Ar jūtām: grāmatas Jaunatnes teātris recenzija

Neesmu ne kultūras darbinieks,ne teātra speciālists,ne vēstures eksperts. Vienīgi pārsteidz un sāpina negācijas ar kurām un par kurām karo cienījamas latviešu inteliģences pārstāves,un nikni karo,cerams, tikai verbāli.

SR versijā par Jaunatnes teātri portālā Kroders.lv pārsteidza, bet jo īpaši citāts par tā laika kritiķu aicinājumu: /aicināja “Padomju Jaunatni” un Tautas fronti atturēties no iejaukšanās Jaunatnes teātra iekšējās lietās. 1990.gada publikāciju autori “Dienā”, kā arī kritiķi, kas piedalījās kļūmajā apaļajā galdā 1992.gadā “Literatūrā un Mākslā”, konsekventi, dažkārt varbūt pat drusku pāpspīlētā kvēlē nostājās Ādolfa Šapiro aizstāvības pozīcijās/, liek secināt, kāpēc visvarenā intriga, ko SR izvērtusi kā galveno un apzīmējusi tik bagātīgi (provokācija, manipulācija, slazdi, safabricētas apsūdzības, ciniskais inscenējums, saldā atriebe, politiskā prostitūcija utt.) pazudināja teātri. Visā SR vēstījumā ir ignorēts pats radošais kolektīvs un sabiedrība. Rezultātā sabiedrība palika bez teātra, par aktieru likteni profesore visu šo gadu laikā ir veiksmīgi aizmirsusi. Bez ministrijas kā vienīgie lemtspējīgie izraudzīti tikai kritiķi un režisori (kā kastas). Turklāt režisora ĀŠ rīcībai (neierašanās uz apaļo galdu) meklētie attaisnojumi ir totāli neloģiski, aiz režisora muguras bija viņa teātris, vai tas nav kuģa un kapteiņa gadījums, kad komandtiltiņu nedrīkst pamest, kādas tur personiskās ambīcijas... Attiecinot uz SR viņas pašas formulējumu, gribas sacīt: "progresīvi drosmīga" ierakstīšanās vēsturē pēc tik gariem gadiem. Cik skumji, ka tādi secinājumi no vēstures kļūdām.

Ak, šausmas. S. Radzobes kundzei vispār vajadzētu aizliegt par teātri runāt. Greizsirdīga un ar sevi neapmierināta sieviete, tas ir skaidrs. Un nekaunīga ar.