Jo diez vai šo eksistenciālo retro drāmu par radošā strupceļā nonākuša padzīvojuša mūziķa Gustava fon Ašenbaha liktenīgo sastapšanos ar skaistuma ideālu (kuru Ašenbahs Lido pludmalē saskata starp dīkiem atpūtnieku pulciņiem eņģeļveidīga pusaudža, poļu emigrantu zēna Tadzio veidolā) drīkst interpretēt vienīgi kā slimīgas (seksuālas) apsēstības mokošu atainojumu.
Jā, Viskonti filma ir arī par to – par Eiropas kultūras elites slimīgajām kaislībām, par nemieru, kas atdala ikvienu radošu cilvēku no vispārpieņemtas normas un tieksmes lauzt tradīciju – viena alga, vai tas notiktu mākslā vai gultā. Tādēļ jau mākslā allaž eksistē slēpts apspiestas, sublimētas juteklības elements – tās radītājs taču ir dzīvs cilvēks, un nekad mākslas darbs netop aiz prāta/prātīguma. Tomēr ar grēcīgās miesas ekstāzi ir daudz par maz, lai aprakstītu kultūras dekadences zīmes darba Nāve Venēcijā fenomenu, kas vēl 40 gadu pēc filmas tapšanas garantē absolūtu klātbūtnes efektu – šī filma tik tiešām nenoveco. Acīmredzot Viskonti ģēnijs, Manna ģēnijs un Gustava Mālera (filmā skan daudz viņa sirdi plosošās, vienlaikus smeldzīgās un pacilājošās mūzikas) ģēnijs Venēcijā sastapušies un labi pavadījuši laiku.
Paaudžu konflikts
Kaut kā dabiski atbirst nebūtiski jautājumi – vai filmas klīrīgi kautrīgais komponists Gustavs fon Ašenbahs ir vai nav reālā Mālera prototips (Manna novelē Gustavs ir rakstnieks, filmā – komponists), vai filmas problemātika mūsdienās neskar tabu zonas (t. sk. pedofiliju) – ja vērtētu pēc kriminālkodeksa pantiem, lielākā daļa Holivudas pusaudžu kinoprodukcijas būtu jāaizliedz ar likumu par grāvējfilmās pastrādātajiem morālajiem un fiziskajiem noziegumiem un to «propagandu». Arī epizode no dzeltenās preses Nāve Venēcijā nebūs – Gustava Mālera, Tomasa Manna un Lukīno Viskonti seksuālā identitāte sen vairs nav «karstā ziņa»; turklāt filmas attēla piedāvātā informācija ir tik nevainīga kā bērna elpa. Es drīzāk teiktu, ka filma ir daiļa, lai arī nav izsmalcināta – tās bildei piemīt ģeniāla «puvuma smaka», kaut kāds dabiskas trūdēšanas aroms – nu, kā jau itin visam, kas ilgāk par nedēļu uzturējies Venēcijas atmosfērā. Sanāk, ka filma ir arī ceļojums vietā, par kuru klīst leģendas (un kuru autentiskums brīžam seansa laikā sagādā netīkamus, bet atpazīstamus drebuļus – piemēram, izcilā kinooperatora Paskvalīno de Santisa fiksētajās ainās, kad varoņi apmaldās Venēcijas šauro ieliņu labirintos), stāsts par emocionālo klaustrofobiju, kuru sapratīs ikviens, kuram gadījusies ne ar loģiku skaidrojama vientulības, pamestības lēkme.
Domājot par Nāvi Venēcijā, nedrīkst nepieminēt ideālo aktieru duetu – britu aktieris Dērks Bogards (Ašenbahs) iepretim zviedram amatierim Bjērnam Andrēsenam (Tadzio). Šī kombinācija, nav šaubu, ir režisora Viskonti triks, kurš vienlaikus ir «lēts» (pieredzējis profesionālis, toties nožēlojami vecišķs pret mazpieredzējušu nelgu, toties jaunu, bezrūpīgu un skaistu), cik simtprocentīgi iedarbīgs, jo šāds paaudžu konflikts arhetipiski eksistē pašā dabā. Un tāpēc aizskar, attiecas uz ikvienu. Kad filmā Ašenbahs, vērojot eņģeļveidīgo Tadzio, klusi pie sevis murmina frāzi: «Tev nevajag tā smaidīt», – zēns, kurš nemaz nav tik nevainīgi vienkāršs, ar lūpu kaktiņu knapi manāmi pasmaida komponistam. Skaistums redz, daile novēro mūs.
Mūžīgā nomiršana
Tas, ka filmas jēgslānī iekodētas absolūti visas galvenās mākslas tēmas – zudušā laika meklējumi, tieksme pēc ideālā (lai kas tas būtu), elle un paradīze «šeit un tagad», mūsu mūžam mainīgie priekšstati, kas ir labais un ļaunais, skaistais un pretīgais, veselība un slimība, nāve un dzīvība, –, apliecina Nāves Venēcijā ambivalento bezgalību. Tās nenoteiksmes trīsas, kas uzbudina ikkatru just spējīgu būtni. Un kur vēl Nīčes tēze par daiļrades procesa (obligāto) saikni ar slimīgumu, konflikts starp dekadenci (aizlauztību, trauslo nepastāvību) un veselo saprātu – šo nolādēto «jaunā laikmeta» racionalitāti, kas bendē dzīvi un dvēseli miljoniem. Iespējams, filmas Nāve Venēcijā skatīšanās kļūs par mokošu pieredzi, noskaidrojot, kas atšķir mākslu no nemākslas. Jo Lukīno Viskonti filma eksistē bezsvara stāvoklī starp diviem formulējumiem – «viens no visizcilākajiem XX gadsimta šedevriem» un «visu laiku pati pārslavētākā filma». Un mēģiniet skaidri atbildēt uz šo vienkāršo, naivo jautājumu: kas atšķir haosu no harmonijas?
Visbeidzot – Viskonti filma jāredz tiem, kuri uzskata Oskara Vailda stāstu Doriana Greja ģīmetne, Toma Forda filmu Vientuļais vīrs un Pētera Čaikovska Gulbju ezeru par aizkustinošu, dziļu, emocionālu mākslu. Sarakstu drīkst papildināt – Venēcija mistisko mēra epidēmijas trauksmi (filmā) pārdzīvoja un joprojām daiļi mirst. Šajā mūžīgās nomiršanas procesā arī slēpts kāds vēstījums katram.
Nāve Venēcijā/Death in Venice (1971).
Itālija. Režisors L. Viskonti. Lomās D. Bogards, B. Andrēsens, S. Mangano M. Berensone.