Austrija pasaules kinokartē eksistē kā saldais iekāres objekts – Mocarts, Šūberts, Šīles un citu dekadentu manierīgais erotisms, kas šajā glītajā zemē burtiski karājas gaisā, mietpilsoniskā idille – gotiņu zvanu šķinda Alpu pļavās, šokolāde, skaistās pilis un rūpīgi koptie dārzi un parki, un, protams, pilsētas – sapņi Zalcburga un Vīne. Pasaules kino Austrija ir suvenīrs vai arī retas atmiņas par tiem ar kino saistītajiem ebrejiem, kuri no Austrijas paspēja aizbraukt, pirms nacisti Eiropā veica savus posta darbus, – kā, piemēram, Vīnes iedzimtais Billijs Vailders, kurš Holivudā veidoja izcilu karjeru un izcilas filmas – Ņinočku (scenārijs), Sanseta bulvāri, Džezā tikai meitenes.
Vailderam blakus var minēt arī citus slavenus austriešu "kinoemigrantus" – Aleksandru Kordu, Maiklu Kērtizu, Frici Langu, Džosefu fon Stērnbergu, Fredu Cinnemani, Oto Premingeru –, kuri ir piederīgi Austrijas kino tikai simboliski, jo viņu karjera aizsākusies Veimāras Vācijā, bet vēlāk turpinājusies ASV. Pēc šiem uzvārdiem un to īpašnieku milzīgā devuma Holivudas sapņu fabrikas uzplaukumā vien ir iespējams apjaust, kādu nelaimi Eiropas kultūrai nodarījis totalitārais Hitlera režīms (kā Vācijas anektētā teritorijā Austrijā ar likumu tika noliegts kinoražošanā strādāt ebrejiem).
Mazliet komiski, ka pēckara austriešu kino gandrīz trīsdesmit gadu pasaulē prezentē… neskaitāmas operešu ekranizācijas un tā dēvētās Heimatfilme (idilliskas melodrāmas par to, cik jauka dzīve Austrijā) un daiļā aktrise Romija Šneidere – vienīgā pasaules līmeņa un starptautiskas atpazīstamības kinozvaigzne.
Taču gadās arī tādi brīnumi, ka viens vai divi talantīgi cilvēki spēj mainīt veselas valsts kinoindustrijas gaitu – un tieši tā noticis ar austriešu kino, kad tajā XX gs. 80. gadu vidū parādījās jaunie censoņi Mihaels Haneke un Ulrihs Zeidls, kuri nu jau ir kungi cienījamos gados ar pasaules visprestižāko kinoforumu – Kannu, Venēcijas, Berlīnes, Eiropas Kinoakadēmijas un arī Oskaru – atzinību komplektu plauktā.
Un, kaut arī Austrijā ir viens no viszemākajiem nacionālā kino apmeklējuma rādītājiem Eiropā (apmēram 3% no publikas kopskaita, divdesmit gadu laikā neviena austriešu filma nav iekļuvusi gada visvairāk skatīto filmu desmitniekā), pateicoties Hanekem un Zeidlam, jēdziens "austriešu kino" ir sava veida zīmols (līdzīgi kā Larss fon Trīrs un Dogmas loka režisori veido Dānijas kinotēlu).
Ulriha Zeidla skarbais stils
1952. gadā dzimušais vīnietis Ulrihs Zeidls, kā tas mēdz notikt bieži, ar kino aizrāvies tīrās nejaušības pēc. Kā studentu viņu vairāk interesējusi glezniecība un fotografēšana. "Esmu audzis buržuāziskā, labi situētā katoļu ģimenē, un mans sapnis kļūt par mākslinieku vecākos izraisīja aktīvu riebumu – viņi uzstāja, lai es kļūtu par garīdznieku. Kinoskolā iestājos tikai 26 gadu vecumā, jo uzskatīju, ka ar kino nevar nodarboties puņķaini jaunieši, kam nav nekādas reālas dzīves pieredzes, – vispirms ir jāsaprot, kā sev nopelnīt kaut vai kabatas naudu, nevis dzīvot vecākiem uz kakla. Līdz augstskolai es astoņos gados izprovēju apmēram trīsdesmit dažādu darbu un profesiju, sākot no bagāžas vedēja Vīnes stacijā, beidzot ar durvju sargu pornoveikalā. Pa vidu bija arī cienījamākas nodarbes – biju žurnālists, biļešu kontrolieris Vīnes operā, fotoreportieris. Galvenais, ko es šajos gados sapratu, – ka ārpus mana unikālā artistiskā ego eksistē daudzas citas pavisam atšķirīgas un interesantas pasaules un visas tās apdzīvo dzīvi cilvēki, kuriem ir savas jūtas, ciešanas, sapņi un ilgas."
Kinoskolu Zeidls pameta, jo ar saviem atklāti provokatīvajiem dokumentālajiem darbiem "bojā skolas tēlu": "Mani akadēmijas pedagogi uzskatīja, ka nav vērts ķēpāties ar sabiedrības marginālo slāņu un sociāli deklasētu elementu dzīves pētniecību. Tas bija visai dīvaini, jo citās jomās Austrijā 80. gados uzplauka spēcīga sociāli angažēta māksla, bet kino, lūk, ar pozitīviem piemēriem vajadzēja audzināt valsts pilsoņos patriotismu, dzimtenes mīlestību, stabilas morālās vērtības." (Klau, dārgie KDi lasītāji, vai tas jums neko neatgādina?)
