Cēsīs turpina demonstrēt Gruzijas kino

Dziedātājstrazds ielās

Cēsu jaunās pils parkā otrdienas un trešdienas vakaros turpina skanēt sulīgā gruzīnu valoda. Improvizētā brīvdabas kinozālē kupli apmeklētos seansos rāda Gruzijas spēlfilmas. Sākumā gan nācās teju uz balsošanu likt jautājumu, kādā valodas versijā filmas lai rāda (ieskaņotas krievu mēlē vai gruzīniski ar angļu zemtitriem), jo nu ir iestājies laiks, kad "skatītāji virs 30" saprot krieviski, toties jaunākiem ērtāk piešauties angļu subtitriem, jo krievu valoda tiem ir neobligātā svešvaloda.

Divi šedevri 4. un 5.augusta naktis (seansi sākas plkst.22) izbrīvējamas divām pasaules kinovēsturē ierakstītām vērtībām — Tengiza Abuladzes (1924— 1994) filmai — poētiskajai līdzībai par nācijas un kultūras izdzīvošanas tēmu Cerību koks (1976) un Otara Joseliani poētiskā neoreālisma šedevram Reiz dzīvoja dziedātājstrazds (1970). Abas filmas augstu novērtētas gan bijušajās padomju teritorijās, gan pasaulē, un abas unikālā kārtā nav zaudējušas sacensībā ar kinematogrāfa nežēlīgāko ienaidnieku — laiku. Iespējams, tāpēc, ka filmu kompozīcijas, tēlainības un stāstveides pamatā ir vistīrākais impresionisms un poēzija.

Abuladzes Cerību koks/Drevo želaņij saņēmis gan Vissavienības kinofestivāla galveno balvu, gan atzinību Teherānas, Karlovi Varu festivālā plus Itālijas augstāko kinotrofeju Donatello Dāvidu gada labākajai ārzemju filmai. Desmitgadi vēlāk, 1988.gadā režisors Abuladze saņems gan Ļeņina prēmiju, gan Kannu festivāla labākā režisora balvu. Par pirmo Gorbačova atkušņa antistaļinisko sāgu — augsto traģēdiju — kļūst Abuladzes filma Grēknožēla/Pokajaņije, kas arī paliks meistara pēdējais mūža darbs (interesentiem vēl silti ieteicams sameklēt šī režisora trešo ģeniālo filmu — sirreālo komēdiju Es, vecmāmuļa, Iliko un Ilarions/Ja, babuška, Iliko i Illarion, kas tapusi 1962.gadā — citā, Hruščova atkusnī un absolūti fantastiskā formā aplūko fenomenu bērns, veci cilvēki un karš.). Bet Cerību koks ir filma par mīlestību, turklāt kā spogulī šīs cēlās jūtas tiek attēlotas liriskā un groteskā formā. Maza miestiņa skaistule Marita mīl nabadzīgo puisi Gediju, taču tiek izdota bagātniekam. No kauna, ka līgava tiek pieķerta, atvadoties no Gedijas, meitene, kas tiek vazāta pa ciemu uz ēzeļa (krāpniece!), mirst. Ačgārnu, grotesku love story, kas kopē Cerību koka pamatsižetu par "mīlestību, kas vienmēr nelaimīga", tiek izrādīts ciema muļķītes Fufalas bēdu un cerību stāsts (iegaumējiet šo gruzīnu aktrisi — viņu nacionālās kultūras lepnumu Sofiko Čiaureli). Filmai piemīt apbrīnas vērts stilistiskais trauslums, tāda dūmakaina poēzija, skumja un skarbi liriska pēcgarša. Kā pārelpojoties kalnu gaisu, kad plaušās smeldz.

Poētiskais neoreālisms

Gruzīnu klasiķis Otars Joseliani, kuru daudzi pazīst pēc viņa Francijā tapušajām filmām Tauriņu medības, In vino veritas, Pirmdienas rītā, Dārzi rudenī (režisora aizbraukšanai 1991.gadā no brūkošās PSRS nav politisku motīvu, vienkārši Joseliani jau bija tik slavens, ka franču piedāvātā iespēja filmēt bija cieņas žests; tagad Joseliani dzīvo Tbilisi un Parīzē), kinomānu vidē īpaši nebūtu jāreklamē. Taču iespēja noskatīties režisora jaunības triloģiju Reiz dzīvoja dziedātājstrazds/Žil pevčij drozd, kas filmēta 1972.gadā, ir patiešām unikāla (pārējās — Lapkritis/Ļistopad, 1966., un Pastorāle/Pastoraļ, 1976). Operas orķestra mūziķis (nozīme ir pat viņa instrumentam!) Gija sapņo kļūt par komponistu. Skaistā, kur nu, dievišķā melodija jau skan jaunā un optimistiskā puiša galvā, atlicis to pierakstīt. Ak, jā, vēl daži sīkumi — no darba jānokļūst mājās, pa ceļam satiekot vajadzīgos cilvēkus, jānokārto visvisādas lietiņas, nu, — ikdienas čala un steiga... Kamēr sapnis pārvēršas ikdienišķā traģēdijā, smieklīgā un nožēlojamā vienlaikus. Gija, kas gribēja, cilvēks, kas vēlējās — teiktu Čehovs. Joseliani filma pamatoti tiek uzskatīta par vienu no pasaules poētiskā neoreālisma šedevriem. Kādēļ — skatieties burvīgajā filmā par neko un visu — par sapņiem. Un vēl — Gijas lomas tēlotājs Gela Kandelaki ir Tinas Kandelaki tētis, jā, jā, tās efektīgās gruzīnietes (un teicamas žurnālistes), kas Jaunajā vilnī kā konferansjē pelna labu naudiņu, tēvs. Kas tikai apliecina, ka āboli reizēm krīt tālu no — jā, no kā?