Tā vienmēr tur degunu pa vējam – decembrī Rīgā notikušajā lekcijā par amerikāņu televīziju un tās pienesumu filmu industrijai sacīja ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars nominētā izcilā režisore un scenāriste Agņeška Holanda, kura kārtu pa kārtai atsedza šo tēmu un ieteica arī Eiropas kino veidotājiem izmantot visus pieejamos līdzekļus komunikācijai ar plašāku auditoriju, kas patlaban ir atstāta novārtā. "Skatītājiem pietrūkst filmu, ar kurām viņi varētu izjust saistību," paskaidroja Eiropas Kinoakadēmijas valdes priekšsēdētāja. KDi pierakstīja svarīgāko no viņas teiktā.
Visos kanālos vienāds sūds
"Mums bija divi televīzijas kanāli," atceras Agņeška Holanda, kura ir dzimusi un augusi Polijā. Vienā demonstrēja amerikāņu televīzijas miniseriālu Rich Man, Poor Man (1976), kurā vienu no galvenajām lomām atveidoja aktieris Niks Nolte. "Ielas bija kā izslaucītas," par tā popularitāti saka režisore. Ja otrajā kanālā paralēli šim miniseriālam rādīja futbolu, cilvēki izjuta diskomfortu sarežģītās izvēles dēļ un rakstīja niknas vēstules, uz kurām televīzija atbildēja ar tā saukto globālo alternatīvu un abos kanālos rādīja vienu un to pašu. "Tas bija komunistiskā plurālisma simbols," viņa paironizē.
80. gados Agņeška Holanda devās uz ASV un vairākas nedēļas pavadīja Losandželosā pie sava drauga, kuram bija 100 televīzijas kanālu: "Es sapratu, ka arī tā ir globālā alternatīva, jo visos kanālos bija vienāds sūds." Taču drīz vien sāka aktivizēties amerikāņu kabeļtelevīzijas, kas zibenīgi reaģēja uz pārmaiņām filmu industrijā un piedāvāja plašu žanru klāstu: izdomāja jaunus, atgādināja par aizmirstajiem vai renovēja banalizētos, piesaistot pie ekrāniem skatītājus, kuri kinoteātros nespēja atrast sev piemērotu repertuāru. Par vienu no celmlaužiem kļuva ASV kabeļtelevīzijas kanāls HBO.
Dominances upuri
Tajā brīdī, kad Holivuda saprata, ka vairāk nekā pusi no saviem ienākumiem var gūt ārvalstu tirgū, tā sāka raudzīties tālāk par savas valsts robežām un pēdējos divdesmit gados ir būtiski ietekmējusi kopējo kino ainu visā pasaulē. Lielās filmu studijas sāka meklēt universālus žanrus, ko labprāt skatītos gan Ķīnā, gan arī Latvijā. "Par vienu no tiem kļuva romantiskā komēdija, ko es personiski neieredzu," atklāj Agņeška Holanda. Taču Holivudas produkcijas dominanci nodrošināja tieši otrs žanrs – pasakas ar specefektiem –, kurā tiek ieguldīta ļoti liela nauda. "Neviens nespēj ar to sacensties," uzskata režisore.
"Par pirmo upuri kļuva pats amerikāņu kino," min Agņeška Holanda. Holivuda no spēles laukuma noraidīja tādus amerikāņu kultūrai raksturīgus žanrus kā vesterns, sociālās drāmas, film noir un citi, jo tie nebija saprotami visiem. Šajā situācijā savas pozīcijas zaudēja arī Mārtins Skorsēze, Frānsiss Fords Kopola un citi amerikāņu režisori, kuri savās 70. un 80. gados tapušajās filmās nozīmīgas un sarežģītas tēmas spēja izstāstīt plašai auditorijai pievilcīgā veidā. "Tas viss tika aizskalots prom," norāda režisore. Mūsdienās katru gadu tiek radīts tikai neliels skaits šāda veida filmu īpaši balvu sezonai.
Sliktie puiši
"Visinteresantākais ir radīt pilotsēriju, kad tu izvēlies seriāla stilu un aktieru sastāvu," stāsta Agņeška Holanda, kura ir radījusi pilotsēriju ASV kabeļtelevīzijas HBO seriālam Treme, kas vēsta par dzīvi Ņuorleānā pēc viesuļvētras Katrīna. Režisore ir uzņēmusi atsevišķas sērijas arī citu radītiem seriāliem. To vidū ir Kāršu nams/House of Cards (Netflix) un Noklausīšanās/The Wire (HBO), kuru daudzi kritiķi uzskata par vienu no visu laiku labākajām televīzijas drāmām. "Tas ir stilistisks vingrinājums, kurā tu ievēro cita radītos noteikumus un mēģini pielikt nedaudz no sevis," viņa piebilst.