Pirmās Zeidla dokumentālās filmas Good News (1990) pabeigšana prasīja septiņus gadus, taču, lai gan filmas finansētāji bija ārkārtīgi neapmierināti ar rezultātu, dokfilma nokļuva prestižajā "jaunās mākslas tramplīnā" – starptautiskajā Lokarno kinofestivālā – un tika pamanīta, tā sāka aktīvu ceļu pa pasaules ekrāniem. Vīnē vienā kopijā izgatavotā filma Good News tika līdz driskām demonstrēta cauru gadu kinoteātrī un beigu galā… atpelnīja budžetu! Tas ir cietsirdīgs, patiess stāsts par Vīnes "modernajiem vergiem" – trešās pasaules valstu (Ēģipte, Turcija u. c.) mazajiem cilvēkiem, kurus ikdienā negribas pamanīt, piemēram, pakistāniešu avīžu pārdevēju metro tunelī vai indiešu apteksni viesnīcā. Zeidls atļaujas viņu pielīdzināt Vīnes ielās klejojošo suņu pulciņiem, no kuriem arī "vidusslānis" labprāt atbrīvotos.
Mīlestības izpausmes
Vēl šokējošākas ir Zeidla dokfilmas Dzīvnieku mīlestība (1995) un Modeles (1999), pirmajā viņš jēdzienu "mīlestība pret dzīvniekiem" nodemonstrē burtiski – suņu, kaķu un citu mājdzīvnieku saimnieki ir tik ārprātīgi pieķērušies saviem mīluļiem, ka dažādu iemeslu, bet visbiežāk, protams, vientulības dēļ dzīvniekus izmanto kā savus ģimenes locekļus – visās nozīmēs. Ekstrēmā kinoģēnija Vernera Hercoga citāts par šo Zeidla filmu: "Es nekad nebiju ieskatījies tik cieši ellē."
Savukārt Modeles ir trīs psiholoģiski tuvplāni, meiteņu, labu draudzeņu – Vivianas, Taņas un Lizas – portreti; viņu mūža lielākais sapnis ir kļūt par modelēm. Apbrīnojami smalkjūtīgs un vienlaikus drosmīgi atklāts sieviešu "domāšanas veida" šķērsgriezums, kur ilūzijas iet rokrokā ar izmisumu.
Plašu starptautisko atzinību iemantoja pirmais darbs, kurā Ulrihs Zeidls miksējis dokumentālo kino ar spēlfilmas elementiem (vēlāk tas kopā ar šī autora visu filmu burtiski fizioloģiski sajūtamo miesiskumu kļūst par neatņemamu Zeidla filmu stilistikas sastāvdaļu, firmas zīmi, kurā šī robeža – dokkino un spēlfilma – tiek apzināti dekonstruēta), – 2001. gadā tapusī filma Suņu dienas/Hundstage. Par suņu dienām Vīnē dēvē nenormāla karstuma, mokošas svelmes laiku pilsētā, kad cilvēki burtiski jūk prātā, bet psihologi pat izpētījuši, ka temperatūrā, kas tuvojas plus 40 grādiem, pieaug agresijas līmenis iedzīvotājos. Tieši šādos apstākļos Zeidls arī ir nofilmējis savu vairāksižetu stāstu par pilsētu "uz nervu sabrukuma robežas". Varu atzīties, ka Zeidla Suņu dienas joprojām ir manā šokējošo filmu Top 10, kopš to pirmoreiz parādīja toreizējā Kinogalerijā Jaunielā Austrijas kinodienās neilgi pēc filmas triumfa dažādās pasaules kinoskatēs (tostarp Venēcijas Grand Prix). Skatītājs vispār apjūk un nesaprot, vai tie filmā ir reāli cilvēki vai aktieri, kas spēlē lomas. Par pašiem stāstiem es labāk paklusēšu (izmisums, niknums, naids, vientulība, grupveida sekss, seksuālā un garīgā vardarbība – tie ir tikai atslēgvārdi, kas filmā iegūst satricinošas aprises).
Paradīzes triloģija
Līdzīgs mulsums jūs gaida arī Ulriha Zeidla jaunākā veikuma – kinotriloģijas Mīlestība, Ticība, Cerība – seansos, kas ne tikai ilustrē zināmās bibliskās vērtības, proti, mīlestību, ticību un cerību, bet arī izvadā skatītāju kopā ar filmu aktieriem un, ko tur slēpt, tipāžiem cauri dažādiem mūsdienu modernās (?) sabiedrības morāli ētisko kroplību džungļiem, seksa tūrismu, resnuma paranoju un seksuālu apmātību ar reliģiskiem fetišiem ieskaitot. Taču pats interesantākais, ka Zeidla filmas, lai cik drūmai tēmai tās skartos klāt, ne mirkli nezaudē humora noti. Noskatoties Zeidla kino, tev noteikti nemetas prāts nedz pakārties, nedz vemt. Paprātot gan.