Tas ir "stāstījums par manu tuvinieku, radu, citu dzimtā pagasta ģimeņu likteņiem kara un pēckara gados, balstīts uz ilgus gadus vāktiem materiāliem, aculiecinieku stāstījumiem, atmiņu lappusēm, vēstulēm, telefonsarunām un citiem liecinājumiem. Dokumentālas nodaļas mijas ar autora versijām pēc bērnībā, zēnībā un vēlāk pieredzētā, dzirdētā, nojaustā, nereti runa ir par ilgus gadus mazzināmiem vai ideoloģisku iemeslu dēļ noklusētiem mūžiem un notikumiem, par nozīmīgām pretošanās izpausmēm, glābjot cilvēkus terora laikā, sniedzot atbalstu arī holokausta apdraudētajiem. Šajā stihiskajā pretošanās kustībā tiecās saprasties atšķirīgu politisku uzskatu cilvēki, iesaistījās nesenie neatkarīgās Latvijas ierēdņi, kas pagastā ieņēma amatus arī kara laikā. Ne viens vien no viņiem pēc kara tika represēts, viņu veikums un vārdi nodoti aizmirstībai. Tomēr, par spīti totalitāro režīmu realizētajai šķelšanas politikai, arī pēckara gados neapsīka savstarpējas saprašanās un jaunas vienotības meklējumi. Mana mūža pasaule adresēta ikvienam, kam no svara Latvijas pagātne, šodiena un nākotne" – tā savu darbu pieteicis autors.
Fragmenti no dažādām grāmatas nodaļām. Piezīmes sagatavojusi Irina Cigaļska
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma manu tēvu arestē. [..] Iegansts, protams, simpātijas Latvijas spēcīgākajai – sociāldemokrātu – partijai, aizdomas, ka tēvs sūta tās īsās, viegli kritiski iekrāsotās ziņas un dažu ironisku tēlojumu par pagasta dzīvi Jēkabpils apriņķa strādnieku laikrakstam Mūsu Dzīve. Korespondences parakstītas ar pseidonīmu; redaktors Jānis Mūrnieks pirms sava aresta arhīvu paguvis iznīcināt, tā ka neder arī šie baltiem diegiem šūtie pseidopierādījumi. Bet – tāpat kā citur – vara ir pārņemta, arī Zalvē demokrātiski ievēlētā valde atlaista, bet jaunā – jaunās varas jau iecelta.
1940. gadā pagasta vadībā, protams, tika aicināti arī tie, kas bija arestēti pēc 15. maija apvērsuma; tēvs bija viens no viņiem. Viņš kļuva par Zirgu un mašīnu iznomāšanas punkta vadītāju Čākuļos, bijušā pagasta vecākā Arnolda Bajinska mājās, piedalījās jaunās varas dibināšanā. Tēvs atstājis diezgan daudzus atmiņu tēlojumus, [..] dokumentālas liecības – vēstules, dienasgrāmatu lappuses. Te uzsvēršu tikai galveno: ne viens vien, tostarp bijušie Latvijas ierēdņi, cerēja, ka varu maiņās (padomju, tad vācu) būs iespējams strādāt likumības un vienkārši saprāta robežās. Vismaz pašu pagastā kādu kārtību saglabāt.
– Tauta mani ievēlēja, – sacīja tēvs par saviem amatiem tajā gadā. Un neviens cilvēcības solis nebija veltīgs, pat pārvarīgi grūtos apstākļos. Tas viss arī mūsu pusē palicis pusnepētīts, mazapjausts nu jau cilvēkmūža garumā. Lai nu kā, kara sākumā, pašā masu terora vidū Jēkabpils Vēstnesis (23.07.1941.) aicina izrēķināties ar cilvēkiem pilnīgi nepārprotami: "Nodevējus un nodevēju atbalstītājus uz vietas nošaus..." [..] Avīze klaji kūda, arī tēvu vārdā saucot, kaut arī par Zalvi spiesta atzīt: "Laikam tas būs vienīgais pagasts apriņķī, kur "padomju vara" būs vismazāk nodarījusi posta. No Zalves pagasta aizvesta tikai viena ģimene (Viļa Smilktiņa Strados) un arī, kā liekas, uz Neretas pag. "varas vīru" rīkojuma pamata." (JV, 31.07.1941.) [..] Tas ir tiesa – izvešana pagastā nav notikusi. Daži aresti bijuši; piemēram, aizturēts un pēc kāda laika atbrīvots jauns puisis, kurš 1940. gada Saeimas vēlēšanu priekšvakarā nozāģējis sarkanā karoga kā tu. Cik zināms, ne matiņš viņam aresta dienās nav nokritis no galvas. Diemžēl vācu okupācijas gados viņš bijis starp tiem, kas veica represijas. Pēc kara sodīts, atgriezies 50. gadu vidū.
