Līva Tailere. Sieviete ar stirnas acīm

Līva Tailere sen vairs nav tikai rokzvaigznes Stīva Tailera "pazudusī meita", viņas jaunākā loma ir filmā Nepārspējamais Halks

Šķiet, tas bija gluži nesen, kad jauniņā, trauslā, mulsā Līva Tailere ļāvās nolaupīšanai. Tieši tādu — juteklisku melnu stirnas acu īpašnieci — viņu pamanīja un novērtēja itālis — pasaulslavenais Bernardo Bertoluči, kurš ASV meklēja jaunu amerikāņu meiteni, aktrisi iesācēju lomai filmā Skaistuma nolaupīšana/ Stealing Beauty (1996) — burvīgam, poētiskam stāstam par jaunas amerikānietes vienu vasaru Toskānā. Pēc Skaistuma nolaupīšanas Līva Tailere pēkšņi kļuva slavena — gan filmas, gan savas biogrāfijas dēļ. Prese kā dulna ņēmās šķetināt sensacionālo stāstu par Aerosmith solista Stīva Tailera jaunatrasto meitu Līvu, kuru viņam, Līvas bioloģiskajam tēvam nezinot, bija uzaudzinājusi Līvas māte un viņas vīrs. Pie publicitātes tika arī Līvas mamma — 70.gadu rokmūziķu mīļotāja un Playboy modele Bebe Bjuela, kaut pats laimīgā tēva un meitas satikšanās stāsts bija noticis jau pirms kāda laiciņa — laimīgais tētuks jau bija uzaicinājis Līvu Taileri nofilmēties grupas Aerosmith klipā Amazing (1993), bet tas viss jau ir vecs stāsts.

Arī Līva pati vairs nav nekāda mazā meitene un kino jaunatklāsme, aktrise 1.jūlijā nosvinēja 31.dzimšanas dienu, viņai ir mazs puika, arī solīds, vairākos desmitos mērāms lomu skaits, to vidū skatītāju kvēli mīļotajā Gredzenu pavēlnieka triloģijā, 90.gadu beigu grāvējā Armagedons un trauslajā britu Jevgeņijā Oņeginā... Jaunākais ieraksts Līvas Taileres filmogrāfijā ir Nepārspējamais Halks — talantīga komiksa ekranizācija, kura scenārija autors un arī galvenās lomas — vienlaikus briesmoņa Halka un lāga puiša Brūsa Bannera — tēlotājs ir izcilais amerikāņu aktieris Edvards Nortons. Filmā Līvai Tailerei, protams, ir galvenā varoņa sirdsāķīša Betijas loma.

Par darbu kopā ar Nortonu, savas bērnības iespaidiem un dēla audzināšanu Līva Tailere stāsta šajā studijas Universal piedāvātajā intervijā.

Kā sastrādājāties ar Edvardu Nortonu?

Es vienmēr esmu gribējusi filmēties kopā ar viņu. Turklāt esmu ārkārtīgi pateicīga, ka viņš pats, būdams aktieris, uzrakstīja tik brīnišķīgu scenāriju un piedāvāja man tik lielisku lomu. Piedāvājums vien mani tā sajūsmināja, ka piekritu filmēties, pat neizlasot scenāriju — tā notika pirmo reizi manas karjeras laikā. Nekad neizdaru impulsīvu, spontānu izvēli. Turklāt jau vēlāk, izlasot scenāriju, biju patīkami pārsteigta.

Halka vēsture ir ne tikai komikss, bet arī TV seriāls. Vai esat to redzējusi?

Protams, tā man bērnībā bija ļoti iemīļota skatāmviela, esmu to redzējusi ne vienu reizi vien.

Vai jums ir kāds īpaši mīļš filmu briesmonis, Halks taču arī ir viens no viņiem...

To ir daudz. Man tuvas ir vecās, melnbaltās filmas Frankenšteins, Nosferatu. Atceros, bērnībā skatījos Mušu — filmu par to, kā zinātnieks neveiksmīga eksperimenta rezultātā pārtop par mušu, atminos, ka šī filma neizskaidrojamu iemeslu dēļ uz mani atstāja pamatīgu iespaidu. Tā bija tik skumja — pārvērtības, kurām bija pakļauts galvenais varonis, man kā bērnam šķita tik baigas...

Šķiet, bērnībā jūs esat skatījusies vērtīgas filmas — tās visas ir pieskaitītas kinoklasikai.

Teikt, ka māte mani audzināja ar klasikas palīdzību, būtu ļoti pārspīlēti. Jau vēlāk abas kopā skatījāmies gan filmu Betmens un Robins, gan labas komēdijas. Nevaru lepoties, ka es būtu bijusi laba kino pazinēja, pirms pati sāku filmēties. Taču tagad "mājas darbs" ir izdarīts, esmu sevi pamatīgi izglītojusi un klasikas kursu apguvusi — daudzas no šīm filmām man ir ļoti mīļas.

Halks ir specefektu filma, lielbudžeta filma, triku filma…

Kopš savas debijas 16 gadu vecumā esmu filmējusies daudz un dažādās filmās, kaut specefekti, un īpaši fiziskie triki, man bija gājuši garām. Šajā ziņā šī filma bija jaunums arī man pašai — bija interesanti.

Nebija bail?

Bija, es neesmu bezbailīga, taču neesmu arī tik kautrīga, lai nevienam neteiktu, ka man ir bail izpildīt konkrēto triku. Tāpēc mēdzu teikt skaļi un uzreiz — man ir bail.

