Mazliet jau jancīgi ir, kad uz ekrāna literatūras pasniedzējs (Rasels Krovs savā ierastajā - dzīves saņurcīta miera mikas ampluā) pēkšņi šauj ar pistoli kā specvienības profesionālis.
Mazliet dīvaini, ka scenāriju virtuozs Pols Hegiss (bondiānas Mierinājuma kvanta, Casino Royale, filmu Ela ielejā, Mūsu tēvu karogi literārā pamata autors, arī divu oskaroto filmu Sadursme un Miljons dolāru mazulīte scenārija radītājs) savu trešo pilnmetrāžas spēlfilmu veidojis kā pretrunīgu, pat šķietami nesavienojamu žanru sajaukumu. Hegisa 2004. gada debija režijā (tiesa gan, pēc daudzām TV filmām) Sadursme/Crash bija tīrs sociālais kino tolaik modīgajā sižetu un tēlu līniju puzzle stilā, 2007. gadā veidotā filma Ela ielejā/In the Valley of Elah - tīra militārās policijas melodrāma, Aizbēgt trīs dienās/The Next Three Days - pamatīgi eklektisks žanru mikslis. Iesākumā skatītāju nervu pakutināšanai - drusciņ trillera (slepkavībā tiek apsūdzēta minētā literatūras profesora sieva), pēc tam - lēnīga psiholoģiska drāma, kurā detalizēti uzzinām, kas filmas parastos varoņus "novedis līdz tādai nožēlojamai dzīvei" (ģeniāla aina ar Krova varoņa tēvu!), tad - spriegs bojeviks ar pamatīgu šaudīšanos un dažādu marku auto dauzīšanu un uz fināla titriem - gandrīz svētlaimīga melodrāma. Tomēr, kā teikts kādā senā ebreju anekdotē, kad Ābrams lūkojas uz sievas Sāras līķi: nu, man ir aizdomas, ka ar tevi, Sāriņ, ir pavisam bēdīgi.
Vai vazā aiz deguna?
Ir aizdomas, protams, ka Hegiss mūs bišķiņ vazā aiz deguna. Vīrietis un vīrs Džons (un Krovs točno atgādina Žeņu Ļeonovu no Rudens maratona) tik ekstrēmi izmisīgi glābj savu nepatiesi ieslodzīto sievu Laru, - vai mūsu sirdis no akmens? Nē taču! Lai gan - pavisam iespējams, ka Džona sieva savu priekšnieci tiešām "pavisam nejauši" nositusi ar ugunsdzēšamo aparātu…
Bet. Ir aizdomas, ka niansēs un noklusējumos jeb psihes zemdegās risinās pavisam cita drāma. Te man prātā nāk kāds lielisks formulējums - ir režisori, kuri prot pārvērst banalitātes mākslas darbos. Hegiss, šķiet, pieder pie tiem. Tieši uz šīs nianses iekrīt pat tādi kritikas dinozauri kā Rodžers Īberts, kurš kā klīrīga mamzele sāk piekasīties - a Hegisam šajā detektīvā pierādījumi nav pārāk uzskatāmi.
Bet Hegisu taču neinteresē pierādījumi, viņš netaisa filmu - kriminālhroniku!
Gatavi uz visu
Viņam - pa lielam - slaidi nospļauties, ir vai nav vainīga sieviete slepkavībā.
Hegiss ekranizē tieši banalitāti - spēcīgi nodemonstrē, ka arī vīrietis spēj būt vājš un ģimenes vārdā izmisīgi darīs visu, kas viņa spēkos un pāri tiem. Banāli - spēcīgs vecis, kurš glābj savu sievieti? Ne velti cietuma ainā sieviete tikšanās reizē pirmo kaislīgi apkampj savu vīru un tikai pēc tam pamana - ā, re kur mans/mūsu bērns arī stāv, nu, buča tev.
Jo filma drāma ir par pašu esenci - par ģimenes pamatu - pāri. Par diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri viens otra dēļ gatavi uz visu. Šajā ziņā "ikdienišķā" Rasela Krova atbilsme lomai ir ideāla. Tas ir vecis, ar kuru droši var iet izlūkos un pudu sāls apēst. Man ir aizdomas, ka tā domā ne tikai sievietes. Arī vīrieši, tikai kaunas sev atzīties.
Tomēr, ja gribat kriminālas mīklas - ir vai nav Lara slepkava? Redz, pat Īberts mokās neziņā.