[..] Nepaguvis evakuēties, tēvs masveida cilvēkšaušanas laiku no kara sākuma līdz 1941. gada atvasarai slēpjas mežos Pētermuižas pusē, varbūt arī citur; māte viņam nes pārtiku, pastāsta par notiekošo. Ziņas ir baismas. Mūsdienu valodā runājot, pēc staļiniskās okupācijas Baigā gada ir sākušies hitleriskās okupācijas Drausmie gadi... Un diezin vai to var saukt par kādu dīvainību, ka viens nežēlīgs režīms zināmā mērā plūc otra režīma politikas augļus, proti, abi tā vai citādi samaļ daudzus patstāvīgi domājošus cilvēkus, šķeļ tautu un tautas. Protams, ne tikai Latvijā. Visīsāk tas pateikts Ulda Lasmaņa grāmatā Ko neparedzēja hercogs Jēkabs: "Vācu laiku sākumā un beigās Zalves pagastā šāva bez žēlastības." Turklāt "Zalves meži tika izvēlēti par nošaušanas un līķu aprakšanas vietu arī pārējo pagastu ļaudīm, kas nāvei nolemti. Zalves silā Čigānkalnā nošauti un aprakti arī Mēmeles pagasta ebreji. Tur nošāva arī daļu no neretiešiem". Citos avotos minēta arī Mežamuižas apkārtne. Pēckara gados bieži tika minēts sūneklis (Zalvē teica – sūnāklis) aiz Čaidānu mājām (Zalves–Neretas ceļa kreisajā pusē), kur rakti nošautie. [..]
Arī gandrīz desmits zalviešu kara sākumā jau aprakti galvenokārt apkaimes mežos. Līdz šai dienai reti minēts kaut jelkāds iegansts (teiksim, kāds amats vai nodarījumi padomju gadā), lai mēģinātu vismaz izskaidrot, ne jau attaisnot, nāvētāju noziegumus.[..] Vairākums nošauto ir zalviešiem labi pazīstami, arī tēva paziņas vai draugi. Tur ir arī viena no nedaudzajām pagasta ebreju ģimenēm – veikalnieks Roberts Calkovičs ar sievu Rivu un mazo dēlu. Nav šaubu, ka tālajā 1941. gada jūlijā māte tēvam spēja pastāstīt gana daudz. Varbūt arī par mežsargu Jāni Vingri, kurš nošauts tikai par to, ka padomju gadā pateicis dažus asus vārdus kādam bijušajam priekšniekam. Varbūt arī par kalēju Pēteri Gūtmani, kurš noslepkavots it kā tāpēc, ka atceļā no darba gabaliņu pabraucis kopā ar kaimiņpagasta grupu, kas, izrādās, devusies pēc kāda izsūtāmā...
[..] Šautkārie bija lēmuši arī tēvu nošaut. Bet viņu brīdinot izglāba Zalves pašaizsardzībnieku (vēlāko šucmaņu) vadītājs Artūrs Zvejnieks; steidzamo ziņu mātei pienotavā nodeva viņa sievastēvs, mūsu kaimiņš Žanis Talents. Tā bija sākusies tēva slēpšanās, kas ilga vairākus mēnešus. Tēvam bēgļa gaitās bija palīdzējuši vēl citi. [..]
Atvasarā tēvs iznāks no meža; apmēram gadu diendienā būs spiests "iet uz tautas namu reģistrēties, nekur no mājām neiet, ar cilvēkiem nesatikties". [..]
