Mārlijs un es

Suņu sleja Proti, jaunlaulātie Džons un Dženija ir provinces augstskolu beiguši žurnālisti, kuri jaunas un pastāvīgas dzīves meklējumos no vecāku ligzdiņas pārceļas uz saulaino Palmbīču, kurā valda citi tikumi un likumi, un temperaments. Dženija atrod darbu mazā avīzītē, Džons — drusku lielākā, taču no ekonomikas nozares drīz vien pārkvalificējas par tik populārās suņu slejas rakstītāju, jo Dženija un Džons, pirms laist pasaulē pašu bērnus (filmas sižets aptver desmit gadus), nolemj profilaktiskos nolūkos zīdaiņa vietā eksperimentēt ar kucēnu — lētāko labradoru, kuru nopērk no liela suņu metiena.

Tā nu Džons avīzē apraksta personīgo pieredzi ar paša "bērnu" — labradoriņu Mārliju (sveiciens regeja karalim Bobam Mārlijam!), un šie raksti izrādās tik krāšņi, ka avīzes redaktors piedāvā dubultot (!!!) Džona algu, lai tikai viņš turpinātu stāstus par Mārliju, kurš paspējis kļūt par populārāko un vienlaikus visdauzonīgāko, nepieklājīgāko, dulnāko un audzināšanai nepakļāvīgāko (par dresūru nemaz nerunājot!) suni pasaulē. Būtībā Mārlijs ir īsts briesmonis.

Pirms pašu bērnu laišanas pasaulē filmas Mārlijs un es varoņi profilaktiskos nolūkos nolemj zīdaiņa vietā eksperimentēt ar kucēnu

Uzmanību — spoilers! Tā lasītājus brīdina pieklājīgi izdevumi, publicējot recenzijas, kas satur ziņas par filmas sižeta knifiem un pavērsieniem, kurus potenciālajam kinogājējam nevajadzētu zināt, taču mums filmas Mārlijs un es gadījumā ir darīšana, pirmkārt, ar īpašu žanru, t.s. dzīvnieku filmām, no kurām visi gaida obligāto dozu sentimentāla jūtelīguma (vai esat redzējuši kino, kas propagandētu nežēlīgu attieksmi pret mūsu mazajiem brāļiem un māsiņām?!), un, otrkārt, filmas pamatā ir reāls amerikāņu bestsellers — žurnālista Džona Grogena autobiogrāfiskā pieredze ar paša suni. Aizkustinošs stāsts ar moto "suns mīl cilvēku ne jau viņa maka, mašīnas vai amata dēļ — viņš mīl nesavtīgi un patiesi", kas arī beidzas, akurāt kā dzīvē mēdz notikt: mīlestība varbūt ir bezgalīga, taču suņa mūžs tāds nav. Skumji, bet fakts. Bet par visu pēc kārtas, jo pērnās sezonas hita Sātans Pradas brunčos režisors Deivids Frenkels skatītājiem sagādājis ne mazumu pārsteigumu. No tiem daži ir visai dīvaini.

Pirmkārt, viņš rij pilnīgi visu, kas pagadās pa rokai, sākot ar tapetēm, beidzot ar mobilajiem telefoniem, dārglietām, saimnieku apakšveļu un gaidāmajiem ciemiņiem — cilvēkiem — paredzēto maltīti.

Otrkārt, viņam ir nelāgs paradums ieviest totālu haosu pilnīgi visur, kur vien viņa četras ķepas parādās. Un viņš nekautrējas "atzīmēties" ar kakām vietās, kur nu to nevajadzētu darīt.

Treškārt, viņš ir pilnīgi asociāls radījums, kura emocionālā pasaule ir tik instinktīvi nekontrolējama un dabiska, ka mēdz sagādāt pamatīgas galvassāpes un ziepes pat tiem, kurus viņš, labradoriņš teļa augumā, uzskata par saimniekiem un mīl, kā nu prot, — no visas sirds.

Nav gluži komēdija

Interesanti, ka šī nav tipiska dzīvnieku filma, jo patiesībā tā gudri rāda ne tikai to, kā vajag apieties (kaut filmas laikā drīzāk liekas, ka ir otrādi — kā nevajag apieties) ar dzīvniekiem, bet arī kas notiek starp pieaugušajiem, kad viņu starpā ir trešais ģimenes loceklis — Mārlijs. Un rāda ticami, es teiktu, reālistiski, kā vienā nopietnā drāmā (kārtējais pārsteigums no Frenkela — filma nav gluži komēdija).

Visbeidzot — un tas ir šīs filmas sāls — kad Dženijai ar Džonu sāk "atskriet" pašu bērni, tieši Mārlijs, "vissliktākais suns pasaulē", izrādās visgudrākais šīs ģimenes locekis. Zīmīgi, ka žurnālistu ģimenes trim bērniem nekādu saskarsmes problēmu ar milzonīgo "mazo brāli" Mārliju nav. Jo Mārlijs Grogenu ģimenē prot atraisīt dzīvas, patiesas emocijas un jūtas. Tā, kā to uz pasaules prot tikai un vienīgi suņi.

Lai gan filmas fināls noteikti liks jums šņukstēt, jācer, tas netraucēs novērtēt 22 suņu aktieru — Mārliju — lielisko darbu lomā, kā arī priecāties, ka Ouens Vilsons un Dženifera Anistone kopā izskatās kā ļoti labs komiskais pāris un, kas ir pats galvenais, — abi teicami tēlo pat tāda spēcīga un organiska aktiera/konkurenta — suņa — klātbūtnē.