Programmā iekļautajās filmās no Igaunijas, Spānijas, Polijas, Vācijas, Šveices, Kanādas, Francijas un ASV attēlota cīņa par politisko brīvību dažādās tās izpausmēs. Kinokritiķis Normunds Naumanis uzskata, ka Brīvības filmu festivāla labākās filmas kalpo par atgādinājumu tam, ko mūsdienu liberālisma apstākļos nozīmē «nebrīvība»: «Manuprāt, izcili to dara dāņu dokumentālā traģikomēdija Sarkanā kapela (režisors Madss Brīgers - L. K.) un vācu filma Ar seju sienā (Štefans Veinerts - L. K.), kas dokumentālā manierē vēsta par divām Vācijām un cilvēkiem, kuri šo robežu centās ignorēt.»Kinokritiķis atzīst, ka jaunais festivāls ir arī vienreizējs veids uzzināt, «kas notiek pasaules kinematogrāfā, kurš pieskaras akūtām sociālajām tēmām». «Šādas filmas pie mums nonāk reti, un tas patiesībā ir vēl viens Latvijas neesošās kultūrpolitikas noziegums, ka te nav mazu kluba tipa kinoteātru, kur regulāri demonstrētu filmas, kas guvušas plašu ievērību Sandensas, Berlīnes un citos svarīgos kinofestivālos. Kultūrā ne tikai pieprasījums rada piedāvājumu, biežāk tieši piedāvājums orientē skatītāju uz filmām un mākslu, kas māca domāt un domāt brīvi,» viņš saka.Festivālu 12. maijā plkst. 18 Splendid Palace Lielajā zālē atklās ar dokumentālu īsfilmu projektu 15 stāsti par jauno (15YBY), ko veidojuši 15 jaunie režisori no bijušās Padomju Savienības 15 valstīm. Katram no viņiem savā darbā bija jāatbild uz trim jautājumiem. Kas ir tie pārmaiņu laika bērni, kuri dzimuši jau neatkarīgās valstīs? Kā laiks, kurā vārdu «neatkarība» visbiežāk izteica čukstot, ir ietekmējis viņu un tuvinieku dzīves? Kā tas atbalsojas jauniešu ikdienā šodien?Latvijas pārstāvis 15YBY režisors Dzintars Dreibergs stāsta, ka viņa filma Mikrobs ir par pusaugu zēnu no Grīziņkalna, kurš, atrazdamies sevis meklējumos, reizēm pieņem pareizus un citkārt ne tik pareizus lēmumus: «Filmā redzam viņu dzīves krustcelēs - vai zēns spēs atrast sevī spēku, lai izrautos un darītu lietas, ko viņš vēlas, vai varbūt tālāk viņam klāsies ne tik skaisti.» Līdzīgi šaubas un neskaidrība uzvirmoja Latvijā pirms nepilna gada, tuvojoties referendumam. «Bija sajūta, ka daudzi cilvēki sāka saprast, ka mums nav tādu «pareizo atbilžu», kā vajadzētu turpināt attīstīt Latviju, un nav neviena, kas tās pateiktu priekšā. Katrs cilvēks sāka vairāk apzināties, ka paši vien esam daļa no valsts,» skaidro Dz. Dreibergs. Festivālā būs klāt arī paši īsfilmu autori.
Festivālu organizē Konrāda Adenauera fonds, Nacionālais kino centrs un Kultūras komunikāciju centrs.