Tēva liktenis joprojām karājas mata galā. Tēvs tomēr riskē un nodibina pagrīdes grupu. [..] Neviena kompartijas biedra ne grupiņā, ne, protams, citu pulkā, kas tāpat jau no sākuma nepakļāvās okupācijas režīmam, cik zināms, mūsu pusē nebija. [..] Visās pretošanās izpausmēs reālais iesaistīto skaits ir trīsreiz, ja ne piecreiz lielāks. Dažkārt ģimenes locekļi, draugi riskēja ne mazāk, varbūt pat vairāk un biežāk. Un būtībā tā ir tautas demokrātiskā pretošanās kustība, kurā pirmo un vienīgo reizi bezizejas situācijās uz dažiem gadiem stihiski apvienojas, kopīgi rīkojas dažādu uzskatu cilvēki – sociāldemokrātiem vai Zemnieku savienībai simpatizējošie, bet laikam gan vēl vairāk no politikas tālie. Daži no viņiem nokļūst pašā notikumu centrā, kodolā. Mūsu tuvākajā apkaimē tāds cilvēks bija mana māte Olga Auziņa. No kara pirmās līdz pēdējai dienai viņa gribot negribot kļuva mūspusē – tāds salīdzinājums reizēm nācis prātā – par augstākā SS un policijas vadoņa, obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Jekelna pretinieci nr. 1, kas itin visā un visur rīkojās tieši pretēji pavēlēm un rīkojumiem ar allažīgajiem sodu un nāvessodu piedraudējumiem. [..]
Kad tēvu 1942. gada 18. septembrī apcietināja, brālis aizgājis aiz mūsu labības šķūņa otrpus Pētermuižas ceļam un... sācis dziedāt Internacionāli (nupat veselu gadu visviet skanējusi, nav brīnums, ka puikam kaut kas palicis prātā).
Māte izskrējusi ārā saukdama:
– Vai tu traks esi palicis! Vakar papu aizveda, šodien aizvedīs mūs visus.
Maigonis atbildējis:
– Man tā dziesma patīk, un es viņu dziedu.
Te var vienīgi atgādināt, ka gan kara, gan pēckara gados ne tikai puikas mēdza uzdziedāt noliegtas vai pavisam aizliegtas dziesmas. No brāļa visbiežāk dungotajām, šķiet, arī es ielāgoju Leonīda Breikša Himnu ("Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai..."). Otrā epizode ir vēl bīstamāka. Kā caur biezu laiku miglu atceros mājinieku satraukumu. Noticis tā. Mātesmāte Anna tobrīd kādu laiku piemita nespējnieku mājā bijušajā muižas sierotavā. Mamma iedevusi Maigonim maizi un pārējo nepieciešamo, lai aiznes vecmāmiņai. Brālis, ieraudzījis pie nespējnieku nama kāškrusta karogu, ātrumā nevarēdams neko citu izdomāt, atceļā sviedis tam... ar tukšo maizes maisiņu. Kāds bija redzējis, pastāstījis mātei. Mātei atkal jāatrod vārdi, kā puiku pārliecināt, ka ir kara laiks un mums jābūt divkārt piesardzīgiem.
Bieži vien pat tuvinieku skopajās to ga du vēstulēs, par arhīvu un citiem dokumentiem nemaz nerunājot, svarīgākais izlasāms, vienīgi zinot faktu un apstākļu kopumu. Vairākkārt par to nācās pārliecināties man it kā tik pazīstamajās "Jelgavas sprostu laikā" rakstītajās mātes un tēva vēstulēs, zīmītēs. [..] Tuvoties vairāku teksta vietu īstajai jēgai palīdzēja divi tēva paskaidrojumi, kas rakstīti pēc daudziem gadiem un atrodami citu piezīmju biežņā.
