Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

68. Kannu Starptautiskā kinofestivāla žūrijas verdikts izraisa viļņošanos

Kopš svētdienas vakara, kad tika paziņoti pasaules svarīgākā kinoforuma – Kannu festivāla – laureāti, plosās vētra, un brāļi Ītans un Džoels Koeni kopā ar viņu paēnā palikušajiem žūrijas biedriem – Kanādas brīnumbērnu režisoru Ksavjē Dolanu, aktrisi Sjenu Milleri, režisoru Giljermo del Toro un citiem – jau saņēmuši visai īgnu novērtējumu par padarīto darbiņu.

Kritiķi, kuri ir kaismīgākā un kaislīgākā Kannu festivāla auditorija, jau ir paguvuši demonstrēt vismaz 50 neapmierinātības nokrāsu. Izskanējusi pat atklāsme, ka šis ir bijis visu laiku nejēdzīgākais Kannu festivāla žūrijas lēmums (-i)!

Īsumā atgādināšu, kas tad izraisījis viļņošanos mediju "ūdensglāzē". Vispirms tā ir galvenās balvas – Zelta palmas zara – piešķiršana franču režisora Žaka Odiāra filmai Dīpans/Dheepan, kuras sižeta ieskicējums – bēgļu drāma –, protams, liek sastingt bailēs no konjunktūras triumfa pār veselo saprātu. Jāsaka, visā savā 68 gadu pastāvēšanas vēsturē Kannu festivāls ir mācējis minimizēt politiskās konjunktūras strāvojumus, akcentējot vienīgi mākslas un talanta klātbūtni. Turklāt šis festivāls nekad nav baidījies no radikāliem lēmumiem. Tikai pateicoties drosmīgiem lēmumiem, pasaule ir iepazinusi izcilos autorus Deividu Linču, Kventinu Tarantīno, Larsu fon Trīru, kā arī vēl pavisam jauniņo, taču jau meistara kārtā iecelto Ksavjē Dolanu. Tie ir tikai daži no režisoriem, kuru karjeru un pasaules slavu ir sākusi atzinība Kannu festivālā un žūrijas gatavība uz radikāliem soļiem.

Šoks, idille un radikālisms

Vai Žaka Odiāra filma Dīpans ir kas īpaši radikāls un neredzēts? Nē, nav. Šajā ziņā sašutušajiem par žūrijas konformismu ir kripata taisnības. Tomēr šī ir viena no tām filmām, kura bija manu favorītu vidū – kā jaudīgs mākslas darbs, kurā režisors skarbi un nebanāli runā par Eiropai būtisku tēmu – emigrāciju. Filmas varoņus iepazīstam īsu brīdi vēl Šrilankā – Dīpans ir izbijis kaujinieks ar pieredzi pilsoņu karā. Lai aizbēgtu no valsts, viņš kopā ar nejauši satiktu jaunu sievieti un pieklīdušu bērnu uzdodas par ģimeni un ar svešiem dokumentiem dodas uz Eiropu.

Dīpanam ar melu palīdzību izdodas gūt patvērumu Francijā, taču viņa "ģimenes" dzīve kriminogēnā Parīzes piepilsētā ātri vien izsvēpē cerības, ka karš viņa dzīvē ir beidzies. Abi ar "sievu" viņi strādā pie narkotiku tirgoņa un tiek iesaistīti jaunā bandu karā. Iespējams, filmas mulsinošākais brīdis ir tās fināls – idilliska aina, kurā Dīpana ģimene patiešām ir kļuvusi par ģimeni, pārim ir piedzimis mazulis, turklāt viņi no brutālās Parīzes piepilsētas ir pārcēlušies uz Londonu, kur bauda piknika priekus. Taču Žaks Odiārs ir viltīgs, viņš ļauj gan sašust, skatoties aiz matiem pievilkto idilli, bet tikpat labi vērīgajiem liek nojaust, ka saulainā aina ir Dīpana pēcnāves vīzija. Filmas fināls ir atvērts – pakļāvīgs dažādām interpretācijām, pat visatšķirīgākajām.

Iespējams, Koenu lēmums tiktu sveikts ar gavilēm, ja žūrija būtu atļāvusies būt pussolīti radikālāka un Odiāra filmas Dīpans vietā Zelta palmas zaru būtu atdevusi ungāru debitanta Lāslo Nemeša filmai Saula dēls/Son of Saul. Trīsdesmit astoņus gadus vecā ungāru režisora filma ir viens no lielākajiem Kannu festivāla pārsteigumiem, jau sākot ar brīdi, kad tā tika iekļauta konkursa programmā, – tas notiek reti, ārkārtīgi reti, kad nevienam nepazīstams debitants tiek konkursā un saņem vienu no galvenajām balvām – Grand Prix.

