Būdams liels talants ne tikai dzejošanā, bet arī aktiermeistarībā, dzejnieks Pēters Brūveris (1957. gada 24. aprīlis–2011. gada 16. jūlijs) spēja ar lielu pārliecības spēku apgalvot arī daudz ko tādu, kam uzreiz negribējās ticēt, un tikai vēlāki notikumi rādīja, vai viņam bijusi taisnība. Piemēram, jau no agras jaunības viņš reizēm mēdza stāstīt par kādām savām dramatiskām kaitēm, bet šie apgalvojumi šķita tikai tāda Teātra fakultātes absolventa dziļa ieiešana tēlā, tik dziļa, ka pašam grūti tikt no tā laukā. Pat tad, kad viesojos pie Pētera jau pēc viņa 2008. gadā pārciestā insulta, īsti netiku vaļā no aizdomām, vai tik arī to viņš nav spoži notēlojis, jo man pretī sēdēja tas pats vecais, ar literatūru apskaužami tuvās attiecībās esošais Pēters, kurš gan apgalvoja, ka tagad mācoties rakstīt no jauna, bet izskatījās nezaudējis neko nedz no savas absolūtās valodas dzirdes, nedz arī no tā dzīvesprieka, kas no viņa strāvoja vairāk nekā no viņa pantiem. Tikai 2011. gada 16. jūlija ziņa no Ventspils rakstnieku nama par Pētera pāragro aiziešanu lika saprast, cik šoreiz viss tiešām bijis nopietni.
Tāpat arī tikai laiks rādīs, cik taisnības un cik pozas bijis Brūvera tādā kā jautājuma formā man izteiktajā apgalvojumā, ka viņš nu ir lielākais latviešu dzejnieks, – tas bija kādu brīdi pirms viņa insulta, braucot mājās no viesošanās pie Amandas Aizpurietes. Tāpat kā dzejnieka Eduarda Aivara šā gada caur un cauri lietainajā Pēterdienā, 29. jūnijā, Brūvera mājās Kalējos viņa piemiņas pasākumā stāstītais, kā Pēters viņam paskaidrojis, kāpēc viņš uzņemoties rakstīt libretus dažādiem muzikāli dramatiskiem darbiem, – Pētera skaidrojums Aivaram bijis šāds: "Citādi tev piedāvās..." Lai literatūrvēsturnieki izsver, cik šādos Brūvera apgalvojumos bijis ironijas, cik nekritiskas lielummānijas un cik – skaidras apziņas par to rezultātu, kas sasniegts ar to (atkal – apskaužamo) talanta un darba samēru, kādu Pēteram izdevās izkopt un noturēt, par spīti reizēm, kad viņš šķita iegājis mākslinieka bohēmista tēlā tik dziļi, ka vairs netiks ārā.
Nolemtības ceļā
Šo rezultātu tajā pašā lietainajā Pēterdienā novērtēja Knuts Skujenieks, teikdams, ka Pētera Brūvera loma latviešu kultūrā tikai pieaugs. Pirmais apliecinājums tam ir atrodams Māra Salēja un dzejnieka meitas Indras Brūveres-Darulienes sastādītajā viņa pēcnāves grāmatā Mācos rakstīt jeb Ātrs palīglīdzeklis poētisku tekstu apguvē, kura tika atvērta Pēterdienā viņa mājās, mātei, atraitnei Ivetai, abām meitām Indrai un Zanei, daudziem draugiem, kolēģiem, cienītājiem, novadniekiem un laikabiedriem klātesot un nebeidzamajam lietum par spīti. Grāmatā redzams, ka, nezaudējis neko no savas valodas dzirdes, Pēters šajos pēcinsulta dzejoļos ir ieguvis lielāku skaidrību un vienkāršību savas misijas vai nolemtības ceļā – dzejnieka un mūžības attiecību jēgas meklējumos.
Tiem, kas neatceras Pēteru no jaunības un zina viņu tikai kā aplam ražīgu dzejnieku un atdzejotāju, jāpaskaidro, ka 1977. gadā jaunienācējs latviešu literatūrā (tolaik vēl Pēteris Brūveris, pēc tam vienu brīdi – Pēters Bruveris) uzreiz nebūt neatgādināja potenciālu darba zirgu dzejas un atdzejas druvā atšķirībā, piemēram, no iesācēja Klāva Elsberga. Pirmo nopietno ievirzi rakstniecības būšanās ieguvis Līvijas Volkovas vadītajā jauno muzejnieku pulciņā, uz kuru viņu aizvilka klasesbiedrs 49. vidusskolā Māris Melgalvs, Brūveris iesāka dzejnieka gaitas ar pantos uzrakstītu sacerējumu, kuru literatūras skolotāja novērtēja ar divnieku. Drīz vien Pēters (kā pats atzinās intervijā literatūrkritiķim Guntim Berelim) bija sapratis, ka var uzrakstīt "nesūdīgāk kā citi", izvēlējies dzejošanu kā pašrealizācijas ceļu (gan ne uzreiz vienīgo, jo tādā pašā pašmācības ceļā kā pantodams arī gleznoja), bet tas vēl nepavisam nebija tas mērķtiecīgais vārdnīcām apkrāvies dzejnieks un atdzejotājs, kādu Brūveri atceramies kopš 80. gadu otrās puses. Starp viņa pirmajām publikācijām 1977. gada pavasarī un pirmās grāmatas Melnais strazds, sarkanie ķirši iznākšanu pagāja veseli desmit gadi, kuru sākumā Pēters, kā pats stāstījis, "parakstīju, padrukājos, pavazājos pa visādām Dieva ausīm, aliņus dzerdams, – tur daudzi rakstošie klīda. Un vienā brīdī man kaut kas galvā noklikšķēja – vai tiešām tā arī palikšu tāds vairāk vai mazāk talantīgs tips, kurš klīst par pasauli un raksta visādas skicītes. Gāju pie Ulža Bērziņa un teicu, ka gribu mācīties kādu valodu – lai iedod man grāmatu. Viņš iedeva – azerbaidžāņu valodas mācību grāmatu. Katru dienu divas stundas mācījos vārdiņus, vēlāk pat aizbraucu uz Baku rakstīt disertāciju."