Teiksim, man bija jāizskrien braucoša tanka priekšā... Jautri! Galu galā, mana varone Betija Halkā to vien dara, kā pārvar izaicinājumus — viņai taču visu laiku ir jābūt kontaktā ar "briesmoni". Kaut atšķirībā no visiem citiem Betija zina, kas ir Halka būtība — citu acīm apslēptais Brūss.

Savā ziņā šis varonis mani fascinē — ar savu nolemtību būt nesaprastam. Kādas kļūdas rezultātā viņš iegūst spēku, kas būtībā iznīcina viņa dzīvi un tajā pašā laikā paver plašas iespējas. Ir tik aizkustinoši vērot, cik viņš brīžiem ir trausls un neaizsargāts. Turklāt Halkam teju kā klasicisma varonim nemitīgi ir jāupurē personiskās vērtības ideālu vārdā.

Kā gatavojāties lomai?

Izlasīju kaudzēm komiksu, pārskatījos TV seriālu, lai saprastu, kas tad ir šī būtne Betija. Taču gan seriāls, gan komiksi jau ir vēsturiski, piederīgi citam laikam. Tomēr ar Betijas dzīvesstāstu nebija nekādu problēmu. Edvards Nortons ir tik brīnišķīgs, viņš uzrakstīja īsus gabaliņus katram aktierim — stāstus par to, kas ir šie varoņi, viņu cilvēcīgā būtību...

Ar ko visvairāk lepojaties?

Noteikti ar faktu, ka manā puncī ir radusies dzīva būtne (smejas). Esmu lepna, ka esmu māte, tas ir process, kas turpinās. Bērna piedzimšana ir tas manas dzīves notikums, ar kuru pirmo reizi no sirds lepojos. Visu savu mūžu biju spēlējusi filmās, pozējusi kamerai, kas ir lieliski, tomēr pat savu visizcilāko filmu un lomu noskatīšos tikai reizi. Tā ir jauka pieredze, taču bērna piedzimšana, ģimenes radīšana man ir devusi sajūtu, ka tiešām esmu kaut ko paveikusi.

Vai dēla piedzimšana ir ko mainījusi arī jūsos kā radošā būtnē?

Protams. Man gan grūti novilkt svītru un pateikt, ka esmu kļuvusi labāka aktrise tāpēc, ka esmu māte, vai tāpēc, ka esmu sieviete. Sāku filmēties, kad biju vēl bērns — jauna meitene. Viss notika zibenīgi. Savulaik mēdzu sacīt — es gribu būt aktrise, kad izaugšu. Un, lūk, es biju aktrise, taču vēl nebiju pieaugusi (smejas). Manā dzīvē daudz kas mainījās pēc trīsdesmitās dzimšanas dienas, galvenokārt tāpēc, ka kļuvu māte. Pēkšņi sevi atklāju no jauna. Arī pret darbu, lomām sāku izturēties savādāk — jaunībā ļoti cīnījos par filmām, lomām, kuras vēlējos iegūt, tas viss man šķita kā azartiska atrakcija. Tad sekoja vairākus gadus ilga pauze — nestrādāju, īpaši necentos tikt pie lomām, un viss pēkšņi sāka notikt. Kad izvēlējos atgriezties profesijā, lomas pašas sāka meklēt mani, ne es tās. Savā ziņā atgriezos kā nobriedis cilvēks, nevis meitenīte, kam trakoti gribas filmēties.

Vai būt aktrisei bija jūsu bērnības sapnis?

Atklāti sakot, nezinu. Kopā ar māti no Maines pārvācāmies uz Ņujorku — biju tukla, ar ilgviļņiem un zobu stīpiņu. Gada laikā strauji izaugu un izkāmēju, arī ilgvilnīši palika pagātnē. Manai mātei bija laba draudzene — supermodele Paulīne Porzikova, tolaik viņa aizrāvās ar fotografēšanu. Porzikovas fotogrāfijas tika publicētas, ļaudis sāka interesēties, kas tā par meiteni bildēs. Tā tiku pie portreta izdevumā Interview (Ņujorkas mākslas aprindās ietekmīgs žurnāls, ko savulaik dibināja Endijs Vorhols — red.). Tolaik, kad man kāds prasīja, kas gribu būt, atbildēju — aktrise. Man bija kādi 13 gadi. Gadu pēc skolas beigšanas sāku strādāt par modeli, tad mani sāka aicināt uz aktierprovēm. Negaidīti sastapu itāļu režisoru Bernardo Bertoluči un drīz vien nokļuvu viņa viesnīcas istabā, kur kopā ar Bertoluči asistentu skaļā balsī lasīju filmas Skaistuma nolaupīšana scenāriju... Tā sākās.

Kā atminaties šo savu debiju pie pasaulslavenā Bertoluči?

Tā bija brīnišķīga, jutos kā mājās, jutos pēkšņi atradusi savu īsto vietu. Man, izrādās, patika kameras priekšā izrādīt savas emocijas, izdzīvot kāda cita dzīvi. Pat Edvards Nortons saka, ka es esot piedzimusi nepareizajā vietā un laikā, man esot vajadzējis būt mēmā kino zvaigznei. Varbūt viņš to saka tāpēc, ka nemitīgi cenšos saīsināt tekstu. Starp citu, strādājot pie Halka, mēs strīdējāmies, manuprāt, vārdi ir daudz neizteiksmīgāki informācijas nesēji, emociju izteicēji nekā aktiera apdzīvots klusums. Savukārt Edvards ir vārdu meistars — tas jūtams viņa tekstos, filmās. Ceru, ka citu reizi es ar lielāku pārliecību ļaušos vārdiem...

Vai jums patīk vērot sevi uz ekrāna?

Būtībā nē. Man patīk redzēt filmu, skatīties uz kolēģiem, taču, redzot sevi, es vienmēr jūtos neveikli. Mēģinu novērsties.