Pirms gada, rakstot līdzīgu ieskatu iepriekšējā, 2020. gada latviešu literatūras lauciņā, izmantoju Latvijas dzelzceļa vagonos bieži dzirdamo brīdinājumu: "Vilcienu uzreiz apturēt nevar", ar to domājot faktu, ka pēkšņi pār itin visiem nogruvušais pandēmijas fakts un ar to saistītie ierobežojumi nespēja uzreiz strauji nobremzēt literatūras nozari. Rakstnieki turpināja rakstīt un izdevēji – izdot, kaut gan pesimistiskos brīžos šķita – teju vairs tikai aiz inerces. Šis gads, kas tāpat aizvadīts pandēmijas zīmē, liek tālaika domas pārvērtēt un, paplašinot metaforu, teikt – vilciens nav apturēts, tas ir iemācījies braukt pa nedaudz atšķirīgu sliežu sistēmu. Jā, varbūt kustība ir lēnāka un vagoni nav pārpildīti, bet, citējot Galileju, "tomēr viņa kustas".
Domājams, lielākā daļa no tiem, kuru dzīvē literatūrai ir būtiska nozīme, – autori, izdevēji un lasītāji – jau vismaz daļēji ir apraduši ar situāciju, kādā dzīvojam. Situāciju, kurā nenotiek plašas grāmatu atvēršanas un citi kopīgi pasākumi, diskusijas ar rakstniekiem bieži vērojam datorekrānos, kurp pārceļas arī redaktora darbs, bet lasītāji arvien regulārāk pasūta grāmatas e-veikalā vai izvēlas darbu digitālās versijas. Esam sapratuši, ka ārējā iepakojuma atšķirības lietas būtību patiesībā maina vien nedaudz. Šai ziņā ir jāatzīst, ka, tā kā literatūra – atsaucoties uz saukli, ar kuru latviešu rakstniecība tiek pārstāvēta arī starptautiski, – ir introverta māksla, tās radītāji un patērētāji atrodas izdevīgākā pozīcijā nekā citu radošo profesiju pārstāvji. Tomēr pozīcijas noturīgums lielā mērā ir atkarīgs no iesaistīto entuziasma, jo ierobežojumi ir sāpīgi skāruši visus.
2021. gadā latviešu literatūrā ir turpinājusies visai intensīva rosība, turklāt šķiet, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, kad uzvaras gājienā devās īsproza, pamazām savas pozīcijas sāk atkarot lielāka formāta prozas darbi. Vispirms ir jāmin Dienas grāmatas romānu sērija Es esmu..., kurā turpina iznākt jauni un iepriecinoši atšķirīgi mūsdienu autoru literārie dialogi ar XX gadsimta klasiķiem, turklāt tikko šai sērijai piepulcējusies arī pirmā no apsolītajām monogrāfijām – Jāņa Zālīša darbs par Jāni Ziemeļnieku.
Romāna formātam pievērsušies arī autori, kuri agrāk bija cieši uzticīgi stāstam, – Svens Kuzmins, Ramona Indriksone –, savukārt šīgada jubilārs Ēriks Kūlis vienā izdevumā apvienojis gan romānu, gan stāstus. Arī īsprozas formāts nav aizmirsts, un ar krājumiem klajā nākuši jauni autori Evita Hofmane, Elīna Kokareviča, Gvido Drage un citi. Prozā ceļu turpina mīt arī dzejnieki – pirmais stāstu krājums iznācis Kristai Annai Belševicai, bet jau pēc autora aiziešanas mūžībā dienasgaismu ieraudzījis otrais Leona Brieža romāns Skuķe.
Globālas pandēmijas tēmai līdz šim latviešu literatūrā pievērsušies vien atsevišķu stāstu autori un Daina Ozoliņa pusaudžiem adresētā piedzīvojumu grāmatā. Šo tēmu pagājušā gadsimta izskaņā un jaunās tūkstošgades aizsākumā, kad pats fakts vēl likās tikai fantastiska iespējamība, dāsni apcerējuši ārvalstu rakstnieki, taču latvieši pret to vēl arvien izturas piesardzīgi – vai nu tāpēc, ka tēmas izpēte prasa ilgāku laiku, vai arī gluži cilvēciski nav vēlmes rakstīt mūslaiku Mēri.
Domājams, tā apstākļa dēļ, ka pandēmija apziņā veido vienotu laika posmu, kurā trūkst konkrētu robežstabu, arī 2020. un 2021. gada literārā ainava brīžiem šķiet saplūstam vienkopus. Vilciens brauc pa sliedēm, kuru turpmākos posmus aizsedz necaurredzama migla. Tomēr – vai brauc? Jā, brauc.