Pirmais (nedatēts): "Vēstules bez cietuma zīmoga izsūtīju nelegālā ceļā. Man sūtītās vēstules izvadāju sev līdzi pa Franciju un kā piemiņu saglabāju. Kad braucām no Anglijas mājās, pieprasīja (uz kuģa), lai visus rakstus nodod (cik noprotams, tad kontrolei). Nodevu arī savas vēstules, kuras otrā vai trešā dienā atdeva." (Otto Auziņš no 1942. g. rudens līdz 1943. gada martam bija ieslodzījumā Jelgavas cietumā un koncentrācijas nometnē; vēlāk izvests uz Normandijas nometni, kur mitinājās Atlantijas vaļņa celtniecības vergi, – "ap 1944. g. 18. vai 19. martā mēs bijām Šerburgā – Normandijā", teikts viņa piezīmēs. Kad sabiedrotie izcēla desantu Normandijā 1944. gada jūnijā, Otto Auziņš jau bija izbēdzis un slēpās Francijas dārzos; pēc dažām nedēļām nonāca pie desanta karavīriem, pēc tam – Anglijā un vēlāk caur Murmansku un Maskavu atgriezās Latvijā – I. C.) Tēva Anglijā rakstītā dienasgrāmata ielidoja viļņos... Bažās, ko par dažu teikumu teiks vieni vai otri sabiedrotie. Žēl.
Tātad – vērīgāk pārlasu vispirms tās lappuses, uz kurām nav pabalējušā zilganā spiedoga četrstūra "CAURLŪKOTS. Jelgavas cietums". Tāda, piemēram, ir 1943. gada 7. maija vēstule. Līdzās parastajām rindām par bērniem, citiem tuviniekiem, pateicībai par saņemto un dažam jaunam lūgumam pēkšņi pavīd kāda pilnīgi nesaprotama rinda: "Vai onkuls Kārlis vesels? Viņam tā veselība, cik saprotu, ir švaka, kādēļ uz izveseļošanos maz cerības." Kāds onkulis Kārlis? Mans tēvocis Kārlis kritis Pirmajā pasaules karā; par citu tēvoci Kārli ne dzirdējis neesmu. Ā! Iepriekšējais teikums sākas ar vārdiem: "Aizraksti Betijai, vai Rīgā..." – par kaut kādu pīpi. Tātad – tēvs vēl nezina, ka mana māsīca un tante Rīgā arestētas jau 1943. gada 15. aprīlī; "onkuls Kārlis", bez šaubām, ir Betijas tēvs Kopelis Šneiders, kurš vēl pēc Rīgas geto ieslodzīto masveida iznīcināšanas pagaidām atstāts dzīvs un ar brigādi tiek vests darbos uz Rīgas preču staciju. Skaidrs liekas arī tas, ka ieslodzījumā tēvs daudz uzzinājis par ebreju drausmo likteni kā Jelgavā, tā visās Latvijas malās. [..]
Uz visām piecām saglabātajām mātes vēstulēm ir Jelgavas cietuma zīmogs "CAURLŪKOTS". Šķiet, daudz vairāk to nav bijis, jo māte uz Sieramuižas nometni pie tēva brauca pati, lauka darbos bija kādas iespējas tikties un parunāties. Vēstules datētas ar 1943. gada decembri un 1944. gada pirmajiem mēnešiem. Aptuveni 70 gados kopš tā laika zīmuļa raksts padzisis, dažviet pat nesalasāms. Tomēr ik skopais teikums vai pusteikums izsaka daudz. Māte, kā jau visu mūžu, arī šoreiz galvenokārt pūlas teikt kādus mierinošus cerību vārdus, aiz kuriem allaž ir darbība, rīcība, darbs. Tomēr pēdējā posmā, kas apmēram sakrīt ar minētajiem mēnešiem un ilgst vairāk nekā pusgadu, vairākkārt izlaužas rūgti vārdi par patieso situāciju. Uz mātes pleciem sen jau sagūlies pārāk daudz bēdu un nastu. Visu tuvāko dzīvība gadiem ir apdraudēta, protams, ieskaitot māti pašu [..]; riski aug augumā – braucieni pie ieslodzītajiem, tēva bēgšanas saskaņošana, partizānu apmeklējumi vēlvakaros, turklāt rūpes par diviem maziem bērniem, astoņdesmitgadīgo māti un tikpat veco vīratēvu... (Imanta māte saskaņoja vietu, kur tēvs varētu noslēpties pēc izbēgšanas; viss bija sagatavots, taču tēvu kopā ar citiem ieslodzītajiem jau aizveda uz Normandiju. Otomāra Oškalna vadītie partizāni nāca pie mātes uz Zalves pagasta Auziņām pēc pārtikas – I. C.) Bet tas ne tuvu nav viss – vēl taču uz pleciem jaunsaimniecība, lauki, lopi, nodevas, un tā bez gala. [..]
