Kā scenāristei un režisorei Agnesei Vardai joprojām ir nozīmīga loma Francijas un Eiropas kino, kā arī pasaules kinomākslā. Viņas pirmā filma La Pointe Courte (1954) tikpat kā netika izrādīta, taču jau ļoti skaidri parādīja viņas personīgo stilu un atnesa viņai "franču jaunā viļņa vecmāmiņas" titulu. Filma Kleo no 5 līdz 7 (Cléo de 5 a 7, 1961) tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un saņēma franču kinokritiķu balvu.
Viņas daudzo filmu skaitā ir Lauvas, mīlestība un meli (Lions, Love and Lies, 1968), Pseidokumentālā filma (Documenteur) (1981), kas uzņemta Losandželosā, Viens dzied, otrs ne (L’une chante, l’autre pas, 1976), Žako no Nantes (Jacquot de Nantes, 1990) un citas. Viņas filmās iedomu pasaule bieži vien mijas ar dokumentālo filmu elementiem.
Viņas darbs ir apbalvots ar Kannu kinofestivāla Zelta karieti, goda Cēzara balvu un Lokarno kinofestivāla Goda leopardu.
Varda ir radījusi vairāk nekā 30 īsfilmas, dokumentālās filmas un mākslas filmas gan televīzijai, gan kino, turklāt ir vairāku fotogrāfiju izstāžu un mākslas instalāciju autore: Kartupeļu utopija, kas radīta 2003. gada Venēcijas mākslas biennālē, liela mēroga izstāde Nuarmutjē atraitnes laikmetīgās mākslas muzejā La Fondation Cartier Parīzē 2006. gadā, Kino būda Losandželosas apgabala mākslas muzejā 2013. gadā un solo izstāde Netipiskie triptihi galerijā Nathalie Obadia Parīzē 2014. gadā.