Tagad viņš ir prom. Uzzinot par Leona nāvi, kaut kur krūtīs nez no kurienes izlija un pletās auksts ūdens, varbūt vienkārši aukstums, kā tas dažkārt notiek dzīvē, kad piepeši apzinies lielu vainu. It kā tu būtu varējis vērst kaut ko par labu, bet neesi paguvis. Iespējams, es kaut ko arī nepaguvu pateikt, droši vien.
Pēdējo zvanu no viņa saņēmu pirms laba laika un nepārprotami dzirdēju šo atvadu intonāciju, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu. Bet es vairījos atsaukties. Un tagad viņš ir prom. Kā mītiskais zalktis, nolīdis no akmens, zalktis, pie kura mēs reiz nonācām, apcerot likteni un sēžot ziedošā pļavā. Toreiz viņš man izstāstīja stāstu par zalkti, viņš man to atklāja kā slepenas zintis, par kurām dzīves laikā neviens nedrīkstot zināt.
Dzimtajās mājās Madonas pusē mazais Leons esot iznests pagalmā un saldi gulējis. Un pamodies ieraudzījis gruntīgu zalkti, kas saritinājies uz krūtīm un tikai pēc brītiņa negribīgi aizslīdējis prom. Leons to uzskatīja par zīmi un tai ticēja, tas bija viņa totēms un vēlāk, iespējams, arī tāds kā reveranss dižajam rumāņu domātājam Mirčam Eliadem, kura darbu Sakrālais un profānais Leons tobrīd tulkoja. Ne velti Leona pirmajai grāmatai dots nosaukums Liepas koks, zalkša asins (1974). Man tā bija un ir ļoti tuva grāmata, kuru tulkot es šodien varētu daudz labāk nekā tālajā jaunībā, kad mēs par to spriedām.
Uz tālo jaunību jāattiecina arī laiks, kad Leons pārņēma žurnāla Grāmata vadību un vēlāk nodibināja pats savu izdevniecību Minerva, galvenokārt, lai laistu klajā kulturoloģisko žurnālu Kentaurs XXI. Šo titānisko darbu, ko Leons paveica viens pats, daudzi vēl nav aptvēruši. Regulāri organizēt visplašākā spektra filozofisku darbu tulkošanu no dažādām valodām, rediģēt, rakstīt komentārus, tulkot un sacerēt pašam – tas viss gūlās lielā mērā uz viena cilvēka pleciem.
Tieši tajā laikā mūsu dzīves ceļi pienāca viens otram ļoti tuvu klāt, sadarbība ar žurnālu Kentaurs XXI man bija gluži kā visaptverošu zināšanu Fakultāte, kurā studijas nekad nebeidzas. Leona dzīvoklis Dzirciema ielā kļuva par tādu kā intelektuāļu štābu, kurā atļauts iegriezties arī dažam labam dzejniekam. Stāsti par Leona Dzirciema ielas dzīvokli noteikti būtu pelnījuši atmiņu grāmatu. Kaut kur stāv rakstīts, ka cilvēks – tās ir viņa atmiņas; kamēr tu atceries, tu esi.
Leona atmiņa bija dāsna, viņš steidzās runāt, it kā baidoties, ka paliks kaut kas nepateikts, un arī neatkārtojamas pieredzes pilna, varbūt tāpēc viņš bija tik vientuļš, it sevišķi jau pēc sievas Marijas aiziešanas. Dzejnieka vientulības nedziedināmību nosaka vārdos nepasakāmu zināšanu apjausma un Likteņa Mātes nepārsūdzamais lēmums – tev būs lietāt vienīgi vārdu.
Un Leons to arī darīja, ar zalkša viedumu ieaužot rakstu zīmēs laicīgā un svētā savienošanās aktu. Zīmīgi, ka šādu virsuzdevumu var nojaust ikvienā viņa tulkotajā darbā, sākot no rumāņu dzejas līdz senajiem grieķiem. Ikviena vārdkopa Leona dzejā un atdzejā (šajā ziņā te viss ir viens) pēc ietilpības atgādina ziedkopu, kas apvieno sevī sakņu un sēklu nemirstības morfoloģiju. Leons Briedis – tagad tās ir vārdformas ar jaunu, ļoti piepildītu un arī papildinātu saturu, ko mums atļauts baudīt, paņemot rokās kādu no daudzajiem viņa veikumiem pasaules mēroga latviešu valodā.