Agņeška Holanda piekrīt šādiem projektiem, jo tā ir iespēja strādāt ar ievērojamiem aktieriem un provokatīvām tēmām. Korupcija, meli un slepkavības – viņa formulē Kāršu nama piedāvāto vīziju par amerikāņu politiku. "Šo seriālu rādīja Krievijas Pirmajā kanālā, un tas savā veidā kļuva par Krievijas propagandas sastāvdaļu," saka režisore. Mūsdienās ir ļoti grūti pārdot stāstu par labiem cilvēkiem – pašlaik pievilcīgāko varoņu vidū ir gan metamfetamīna ķīmiķotājs Volters Vaits seriālā Pārkāpt robežu/Breaking Bad (AMC), gan sērijveida slepkava Deksters Morgans seriālā Deksters/Dexter (Showtime).
Divas galējības
"Iespējams, tāds ir laiks, kurā mēs dzīvojam. Iespējams, filmas un seriāli reflektē sabiedrībā eksistējošo agresiju, bailes un neuzticēšanos realitātei un citiem cilvēkiem," skaidro Agņeška Holanda, kura norāda – katrs laiks rada vai aktualizē tam piemērotus izteiksmes līdzekļus; pēc industriālās revolūcijas piedzima reālistiskais romāns, kas laikrakstos un žurnālos tika publicēts pa nodaļām, ko auditorija lasīja nedēļām un mēnešiem ilgi. Režisore uzskata, ka arī mūsdienās cilvēkiem ir nepieciešamība pēc episkiem stāstiem, jo realitāte ir kļuvusi fragmentāra un komplicēta.
Skatītāji dod priekšroku ļoti īsām (Youtube klipi) vai ļoti garām audiovizuālā vēstījuma formām (neskaitāmas sērijas vienas nedēļas nogalē). Viņi negrib pamest mājas. "Viņi negrib nodarboties arī ar seksu," piebilst Agņeška Holanda. Pirms dažiem gadiem vācieši veica pētījumu un noskaidroja, ka jauni cilvēki vecumā no 15 līdz 25 gadiem ar seksu nodarbojas daudz retāk nekā pensionāri. Režisore domā, ka mēs esam lielu pārmaiņu priekšā, kas no mums var prasīt gan kulturālu, gan arī seksuālu pamošanos: "Ja mēs negribēsim izmirt, mums būs jāiziet ārpus savas istabas sienām."
Atgriešanās Eiropā
Agņeška Holanda izsaka prognozi, ka kinoteātri nekur nepazudīs, jo tie cilvēkiem piedāvā cita veida skatīšanās pieredzi – atšķirīgu no tās, ko viņi gūst pie datoru ekrāniem. "Kino veidotājiem ir jābūt drosmīgākiem un kaislīgākiem," aicina režisore, kura uzskata, ka par daudzveidīgas auditorijas aiziešanu no kinoteātriem nav atbildīgas tikai globālās korporācijas un vietējie ierēdņi – par to viņa pārliecinājusies, pētot noraidītās filmu ieceres Polijā. "Nav tā, ka mūsu skapji būtu pilni ar ģeniāliem projektiem un birokrāti nogalinātu mūsu sapņus," par kino veidotāju ģildi teic Agņeška Holanda.
Režisore atceras Eiropas kino zelta laikus, kad filmas ceļoja no vienas valsts uz citu. Ingmara Bergmana, Federiko Fellīni, Mikelandželo Antonioni un citu autoru darbi sasniedza milzīgu auditoriju viņas dzimtajā Polijā. Agņeška Holanda domā, ka mēs esam zaudējuši interesi cits par citu – gan vienas valsts skatītāji par citas valsts kino, gan arī filmu veidotāji par plašāku auditoriju. Amerikāņu kino atrada patvērumu televīzijā, savukārt Eiropas kino arvien vairāk koncentrējas uz festivāliem, un pat vislabākās filmas slimo ar autismu jeb nošķiršanos no apkārtējās sabiedrības.