1944. gada 21. janvārī [..] atklāti, pirmajā lappusītē, bez jelviena cietuma cenzūras aizdomas raisoša vārda māte pratusi pateikt tēvam pilnīgi saprotamo: "dzīvo pa vecam katrs savā vietā" utt., proti – t. s. mazajā geto, centrālcietumā, Salaspilī... (Mazajā geto nakšņoja Imanta māsīcas tēvs Kopelis Šneiders; līdz 1944. g. pavasarim centrālcietumā atradās māsīca Betija ar savu māti; 1944. g. jūnijā Betiju aizveda uz Mežaparka koncentrācijas nometni, vēlāk – uz Štuthofu; viņas māti – uz Salaspili – I. C.) – Es devu maizi visiem, kam vajadzēja, – tā mūža beigās teica Arturs, – man pastāsta Zalves kaimiņiene Dzintra. Jā, līdzīgi teica mana māte un tēvs. Arturs Zvejnieks bijis viens no tiem, kas glābis cilvēkus, palīdzējis prethitleriskajiem partizāniem, droši vien arī mežabrāļiem pēc kara, 1944. gada atvasarā tūdaļ mobilizēts Sarkanajā armijā, karojis, pie Madonas nopietni ievainots. Pirmajā padomju gadā īsi pirms kara it kā bijis zaļo (vai balto – dažādi saukti) partizānu pulciņā, kas Daudzeses silā atņem sargiem un palaiž vaļā Sarkanajai armijai mobilizētos zirgus. Zirgi paši atrod ceļu uz savām mājām! [..]
Pilns grēku komplekts jebkuras bargās varas priekšā! Un tomēr notiek kaut kas cilvēku sabiedrībā pilnīgi saprotams, bet tiem laikiem gluži neticams: vēl gadiem pēc kara, nerimstot jaunām cīņām un augošam teroram, savā pagastā var dzīvot un strādāt redzamas kara laika amatpersonas; pirmie nāk prātā Zalves šucmaņu priekšnieks, kā viņu sauca, Arturs Zvejnieks, pagasta policists Jorģis Bringmanis; tautas namu pēc filtrācijas nometnes vada nesenais leģionārs, talantīgais literāts Arvīds Osītis; viens no labākajiem skolotājiem zalvietis Osvalds Sētiņš, arī nesenais leģionārs, it kā pat leģiona virsnieks bijis, māca mums matemātiku... [..] Pagaidām pagastu vada paši novadnieki, un, redzams, arī atsūtītajiem partorgiem vai kādai citai amatpersonai viņi spēj ieskaidrot, kas ir kas. Pagasta vadībai, cik esmu dzirdējis, svarīgs atbalsts ir nesenie partizāni gan pašu mājās, gan šur tur kādā amatā apriņķī vai citur. Līdz pat Oškalnam Rīgā! Joprojām vēl manas paaudzes un vecāki ļaudis Sēlijā atceras, ka viņš kara gados solījis: te nebūs kolhozu! (To pašu karavīriem, kā zināms, sacījis arī par uzvaras maršalu dēvētais Georgijs Žukovs; diez vai bez sava visaugstākā priekšnieka ziņas...)
