas filmas – katrreiz jaunā rakursā. Katru seansu ievada kāda kinoprofesionāļa komentārs, seansu sākums – plkst. 22.30.
Limjēriem nebija taisnība
2016. gadā vairākiem vasaras pasākumiem vismaz Rīgā ir kopīga tematiska ievirze, kas acīmredzot kulmināciju sasniegs Rīgas svētkos augustā – tiem šogad plānotais tematiskais kopsaucējs ir kino, atzīmējot 120 gadus, kopš Rīgā demonstrēti pirmie kinokadri.
Jā, vēsturiskais fons tieši tāds arī ir – pasaules kinovēsturē leģendārie brāļi Limjēri, Ogists (jeb, latviski sakot, Augusts) un Luī (jeb Luijs), savas kustīgās bildes Parīzes publikai izrādīja 1895. gada 28. decembrī, un jau drīz viņu šokējošais izgudrojums iekaroja citas pasaules pilsētas Eiropā un Amerikā.
Rīga tolaik ieņēma cienījamu vietu šajā pilsētu plejādē, šeit Limjēru jaunā atrakcija parādījās pat ātrāk nekā dažā citā Eiropas metropolē – jau 1896. gada oktobrī. Brāļi Limjēri uzskatīja, ka viņu izgudrojumam nav tālejošas nākotnes; pasaules kinovēsture pierāda, ka viņiem nebija taisnība.
Kustīgās bildes drīz vien pārkāpa sākotnējās atrakcijas robežas, un tieši Rīgas kultūras vēsturē brāļu Limjēru seansi ir atstājuši daudz spilgtākas pēdas nekā citur Eiropā, jo tieši Rīgā ar Kino dienām ’86, svinot pirmā Rīgas kinoseansa deviņdesmitgadi, piedzima kinoforums Arsenāls, kas kļuva par pirmo brīvā gara festivālu visas toreizējās Padomju Savienības mērogā, turklāt vēl nodzīvoja tādiem "pārejas perioda produktiem" netipiski ilgu mūžu.
Šobrīd, vēl 30 gadu vēlāk, Doma dārza brīvdabas seansi Kino par kino turpina Arsenāla iedibināto tradīciju skatīt kino ne tikai kā izklaidi, atrakciju un nedomājot patērējamu produktu, bet gan kā māksliniecisku sistēmu, kurā paša kinematogrāfa daba var izstāstīt ļoti daudz par būtisko. Tāpēc programmā iekļautas filmas, kurās pats kino ir izpētes objekts, centrālais varonis un galvenais stāstītājs; kur kino uzņemšana, rādīšana vai iemiesošanās ir svarīgs apstāklis filmas sižetā, stilistikā, noskaņās un vēstījumā. Četriem Doma dārza vasaras seansiem četrās jūlija ceturtdienās (nē, atvainojiet, viena būs piektdiena!) izvēlētas piecas dažādas Latvijas filmas no samērā nesenas pagātnes, lai gan vienu no tām varētu dēvēt par simboliski vēsturisku.
Debitē Jānis Streičs
Doma dārza brīvdabas programma Kino par kino sākas šodien, 7. jūlijā, tieši ar šo simboliski vēsturisko filmu, ko varam uzskatīt arī par veltījumu nu jau plaši izskanējušajam Jāņa Streiča kino gadam un meistara 80. jubilejai, kas tiks svinēta septembrī. Tā ir latvju kino klasiķa Streiča pirmā patstāvīgā kinorežija – pirms 46 gadiem uzņemtā filma Šauj manā vietā (1970) par Latgales puisi kinomehāniķi Jezupu Gaiduli (kā kinoaktieris debitē Bērtulis Pizičs), kurš 1917. gadā dodas palīgā Krievijas revolūcijai, taču, būdams pēc pārliecības pacifists (tāpēc filmai tāds nosaukums), par savu ieroci izvēlas "nevis ložmetēju, bet kinoprojektoru". Tāpēc filmā ir daudz simbolisku darbību un notikumu "ap kino" un klasiskā paņēmiena "filma filmā", inscenējumi mēmā kino stilistikā. Pašam režisoram viena no mīļākajām ainām esot tā, kurā ciema večuks iet aiz baltā ekrāna palaga skatīties, vai tur tiešām ir kādi cilvēki, kas kustas, – vai tas brīnums vai mānīšanās? Savukārt Jezups pirms katras kino rādīšanas pārģērbjas smalkās drēbēs un uzliek galvā katliņu...
Vēl viena intriga šajā tik reti rādītajā filmā – kinolomās debitē divi režisori, kuri turpmāk viens otru vēl vairākkārt filmējuši. Pats Jānis Streičs te ir garīdznieks viltvārdis Arsēnijs, klasisks un iespaidīgs sliktais tēls. Bagāto kinofabrikantu Panovu tēlo Oļģerts Dunkers. Un ārkārtīgi skaista Astrīda Kairiša mēmā kino aktrises Irinas lomā.
Ievadvārdus pirms seansa teiks kinokritiķe Daira Āboliņa, patlaban Latvijā visnopietnākā Jāņa Streiča speciāliste – viņa raksta grāmatu par visām 22 režisora spēlfilmām, tā iznāks rudenī.