No šā klikšķa sākās tas Pēters Brūveris, sešu dzejoļu krājumu, tetraloģijas Valodas ainava, desmit bērnu dzejoļu un atdzejojumu grāmatu, daudzu atdzejojumu, libretu un dziesmu tekstu autors, kura vietu latviešu dzejā raksturojot viens no viņa pēdējā krājuma sastādītājiem Māris Salējs saka: "No vienas puses, viņš ir ļoti liels valodas strādnieks. No otras puses, viņam ir bijis sportiskas sacensības gars, tāpēc viņš vienmēr ir salīdzinājies ar citiem latviešu dzejniekiem. Kā sportists viņš savu latiņucēla arvien augstāk tieši meistarības ziņā, formas, valodas izkopšanas ziņā, arī kompozicionālās domāšanas ziņā. Treškārt, es viņu uzskatu par visas latviešu dzejas tradīcijas noapaļojumu, kvintesenci. Brūveris ir savilcis vienā mezglā visu, ko viņš uzskatījis par vērtīgu latviešu dzejā, un to vēl sasējis kopā ar savām atdzejotāja interesēm."
Dzejoļu krājums kā arhitektūra
Mācos rakstīt ir Brūvera iecerētās simfodzejas tetraloģijas pēdējā grāmata (pirmā – Valodas ainava – iznāca 2004. gadā, otrā – Aiz stikla – 2006. gadā, trešā – divpadsmit metieni – 2009. gadā). Kad pēc dzejnieka nāves tika pārskatīts viņa dators, tajā tika atrasts fails, kurš bija šā krājuma manuskripts. "Var teikt, ka krājuma liela daļa jau bija sakārtota un veidoja grāmatas kodolu," Māris Salējs stāsta. Tas, cik lielu apjomu Pēters bija iecerējis vēl pielikt klāt, nav zināms. "Meitai Indrai pēdējās vēstulēs viņš rakstīja: iecere izvērtusies tik grandioza, ka vienā grāmatā nav ietilpināma. Tetraloģijas pēdējā daļa, kurai Pēters deva nosaukumu Fināls, laikam būtu bijusi divās grāmatās, un pirmo viņš nosauca Mācos rakstīt. Nezinu nosaukt nevienu citu viņa laikabiedru un arī nevienu pēckara latviešu dzejnieku, kurš domātu grāmatā – veidotu dzejoļu krājumu kā arhitektūru. Pārskatot pēdējā krājuma manuskriptus, var redzēt, ka Brūveris radījis jaunus dzejoļus, domājot par grāmatas kompozīciju."
Bija saglabājusies arī Brūvera klade ar dzejoļiem rokrakstā un viņa norādēm, kur šie dzejoļi būtu liekami. Tie ir ieskenēti un grāmatā publicēti rokrakstā. Atraduši šo manuskriptu un caurlūkojuši pārējos materiālus, sastādītāji saprata, ka neko daudz manuskriptam klāt pielikt nevar. Krājuma kompozīciju veidoja Māris Salējs, tā pirmā redaktore bija tulkotāja Maima Grīnberga, kura arī ieteica nelikt krājumā dažus 90. gadu sākuma dzejoļus, kurus Pēters droši vien pats nebūtu licis.
"Lai noapaļotu krājumu, mēs ar Indru ievietojām arī dzejoļus, kurus negribējās atstāt ārpusē, zinot, ka materiāla otrai grāmatai īsti nav un nav arī zināms, kā Pēters šo grāmatu kārtotu," stāsta Māris Salējs. "Tad izlīdzējāmies ar Pētera izmantoto principu citu tetraloģijas daļu kārtojumos – pielikumu ieviešanu. To, kas pēc noskaņas šķita iederīgs kā pielikums, arī ielikām, lai šie dzejoļi neaizkaisītos citās publikācijās. Ārpus krājuma daudz nepublicētu dzejoļu nav palicis. Ir agrāku gadu dzejoļi, kurus sākumā bijām domājuši likt šajā krājumā, bet, meklējot tiem vietu, kļuva skaidri redzams, ka tie nelīmējas klāt grāmatai." Diezgan daudz ir saglabājušies Pētera agrāko gadu uzmetumi, kurus viņa sieva Iveta ir paglābusi no sadedzināšanas, – Brūveris bija diezgan kritisks pret saviem uzmetumiem, mēdza stāstīt, ka sadedzinājis veselu maisu bēniņos atrastu savu dzejoļu. Labi, ka nesadedzināja visu kādā no tiem brīžiem, kad, pieaugušo dzeju rakstot, viņam likās, ka raksta un runā caurā mucā, kur neviena nav. Lai gan Brūveris bija gatavs dzejnieks no paša sākuma, katra viņa nākamā grāmata ir arvien labāka.
*Iezieme – Pētera Brūvera pēdējās grāmatas sastādītāja Māra Salēja nosapņots jēdziens civilizācijas zelta laikmeta fiksēšanai tā pagrimuma laikā