Mainījās, viss nemitīgi mainījās arī mūsu pagastā. [..] Pakāpeniski, bet noteikti kā bezvārda šaha bandinieki "savās vietās" tika nolikti arī mūsu prethitleriskās kustības dalībnieki, viņu tuvinieki. Pirmais un pats redzamākais no viņiem – Arturs Zvejnieks. Viņu arestē 1947. gada aprīlī paša mājās Zalves pagasta Lapiņās. [..] Vienam no pretošanās kustības drosmīgākajiem cilvēkiem uzmestais tīkls ir kā no nepārraujamām metāla stieplēm vīts: brīvprātīgi iestājies pašaizsardzībniekos, piedalījies sīku sarkanarmiešu grupu tvarstīšanā kara sākumā, padomju pilsoņu arestos, cīņā ar partizānu kustību Jēkabpils apriņķī, bijis "militāri fašistiskā organizācijā aizsargi" (tieši tā to dēvē visās pēckara lietās!); ja vēl liekas par maz – "un virkne citu noziedzīgu darbību". Artura Zvejnieka lieta liekas neparastākā, unikālākā no visām, kuras esmu iepazinis vēsturnieku darbos vai lasījis pats. Tā ir kā šķautne, kurā tautai visbaismākajos gados sastopas atšķirīgās cerības, ilūzijas, bet neiznīcināma ir tieksme atjaunot kopību un cilvēcīgu nākotni pēc iespējas visiem. Visu laiku uz nepārtraukta riska robežas, kur allaž likme tikai viena – visaugstākā...
Šķiet, ir pilnīgi bezcerīgi noraidīt lielāko daļu izvirzīto apsūdzību: dažas ir vispārīgi, laikmeta melīgi uztiepumi, citas – jā, varbūt tā bija, varbūt tā nebija, bet noticis tas pagastā ir. Un par Arturu – labi ja tuvākie laikabiedri atšķirs, kurš, kad, kāpēc un par kādas bruņotas vienības vadītāju kara laikā kļuva, uz cik ilgu laiku. Bet tas ir vairāk nekā svarīgi. Tas ir dzīvības un nāves jautājums! Un, stāstot par to, nekāda beletristika neglābj, bet daudzus dokumentus par kara laiku neatrast. Un vai gan smagākās lietas dokumentēja, turklāt kaut cik atbilstoši patiesībai? Zināms, ka nevar pārāk paļauties arī uz pēckara lietu pierakstiem. [..] Un tomēr – šie pieraksti izrādās negaidīti daiļrunīgi!
Nav grūti iedomāties čekas izmeklētāju pirmo reakciju: Artura Zvejnieka lieta droši vien liekas samērā skaidra. Gana prāva zivs! Jocīgi tikai, ka nav tūdaļ ņemts ciet. [..] Izmeklētāji liekas tik pārsteigti, ka, esmu pārliecināts, sākumos, šķiet, pat nepieraksta dažu "sīkumu" – it kā glābis cilvēkus, it kā palīdzējis partizāniem, it kā – pašu Oškalnu savā mājā reizēm paslēpis... Tā nu tev ticēs! Tā jūs, putniņi, visi pūlaties tos dubļus un asinis kurumēr atmazgāt. [..] Pratināmais noliedz visus viņam inkriminētos noziegumus [..]. Viņam par labu runā arī būtiski zalviešu un vairāku neseno partizānu liecinājumi; savukārt dažas pārējās liecības ir nenoteiktas, mazizsakošas [..] vai arī stipri atgādina apmelojumus – vismaz pierakstā.
Vissmagākais: jau jūlijā mūsu pagastā nošauti vai nosūtīti un citur drīz nošauti turpat desmit cilvēki; viena no pirmajām – Roberta Calkoviča ģimene. [..] Tātad – pēc viņa pavēles, kā gan citādi? Atkārtoti tiek pateikts stingrs – nē! Cilvēkšaušanās neesmu piedalījies, pavēles neesmu devis, uz manām rokām nav asiņu! Izmeklētāji netic: [..] vai tad pats pašaizsargu priekšnieks var nebūt atbildīgs par tām briesmu lietām, kas notikušas pagastā? Bet Arturs tajās drausmajās nedēļās nav pašaizsargu grupas priekšnieks! Tāds viņš kļuva uz dažiem mēnešiem ar gluži citiem nolūkiem [..]. Un nav viņš bijis "šucmaņu priekšnieks", jo aizgājis no palīgpolicijas, kad "1941. g. oktobrī tai tika dots jauns, divdomīgs vārds – šucmaņu vienības (Schutzmannshaften)". (Citēts no: A. Ezergailis. Holokausts vācu okupētājā Latvijā. 1941–1944. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999) Tikai 1943. gada nogalē Arturs iestājas atkal dibinātajās aizsargu vienībās – redzams, ar to pašu nolūku: tuvojoties izšķirošām dienām, pēc iespējas palīdzēt savējiem, pretestībniekiem, droši vien ne jau vienīgais pagastā cerot uz labvēlīgu pavērsienu tautai, Latvijai...
