I’m introvert* – Latvija par sevi un saviem rakstniekiem šogad martā vēstīja Londonas grāmatu tirgū. Izgājuši ārpus tradicionālajiem jautājumiem par grāmatu stenda noformējumu un bukletu vāciņu toņiem, latvieši ar savu introvertās nācijas kampaņu spēja aizāķēt uzmanību vienā no Eiropā lielākajiem ikgada pasākumiem literatūras un grāmatniecības nozarē. Iesildīšanās pirms Baltijas valstu simtgades, kad kopā ar lietuviešiem un igauņiem Londonā kļūsim par t. s. focus market (šogad goda viesa statusā bija Polija), ir bijusi gaumīga un asprātīga. 2018. gadā tam jāpievieno adekvāts saturs – no latviešu literatūras tulkojumiem un jaudīgas grāmatniecības nozares pārstāvniecības līdz saturiski bagātīgiem pasākumiem, kas ekstravertajiem britiem ir īpaši piemērota un saprotama komunikācijas forma.
Šogad šādu sarunu dzīvajā aizsākām par vēsturiski ievirzītu mākslas faktu uzplaukumu Latvijā un literatūras lomu tautas pieredzes iz- un pār- dzīvošanā. Pēc gada Londonas grāmatu tirgū būtu jāsper solis tālāk, iespējams, padarot vēstures apzināšanos par pasākumu saturisko vadmotīvu. Atvēlot diskusiju telpu spožākajiem mākslas faktiem, kas runā par mūsu pagātni teksta, kino, teātra un citās valodās. Simtgades kontekstā īpaši izceļot vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts ideju un tapšanu. Šī ir unikāla parādība vienas tautas literatūrā, kas spējusi apvienot 13 rakstnieku 13 romānu sarakstīšanā par visciešāk savilktajiem mezgliem tās liktenī viena gadsimta garumā.
Sērijā jau iznākušo desmit romānu dažādība saka mums priekšā kaut ko ļoti būtisku par rakstīto tekstu – tas allaž aizliek kādu labu vārdu par tiem, kuri mums ir izskatījušies pārāk sveši, lai būtu savējie. Padara mūs čut, čut iejūtīgākus pret atšķirīgo, kas nav plats un viegls ceļš, jo mēģinājums "saprast kādu" parasti stāv netālu no "apdraudēt sevi". Citējot vēsturnieku Pīteru Braunu: "Iecietība pret atšķirīgo ir svarīgākā morālā nepieciešamība. Ja ne iecietība, tad vismaz tieksme zināt." (Rīgas Laiks, 2016. gada februāris). Jautājumi, ko ietver literatūra, parasti nav nedz pašsaprotami, nedz vienkārši, taču tieši šo jautājumu uzdošana un nevis viennozīmīgu atbilžu sniegšana, iespējams, ir labākais, ko vēsturisks romāns un literatūra vispār lasītājam var sniegt.
Turpinot par spožo formu un gruntīgo saturu, jāsaka – ir vēl kāda barjera, kas būs jāpārlec ceļā uz Londonu 2018. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas literatūras piedāvājums Eiropas grāmatu tirgos parasti atrodas cieši blakus, taču stendu draudzīgais novietojums telpā faktiski ir vienīgā mūs vienojošā nots. Arī šogad Londonā Baltijas valstis visas kopā tika pieteiktas kā nākamā gada īpašais viesis, bet stendi katrai bija veidoti "pa savam". Vizuālais simbols, ko Londonā izmantoja Baltijas valstu nākamā gada dalības reklāmā, – ar diakritiskām zīmēm apdarināts burts "A" – ir bijis grafikas dizainera veiksme, taču saturiski "A" pagaidām bijis visai vientuļš. Izņēmums ir literatūra bērniem, kas Eiropas grāmatu tirgos spējusi sevi skanīgi pieteikt jau agrāk. Šogad Londonā notikušo diskusiju par un ap bērnu literatūru ar autoru un mākslinieku dalību no visām trim Baltijas valstīm klausītāji burtiski gāza apkārt – interese par mūsējiem bija milzīga.
Baltijas rakstnieku, dzejnieku un izdevēju kopkoris gaidāmajos simtgades svētkos ir simboliski nozīmīgs uzdevums, taču ne mērķis. Gatavojoties mūsu literatūras un grāmatniecības desantam Temzas piekrastē, nedrīkst aizmirst par postsimtgades laiku. Tas nozīmē, ka jāturpina mest gaumīgi introvertus tīklus britu izdevēju virzienā un vienlaikus jāizmanto simtgades iespējas, lai liktu pamatus nākamajām desmitgadēm Latvijas literatūrā. Lai tā turpina provocēt un jautāt arī pēc 2018. gada.
*Sk.: #iamintrovert