Berlīnes festivāla laika rāmis ir 9.-19. februāris). Tā pieturas punkti, konkursa dalībnieki, īpašo balvu saņēmēji jau ir zināmi, atliek tikai skatīties vismaz mazumiņu, teiksim, 18 konkursa skates filmas, kas pretendēs uz zelta un citiem Lāčiem, kā arī filmas, kas savu Eiropas pirmizrādi pieredzēs Berlīnē. Tradicionāli Berlīnes kinofestivāls neiztiek bez Amerikas kinoidustrijas un personāliju akcentiem, kurus akcentēšu šajā rakstā - kaut vai tādēļ, ka vairākas filmas, kuras Berlīnē izbaudīs īpašos festivāla rituālus un arī pastiprinātu preses interesi, Amerikā jau kādu laiku tiek rādītas kinoteātru ikdienas repertuārā.
Goda Lācis - Strīpai!
Protams, Berlīnes Zelta lācis Merilai Strīpai ir skaists žests, turklāt gadā, kad aktrise 14. reizi (tas ir rekords!) ir nominēta Oskaram - par britu premjerministres Mārgaretas Tečeres lomu filmā Dzelzs lēdija. Filmas izrādīšana Eiropas valstīs (arī Latvijā) sāksies pēc Berlināles, kurā filma gan startē ārpuskonkursa programmā, un Zelta lācis, ko saņems izcilā amerikāņu aktrise, nostrādās arī kā šīs kritikas ļoti pretrunīgi vērtētās filmas mārketinga ierocis.
Teorētiski savu pirmo filmu - pašas režisēto Asins un medus zemē/In the Land of Blood and Honey - Berlīnē vajadzētu pārstāvēt arī Andželīnai Džolijai. Kaut šis tematiski pārsteidzošais darbs - skarbs mīlas stāsts Dienvidslāvijas kara laikā - neieguva Golden Globe, kam tas bija nominēts labākās ārzemju filmas kategorijā, un netika nominēts Oskaram, Džolijai par savu režisores debiju nav jākaunas. Pat ja serbu un bosniešu valodā uzņemtā filma nav virtuozitātes kalngals (filmai tiek pārmestas scenārija dramaturģijas problēmas), tā mērķtiecīgi uzšķērž un rekonstruē vienu no baisākajiem periodiem nesenajā vēsturē, par kuru kino ir runāts nepiedodami maz. Kara ārprātu un tai pašā laikā tā norišu - pazemojumu, izvarošanu, slepkavību - «ikdienišķumu» Džolija parāda pārliecinoši.
Skaļi un tuvu
Trešā Amerikas kārts Berlinālē ir Stīvena Daldrija filma Extremely Loud & Incredibly Close/Ekstrēmi skaļi un neticami tuvu. Britu režisora filmai (viņa kontā ir izcilas filmas - Billijs Eliots, Stundas, Lasītājs) ASV neklājas īpaši spoži. Tā totāli tika ignorēta Golden Globe pasākumā, tomēr negaidīti - par spīti «skābajām» recenzijām - nominēta Oskaram kā viena no gada labākajām filmām. Iespējams, te iedarbojusies Amerikas Kinoakadēmijas biedru «pilsoniskā apziņa», jo filmas dramaturģiju un tās galvenā varoņa - desmitgadīga puikas traģēdiju - diktē vēsturiska traģēdija - 11. septembra terora akts. Puikas tēvs (Toms Henkss, māte - Sandra Buloka) ir viens no tiem, kurš iet bojā, sagrūstot Dvīņu torņiem, savukārt puikas drāmas pamatā ir tas, ka viņš aiz šausmām nav spējis pacelt telefona klausuli uz tēva zvaniem un atstātajiem izmisīgajiem ziņojumiem īsi pirms nāves. Struktūra ir komplicēta, pakārtota puikas saasinātajam emocionālajam stāvoklim un traumatiskajai pasaules izjūtai. Ar bojā gājušā tēva istabā atrasto atslēgu, kas ieslēpta aploksnē ar uzrakstu «Black», viņš mēģina atrast visus Ņujorkas Blekus, kuriem varētu būt kāda saikne ar mirušo. Filma ir veidota emocionāli un agresīvi vienlaikus, izvairoties no hronoloģiska stāstījuma un profesionāli neiegrožojot bērna (arī jaunā aktiera) emocionālo plosīšanos. Stīvens Daldrijs nav īsti atradis intonāciju, kādā veidot šo stāstu par 11. septembra sekām bērna psihē. Viņš cenšas būt emocionāls, bet grēko ar didaktismu un krampjainu nopietnību, kas izriet no traģiskās tēmas. Protams, šis amerikāņu trio būs tikai niecīga, taču preses plaši aprakstīta daļiņa no Berlīnes festivāla piedāvājuma, kurā izrādīto filmu skaits ir mērāms simtos.