[..] Kara sākumā pagastiem pavēles, rīkojumi, bargi norādījumi nāk no citurienes, pašiem tur, redzams, neko daudz neuzticas. Beidzot izmeklētājs tā kā attopas: jā, bet kad un kādos apstākļos par grupas vadītāju kļuvis smagi apsūdzētais Arturs Zvejnieks? Atbilde iezīmē jaunu pavērsienu: "1941. gada jūlijā Zalves pagasta vecākais Bajinskis sarunā man teica, ka pagasta "pašaizsardzības" priekšnieks Bikavnieks sistemātiski dzer, organizācijā nav kārtības, bet ko gribējis, to arī darījis. Vajag izvēlēt citu, un viņš piedāvāja man šo amatu. Es piekritu, pēc kam Bajinskis devās uz Jēkabpili un atveda no turienes pavēli par to, ka esmu nozīmēts par Zalves «pašaizsardzības» priekšnieku." (1986. f., 1. apr., 706. l., 33.–33.-a lpp.)
Bikavnieks [..] izsaukts, viņam ierosināts nodot dokumentus Arturam Zvejniekam. Viņš to negribējis darīt un – liecībā fiksēts tā – gribēja nošaut Arturu Zvejnieku, "tad viņu arestēja un ar konvoju nosūtīja uz Jēkabpili". Tas noticis pirmajā augusta nedēļā. [..] Jautāta, kāpēc vīrs nozīmēts par pašaizsardzības priekšnieku, Artura sieva Velta Zvejniece atbild zemnieciskā tiešumā: "Tas man nav zināms, runāja, kas runāja, neatceros, ka viņu nozīmēja par pašaizsardzības priekšnieku, lai samazinātu vietējo padomju aktīvistu nošauto skaitu." Katram datumam, pat vienai dienai te ir dzīvības un nāves svars, nākot citiem amatvīriem. Izmeklētāji vairs nevar atrast nevienu gadījumu, kad pēc viņa pavēles kaut kas tāds būtu turpinājies. [..]
Taču neslēpšu – ar nepacietību gaidu beidzot parādamies sava tēva vārdu. Viņa liecība taču nepārprotami apstiprinātu pretdarbību okupācijas terora politikai jau no pirmajām nedēļām. Ne mazāk nepacietīgi gaidu arī Oškalna vēstuli Artura aizstāvībai, par kuru man jau agrīnos gados stāstīja tēvs. Nav. Izskatīta apmēram trešdaļa Artura Zvejnieka izmeklēšanas lietas, taču ne Oškalna vēstule, ne tēva vārds joprojām neparādās. [..] Otomārs Oškalns 1947. gada 1. septembrī pēkšņi miris. [..] Gadu desmitiem klīda nostāsts, ka pazīstamākais partizānu vadītājs noindēts, jo arī jaunajai varai nav bijis pa prātam. [..] Nedz konfrontācijas, nedz liecības par palīdzību partizāniem un citiem vajātiem ciema cilvēkiem Zvejniekam nelīdz. Kasācijas prasībā teikts: "Lai precizētu Zvejnieka rīcību 1941. gada jūlijā, nepieciešams nopratināt Auziņu Otto, jo Zvejnieks viņu slēpis un, kā Zvejnieks liecināja tiesā, viņš uzņēmies "pašaizsardzības" grupas vad. posteni, apspriežoties ar Auziņu, ar mērķi pārtraukt policijas un pašaizsardzībnieku patvaļu." (Tulkots no krievu val. – red.) Artura Zvejnieka lietā tēvs kā liecinieks tā arī nav aicināts.