Bergmans, vīrieši un sievietes

Pat ja jums un man šķiet, nu kā var nezināt, nepazīt Ingmara Bergmana (1918-2007) vai kāda cita no augstāk minētajiem darbus, realitāte ir tāda, kāda tā ir. Ja pārpildītā studentu auditorijā pavaicāsiet, kas ir Ingmars Bergmans, visticamāk, atbilde būs kapa klusums. Lai šis ievads nekalpo kā slotas vicināšana pret popkultūras un virtuālisma paisumu. Ingmara Bergmana darbi, lai gan tie pārstāv tepat līdzās esošo Zviedrijas kultūras mantojumu, nebūt nav pašsaprotama Latvijas ikdienas sastāvdaļa. Jā, laiku pa laikam ir kāds īpaši orientēts pasākums, filmu skate, lekcija, kas veltīti šim XX gs. Eiropas autorkino gigantam, taču šādu pasākumu nav un nevar būt par daudz - it īpaši tāpēc, ka Ingmara Bergmana filmas pārstāv to kinomākslas teritoriju, kas savā saasinātajā psiholoģismā un visaptverošajā depresivitātē ir maksimāls pretmets mūsdienās dominējošajai izpratnei par to, "kas ir kino?". XXI gs. publika ir radināta pie kino kā patēriņa un izklaides mašinērijas. Tālab katrs atgādinājums par citāda kino esamību ir svarīgs.Divas dienas ar Ingmaru Bergmanu šoreiz nepiedāvā Bergmana "dižo" klasiku - viņa karjeras brieduma darbus Persona (1966), Zemeņu lauks (1957), Septītais zīmogs (1957), Rudens sonāte (1982) u. c. Jāatgādina, ka Ingmara Bergmana filmogrāfijā ir 62 filmas, viņa debija kino notika 1946. gadā, viņa pēdējā filma (TV) tapa 2003. gadā. Taču viens no autorkino pamatprincipiem ir pārliecība, ka ar unikālu redzējumu apveltītie režisori izmanto noteiktu stilistisko paņēmienu paleti itin visās savās filmā. Tālab ir vērts iepazīt arī agrīnā Ingmara Bergmana darbus, kas tradicionāli tiek uzskatīti par gaišākiem, optimistiskākiem meistara rokraksta paraugiem. Splendid Palace programmā iekļauta 1953. gada filma Kailā nakts, kuras darbība notiek cirka vidē. "Es biju pārliecināts, ka esmu uzņēmis labu un vitālu filmu," tā par savu darbu teicis I. Bergmans.1955. gada filma Sapņi pieder pie I. Bergmana optimistiskākā dzīves perioda filmām, tā ir melodramatiska filma ar komēdijas elementiem, kas režisora daiļradē ir teju izņēmums. Tās galvenā varone ir modes fotogrāfe, kurai ir ilgs sakars ar precētu vīrieti. Eksistenciālu piesātinājumu un psiholoģiskās drāmas dzīles sasniedz filma Tik tuvu dzīvei. Šīs 1958. gadā uzņemtās filmas galvenās varones ir trīs jaunas sievietes, kuras tikko kļuvušas par mātēm. Filma ir ne tikai izcilas režijas, bet arī izcilas aktiermeistarības paraugs - tajā spēlē Bergmana karjerā un dzīvē ļoti nozīmīgas aktrises Eva Dālbeka, Ingrīda Tulina un Bibi Andersone. Programmā ir iekļautas arī divas Zviedrijas televīzijas dokumentālās filmas: Bergmans un vīrieši un Bergmans un sievietes - unikāls materiāls, kas palīdz izprast Ingmara Bergmana radošā darba nianses, kā arī palīdz saprast viņa personības piesātinājumu, sevis meklējumus un kaislīgās attiecības ar laikabiedriem - kolēģiem, aktieriem un, protams, aktrisēm, kas kalpo kā emocionāls komentārs, un aktieru stāstījumā atklājas gan režisora darba stils, gan cilvēciskā savdabība. Protams, tajās neiztiek arī bez Bergmana aktrisēm un viņa sievām Herietas Andersones, Bibi Andersones un Līvas Ulmanes, kurām, kā savulaik, 1997. gada vasarā viesojoties Rīgā, stāstīja viena no viņām - Bibi Andersone, ir lieliskas attiecības. "Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc sievietēm šādā attiecību modelī vajadzētu neieredzēt citai citu, naidoties un nīst."