Nenoliedzami Ungārija ir tikusi pie sava nacionālā varoņa – režijas zvaigznes Lāslo Nemeša, kurš atgādina par Eiropā diemžēl jau piemirsto ungāru kino spēku un tradīciju. Filmas Saula dēls varonis ir gāzes kameru apkopējs nacistu koncentrācijas nometnē, taču filma iedarbojas ne tikai ar tēmu, bet arī konceptuālo kino valodu – filmā faktiski nav kopplānu, visas šausmas ir jaušamas vien detaļās, kamerai teju visu laiku sekojot galvenā varoņa tuvplānam. Galvenajā lomā ir neprofesionāls aktieris, arī debitants – Ņujorkā dzīvojošais ungāru literāts Gēza Rērigs.

Aiz svītras palikušie

Loģisks ir jautājums, kura no Kannu festivāla filmām varētu nonākt Rīgā un kad tas notiks. Tā noteikti būs itāļu režisora Paolo Sorrentīno Jaunība/Youth ar Maiklu Keinu un Hārviju Keitelu galvenajās lomās. Britu aktiermākslas leģenda 82 gadus vecais Maikls Keins arīdzan bija spēcīgs kandidāts uz balvu par labāko vīriešu lomu, taču žūrija neļāvās itāļu filmas šarmam. Paolo Sorrentīno darbs, kurš ironiski un nežēlīgi konfrontē jaunības un vecuma zīmes, palika bez balvām, gluži tāpat kā divas citas interesantas, efektīgas itāļu filmas.

Teiksim, Mateo Garrones Visu stāstu stāsts/Tale of Tales – sirreāla pasaka par apsēstībām, kaislībām, jaunības kultu un destrukciju ar Selmu Hajeku vienā no galvenajām lomām. Arī šī ir filma, kuras izaicinājums un "dullums" labi būtu piestāvējis kādai no balvām, ja žūrija būtu izlēmusi būt drosmīgāka. Filma, kura šķietami uzņemta pasakas stilistikā (un atgādina mūsu tālās bērnības izklaides – čehu pasaku filmas – atminaties taču?), izspēlē itāļu pasaku sižetus. Taču šajos stāstos par karaļiem un karalienēm režisors iemanās iekļaut XXI gadsimta mānijas – apsēstību ar jaunību, skaistumu, plastisko ķirurģiju u. c. Interesanti, ka Garrone, kurš līdz šim uzskatīts par skarba (neo)reālisma meistaru (piemēram, filma par mafiju Gomorra), ir kļuvis pilnīgi citāds.

Atšķirībā no viņa itāļu režisors Nanni Moreti turpina būt emocionālu, privātu, mazliet ironisku stāstu stāstītājs, taču viņa filmai Mana māte/Mia madre arīdzan nepalīdzēja ne bieži vien uzpērkošā "kino par kino" tematika (galvenā varone ir režisore, kura uzņem filmu), ne smeldzīgā mātes zaudēšanas tēma, ne vitālais amerikāņu aktieris Džons Turturo, kurš filmā spēlē neciešamu amerikāņu zvaigzni, kas atbraukusi filmēties Itālijā.

Paolo Sorrentīno Jaunība, kurā spēlē arī neticami jauneklīgā astoņdesmitgadniece Džeina Fonda, Rīgā būs skatāma rudenī. Tiem, kuri sajūsminājās par Sorrentīno iepriekšējo darbu Dižais skaistums, Jaunība noteikti patiks. Starp citu, Jaunība ir viena no filmām, kas iezīmē spilgtu Kannu festivāla un Eiropas kino tendenci –- arvien vairāk filmu tiek uzņemtas angļu valodā ar starptautiski pazīstamiem aktieriem. Protams, cerībā uz globālo auditoriju.

Angļu valodā ir veidots gan Visu stāstu stāsts, gan Mīlestības ieleja/Valley of Love – ambicioza drāma par divu šķirteņu satikšanos pēc abu dēla pašnāvības – ar angliski runājošajām franču zvaigznēm Žerāru Depardjē un Izabellu Ipēru, gan norvēģu režisora Jūakima Trīra filma Skaļāk par bumbām/Louder Than Bombs – drāma par ģimenes krīzi ar Izabellu Ipēru un Gabrielu Bērnu.