Kolorīts laikmets, kolorīti varoņi
Pārējās četras filmas, kas iekļautas Doma dārza programmā, tapušas XX gadsimta pēdējos astoņos gados, un katra savā veidā apspēlē kino kā īpašu fenomenu. Otrais seanss nākamnedēļ 15. jūlijā (sic! – te ir tā piektdiena, nevis ceturtdiena), tas piedāvās skatītājiem dokumentālista Romualda Pipara pilnmetrāžas filmu Monētas dubultportrets (2008), kas veidota no ekskluzīva izejmateriāla – padomju laika kinoamatieru filmējumiem, ko tagad sauktu par mājas video, bet tolaik šie ģimenes arhīvi tika uzņemti ar mazu kinokameriņu uz 16 mm vai astoņu mm kinolentes. Šīs filmas reklāmas materiālos parasti raksta, ka neviens kadrs tajā nav uzņemts vēlāk par XX gadsimta 80. gadiem, un tā arī ir – visautentiskākā laikmeta liecība, kas veidota no daudzu atsevišķu "operatoru" safilmētiem kadriem un rāda visu, kas tolaik cilvēka dzīvē bija svarīgs, – no Sarkanā kvadrāta zābakiem līdz kāzām, bērēm un bērna pirmajiem solīšiem. Ievadvārdus pirms seansa teiks pats režisors Romualds Pipars.
21. jūlija seansā iekļautas divas dokumentālās filmas, katrai savs ārkārtīgi kolorīts varonis. Režisora Roberta Rubīna filma Kā tev klājas, Rūdolf Ming? (2010) savulaik pirmizrādē kinoforumā Arsenāls piedzīvoja stāvovācijas, un tās nopelnīja tieši atraktīvais padsmitnieks Rūdolfs, kurš pats sev izdomājis mākslinieciskāku uzvārdu, nevis likumīgo "Miķelsons". Viņš mājās uz pauspapīra ar flomāsteriem zīmē šausmu filmas un pēc tam papīra strēmeles laiž caur diaprojektoru, pats savas filmas ieskaņodams ar visādiem rēcieniem un kliedzieniem. Izklausās un arī izskatās, protams, visai ekstrēmi, taču mācītājs pasūta Mingam jaunu filmu par Bībeles sižetu, ko varētu demonstrēt baznīcēniem... Interesanti, ka filma nāca par labu tās varoņa kinokarjerai, – Rūdolfs Miķelsons drīz vien meta pie malas pauspapīra strēmeles un ķērās pie īstas kameras, bieži parādoties publiskajā telpā arī kā, teiksim, Forum Cinemas kinonakts izturīgākais skatītājs.
Otrs kolorītais varonis šajā seansā – pirms gadiem trim četriem ārkārtīgi populārā Ķemeru Inta no Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filmas. Pat Lauris Reiniks reiz tviterī, komentējot Eirovīzijas norises, rakstīja: "Gribas lamāties kā Intai no Dokumentālista." Protams, ne jau lamāšanās dēļ filma iekļauta Doma dārza programmā, bet gan tāpēc, ka šķietami vienkāršais stāsts liek daudz un negaidītos rakursos domāt par kinodokumentālista profesiju, kameras klātbūtni divu cilvēku attiecībās un par to, ko filmas autors un varonis var vai nevar nodarīt viens otram. Seansa ievadā – režisors Ivars Zviedris.
Arhīva materiālu inscenējums
Programmas fināla akords 28. jūlijā – kinorežisora un teorētiķa, divu kino augstskolu mācībspēka Dāvja Sīmaņa filma Escaping Riga (2014), kuru nezin kāpēc pieņemts pieskaitīt dokumentālajam kino, lai gan tajā nav gandrīz neviena dokumentāla kadra – visi "arhīva materiāli" ir inscenēti filmas uzņemšanas laikā. Šajā ziņā Dāvis Sīmanis ir augstas klases profesionālis – jau filmā Valkyrie Limited (2008) viņš iemēģināja roku mēmā kino stilizācijā (tāpat kā Jānis Streičs filmā Šauj manā vietā), un tolaik pat vispieredzējušākie kinokritiķi apjuka, nespējot atšķirt Sīmaņa inscenējumus no reāliem 20. gadu kinokadriem.
Režisora pieredze kopš tā laika ir tikai augusi meistarībā, un Escaping Riga – stāsts par Rīgā dzimušajiem Sergeju Eizenšteinu un Jesaju Berlinu – ir vizuāli un saturiski aizraujošs ceļojums kino iespēju pasaulē, augstas klases meistardarbs, ko slavējuši arī ārzemju sinefili (piezīme tiem, kuriem ārzemēs piešķirta kvalitātes zīme šķiet kvalitatīvāka un vērtīgāka), taču filmu savulaik ar vairākām balvām novērtēja arī Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps.
Doma dārza šīsvasaras brīvdabas programma Kino par kino apliecina banālo patiesību, kuru zināja un jaudīgi izmantoja jau Streiča varonis Jezups, – kinematogrāfam ir spēks, un kino ir māksla, nevis piedeva kolas glāzei un popkorna turzai.
Kino par kino
Brīvdabas seansi Doma dārzā 7., 15., 21., 28.VII plkst. 22.30
Ieeja bez maksas