Vientuļie kļūst par dzīvniekiem

Angļu valodā ir uzņemta arī viena no Kannu festivāla laureātēm, kura bija pelnījusi un arī saņēma žūrijas balvu, – tā ir grieķu režisora Jorga Lantima distopija Omārs/The Lobster, kuras darbība risinās nākotnē, kaut tās vide atgādina nesenu pagātni. Filmas sižets ir neprātīgs – darbības vieta ir hotelis, kurā nākotnes sabiedrība iesloga vientuļniekus. Ja 45 dienās šie indivīdi neatrod partneri, viņi tiek izraidīti uz mežu, kur kļūst par medību objektu pārējiem hoteļa iemītniekiem un pēcāk tiek pārvērsti par dzīvniekiem. Taču arī nākotnes sabiedrībā pilnībā nav izskausti demokrātijas iedīgļi, un katrs nelaimīgais var izvēlēties, par kādu dzīvnieciņu pārtapt.

Galvenais varonis, kuru spēlē Kolins Farels, ir izvēlējies kļūt par omāru. Sižets izmet vēl leknus lokus, aizvedot Farela varoni uz pilsētu, kurā ar totalitārām metodēm tiek kultivētas ģimenes vērtības, un mežu, kura iemītniekiem ir aizliegts stāties jelkādās intīmās attiecībās. Jorga Lantima fantāzija ir neprātīga un saistoša, turklāt filma, domājams, būs Rīgā – galu galā britu zvaigžņu Kolina Farela un Reičelas Veisas klātbūtne tam ir kā apdrošinājums. Šai filmai ir kulta potenciāls! Jautājums, vai esi redzējis Omāru, drīz vien var kļūt globāli aktuāls.

Aktuāls var kļūt arī jautājums, vai esi redzējis Kerolu. Šo eleganto, izsmalcināto amerikāņu režisora Toda Heinsa homoerotisko drāmu par sabiedrības rāmjiem un ASV XX gadsimta 50. gadu realitāti. Neizpratni daudzos raisīja tas, ka bez balvas palika Kerolas zvaigzne Keita Blānšeta vienā no savām visu laiku labākajām lomām. Taču žūrija bija oriģināla – balvu par labāko aktrises darbu pasniedza Keitas Blānšetas partnerei Rūnijai Marai, kurai gan filmā ir daudz mazāk ekrāna laika un telpas – tik vien, cik jūsmīgi spoguļoties Keitas Blānšetas atveidotās Kerolas starojumā.

Līdzās Rūnijai Marai visai neizprotamu iemeslu dēļ tika apbalvota arī franču aktrise Emanuela Berko no neirotiskās melodrāmas Mans karalis/Mon roi, ko veidojusi režisore Maivena. Berko, kura turklāt ir arī šī festivāla atklāšanas filmas (Ar paceltu galvu/Standing Tall) režisore, saņemot balvu, raudāja gluži tāpat kā viņas kolēģis Vensāns Lindons, kuram tika piešķirta balva kā labākajam aktierim. Filmā Cilvēka mērvienība/The Measure of a Man, vēl vienā Francijas sociālo spriedzi un ekonomiskās problēmas atklājošā darbā, viņš spēlē pusmūža bezdarbnieku, kurš beidzot ticis pie veikala apsarga darba. Kopumā trīs no festivāla galvenajām balvām – Zelta palmas zars, godalgas labākajiem aktieriem – tika franču kino. Uz Koenu žūriju niknie uzskata, ka tas ir daudz par daudz...

Protams, vēl bija balva par labāko režiju lielā stila meistaram ķīniešu klasiķim Hou Sjaosjaņam par filmu Slepkava/The Assassin (visu cieņu!). Jauneklis Maikls Franko no Meksikas tika apbalvots kā labākais scenārists par filmu Hronisks/Chronic. Tas ir stāsts par medicīnas darbinieku (lomā britu zvaigzne Tims Rots), kurš pēc ģimenes traģēdijas velta sevi smagi slimo cilvēku kopšanai, pats izpildot sava veida rituālu – samierināšanos ar nāvi. Filma gan ir pārsteidzoša, nevis pārliecinoša. Tomēr Tims Rots ir vārds, kas ļauj ticēt, ka filma tiks līdz Latvijai. Un ne tikai šī.

Rudenī Rīgā atkal būs divi festivāli – pēc pērn pašpasludinātās nāves atdzimusī Baltijas pērle un Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Tiem abiem būs jārāda filmas.

Filmas, kuras būs Latvijā

Makbets (režisors Džastins Kurcels, lomās Maikls Fasbenders un Mariona Kotijāra)
Jaunība (režisors Paolo Sorrentīno, lomās Maikls Keins un Hārvijs Keitels)
Mana māte (režisors Nanni Moreti, lomā Džons Turturo)
Ar paceltu galvu (režisore Emanuela Berko, lomā Katrīna Denēva)
Kerola (režisors Tods Heinss, lomās Keita Blānšeta un Rūnija Mara)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja