Viņam tas acīmredzami patīk. Denzela Vašingtona tuvplāns – šī paša foto palielināta versija – ir viena no pamanāmākajām filmu reklāmām Ņujorkā. Trilleris Drošā māja, kura pirmizrāde vienlaikus notiek gan ASV, gan Eiropas valstīs, arī Latvijā, tiek pasniegts kā liels notikums – filma ar pamatīgām komerciālām ambīcijām. ****
Valdzinošais neģēlis
Galvenajā lomā ir dubultoskarotais Denzels Vašingtons, aktieris, kurš pēdējos gados ir īpaši iecienījis trillera žanru, turklāt viena no retajām afroamerikāņu zvaigznēm, kuras seksapīls nes augļus (naudiņu) arī Eiropā. Viņa varonis Drošajā mājā ir izbijis CIP aģents, vārdā Tobins Frosts, kura rokās ir nonākusi svarīga informācija par šajā supersvarīgajā un superslepenajā organizācijā valdošo korupciju un netīriem darījumiem, – būtībā neģēlis, kuru aktieris spēlē ar sev piemītošo valdzinājumu. (Neģēlis, jo šo informāciju Tobins Frosts gatavojas pārdot.)
Liktenis šo valdzinošo nodevēju Tobinu Frostu saved kopā ar naivu, jaunu ideālistu CIP struktūrās, tā dēvētās drošās mājas sargu. Šajā lomā ir Raiens Reinoldss, kurš ir pazīstams gan kā Skārletas Johansones bijušais dzīvesbiedrs, gan kā intensīvi strādājošs Holivudas trīsdesmitgadnieku paaudzes aktieris. Te maza atkāpe – par drošo māju vismaz šīs filmas kontekstā dēvē CIP konspiratīvo dzīvokli, kurā kāds sargs gaida X stundu. Lūk, šādā X stundā drošajā mājā, kas atrodas Keiptaunā Dienvidāfrikā, CIP darboņi ieved sagūstīto Tobinu Frostu ar maisu galvā. Pēc Frosta spīdzināšanas procedūras mājā iebrūk vēl kādi bruņoti Frosta mednieki, pati māja ir saārdīta lupatu lēveros, un neģēlis Frosts jau bēg kopā ar mājas sargu Metu – jau kā viņa gūsteknis. Pagaidām.
Viņu vajag filmēt
Pat ja sižeta pārstāsts var šķist triviāla Holivuda, tā gluži nav. Filmai ir sava garša – nervozs, dokumentāls vizuālais stils un dinamiska, virtuoza montāža, kas atsauc atmiņā gan trillerus par spiegu Bornu (Borna identitāte u. c.), gan pēdējo Džeimsa Bonda grāvēju (Mierinājuma kvants). Nav brīnums, jo Drošās mājas komandā ir bijis Borna filmu operators Olivers Vuds un pēdējā Bonda montāžas režisors Ričards Pīrsons. Savukārt visas šīs komandas centrā ir režisors Daniels Espinosa – čīlietis, kurš uzaudzis Zviedrijā, skolojies slavenajā Dānijas Kino skolā, kuru ir beidzis arī Larss fon Trīrs. Šim trillerim ir potenciāls! Tā stiprināšanas vārdā pagājušajā nedēļā Ņujorkas viesnīcas Mandarin Oriental 46. stāvā žurnālistiem bija iespēja tikties ar filmas veidotājiem – cerīgo režisoru Danielu Espinosu, mazpazīstamo, taču simpātisko franču aktrisi Noru Arnezederi, labi audzināto un stīvi pieklājīgo Raienu Reinoldsu un, protams, projekta lielāko zvaigzni – aktieri un producentu Denzelu Vašingtonu.
Denzelu Vašingtonu vajag filmēt – arī tad, kad viņš runā savus, nevis filmas varoņa tekstus. Katra atbilde ir kā maza etīde – virtuozs joks, atraktīva māžošanās, kaut viņš var būt arī nopietns, ass, nervozs. Ja nu par kādu var teikt, ka viņš ir dzimis aktieris, tas noteikti ir Denzels Vašingtons, kura fiziskais vecums (57 gadi) nav atšifrējams.
Ja ātrumā pārskrien pāri Denzela Vašingtona karjerai, tā var izskatīties visai eklektiska – viņš ir spēlējis gan vēsturiskas personas un varoņus, gan skarbos puišus neskaitāmos trilleros. Viņam ir divi Oskari – kā labākajam otrā plāna aktierim (par lomu filmā Slava/Glory, 1989) un labākajam aktierim (par lomu filmā Treniņa diena/Training Day, 2001) – plus vēl trīs Oskara nominācijas. Pēc Treniņa dienas Denzels Vašingtons konsekventi strādā trillera žanrā. Vismaz tāds ir dominējošais priekšstats par Denzela Vašingtona radošo darbību, kaut šajā pašā laikā viņš ir pievērsies arī režijai. Taču ne viņa debija režijā Antvons Fišers/Antwone Fisher (2002), ne filma Lielie debatētāji/The Great Debaters (2007) līdz Latvijas kinoteātriem nav nokļuvušas.
Pastāstiet par saviem lomu izvēles principiem. Vai jums negribas trillerus nomainīt ar kādu jauku, romantisku komēdiju, teiksim, nofilmēties pie Vudija Allena?
Vudijs man nekad nav zvanījis, un nedomāju, ka viņš ir zvanījis kādam melnādainajam aktierim. Nu, ja jūs kaut ko tur varat līdzēt, aizlieciet par mani Vudijam kādu vārdiņu.
Laikam nevarēšu palīdzēt, un tomēr – pēdējos gados jūs esat aizrāvies ar trilleriem.
Tā var šķist, bet tā nav taisnība. Es daru daudz un dažādas lietas. Man ir bijis brīnišķīgs mīlas stāsts Brodvejā – uz teātra skatuves spēlēju lugā Žogi/Fences (2010. gadā par pievilcīga atkritumu savācēja lomu šajā lugā Denzels Vašingtons saņēma Amerikas teātra augstāko apbalvojumu Tony – D. R.). Arī manis paša režisēto filmu Lielie debatētāji var uzskatīt par mīlas stāstu (filma ir uz dokumentāliem faktiem balstīts stāsts par debašu kultūru un sacensības garu – D. R.). Savā nākamajā filmā es esmu alkoholiķis un sieviešu pavedējs – arī tas ir darbs ar romantikas potenciālu. Tas jau ir labāk? Alkoholiķis pavedējs… – jēēē! (Līksmu smieklu piepildīta pauze.)
Es spēlēju teātrī, spēlēju filmās, režisēju un producēju kino – darbojos visos virzienos, tālab man nav sajūtas, ka es būtu iesprūdis kādā noteiktā žanrā. Esmu pārliecināts, ka strādāju ar dažādiem stāstiem un atšķirīgu materiālu. Man nebūt nav sajūtas, ka es uz ekrāna visu laiku tikai skrienu, tikai no kaut kā bēgu un šauju... Kaut gan, izvēloties lomas, nekad neesmu domājis: pietiek trilleru, tagad man vajag kādu romantisku drāmu. Tā ne. Ja scenārijs ir labs, es to ņemu. Teiksim, tajā scenārijā, kas man ir mājās uz galda un ko es tikko izlasīju, – jā, šķita, ka tas ir ļoti romantisks stāsts, taču, izrādās, tur visu laiku cits citu nodod. Es jums neteikšu, kas tas par scenāriju un kas tā būs par filmu, – negribu jums sabojāt skatīšanās prieku.
Drošā māja tika uzņemta Dienvidāfrikā. Vai jums ir kādas īpašas attiecības ar Āfrikas kontinentu?
Filmējām Keiptaunā, nebiju tur bijis kopš 1995. gada. Tur ir tik daudz sabūvēts – tā ir iespaidīga, mutuļojoša pilsēta, kurā dzīvo brīnišķīgi, atvērti cilvēki. Man patīk, kā viņi paklanās, ja iedod dzeramnaudu, – viņi to paņem ar abām rokām. Interesanti. Par manu Āfrikas sajūtu... Kad pirmo reizi devos uz Āfriku, Zimbabvi, 1986. gadā, lai filmētu Brīvības kliedzienu/Cry Freedom, man tas bija īpašs piedzīvojums. Kad British Airways lidmašīna piezemējās, man bija sajūta: jā, es esmu mājās... Es gan nezināju, kura Zimbabves province varētu būt manas mājas, taču sajūta bija īpaša. Tur satiku kādu puisi, kurš nemitīgi jokoja: «Es būtu varējis būt Amerikā, man varētu piederēt kadiljaks!» Es viņam prasīju: par ko tu runā? Par savu vecvevecvectēvu, kurš aizbēga no vergturiem, tie viņu nenoķēra un uz Ameriku neaizveda, bet, ja viņš nebūtu aizbēdzis, tagad es būtu amerikānis ar kadiljaku... – tā viņš teica.
Vai jūs esat azartisks un aizrautīgs? Jūs pats esot trīs mēnešus strādājis, lai pilnveidotu Drošās mājas scenāriju.
Tas ir normāli, es vienkārši mēdzu darīt tā, lai viss būtu perfekti. Scenāriju radīja un uzlaboja vesela komanda. Man gan piemīt niķis saglabāt visus scenārija variantus. Nekad neko neizdzēšu, saglabāju visas kopijas, jo nekad neuzticos tam, ka pēdējais labojums būs labākais un vienīgais. Ir gadījumi, kad jāatgriežas atpakaļ – pie paša agrīnā varianta, pie kādas atsevišķas frāzes un epizodes, kas uzlabošanas aizrautībā jau sen ir nomainīta, pārrakstīta un pēcāk nebūt neizrādās tik laba, kāda tā sākotnēji šķita. Ir bijuši gadījumi, kad strādāju paralēli ar septiņiem scenārija variantiem, ar dažādām versijām. Esmu ne tikai aizrautīgs, bet arī perfekcionists.
Vai jūs pats sevi apgrūtināt ar tekstu, scenāriju lasīšanu, vai melno darbu izdara kāds cits?
Nē, man priekšā lasa apkalpojošais personāls. (Smejas kā traks) Es guļu uz dīvāna (noguļas uz krēsla) un saku: lasi, lasi, lasi tikai manu daļu, mana varoņa frāzes, citas ne, izsvītro to ainu, jo man kļūst garlaicīgi... (Uztraušas atpakaļ krēslā. Visai šai etīdei bija jāapliecina šāda pieņēmuma absurdums.)
Drošajā mājā jūs strādājāt kopā ar Raienu Reinoldsu. Sākotnēji jūsu varoņi ir opozicionāri, tomēr starp viņiem rodas kāda īpaša saikne, savāda draudzība.
Nu, nezinu, kā tur ir ar to draudzību, bet Raiens man patīk. Viņš ir strādīgs, talantīgs puisis – es gan pārāk daudz ar viņu netusēju un nedraudzējos, jo negribēju. Ja es būtu īpaši draudzīgs, man tas nepalīdzētu darbā. Man tas apgrūtinātu iejušanos lomā, es to nevarētu izmantot filmā. Filmēšanas laukumā es nemēdzu uzturēt tuvas un sirsnīgas attiecības ar kolēģiem, kuri spēlē manus ienaidniekus, proti, es neļauju realitātei, kolēģu būšanai pārāk iejaukties filmas varoņu attiecību loģikā. (Raiens Reinoldss uzskata, ka Denzels Vašingtons ir tipisks metodes aktieris, tā ir noteikta aktiermeistarības skola, kas akcentē maksimālu aktiera un viņa varoņa saplūsmi. Denzels iejūtas tēlā līdz vissīkākajai detaļai, porai, turklāt dara to visu filmēšanas laiku – D. R.)
Kur jūs gūstat ierosmi un materiālu? Pieļauju, ka neesat ticies ar reālu sava varoņa prototipu – cilvēku, kura rīcībā ir CIP netīrie faili?
Savam Tobinam Frostam es daudz aizņēmos no Jēru klusēšanas (1991. gada trilleris par sērijslepkavu ar Entoniju Hopkinsu – D. R.). Mans varonis pazīst cilvēku dabu, cilvēku vājības, viņam ir saasināta oža un fenomenāla uztvere, viņš spēj analizēt smaržu. Viņš vienmēr sev uzdod jautājumu: kā es varu viņu izmantot, lai sasniegtu mērķi? Viņš lasa šo jauniņo puisi, kuru atveido Raiens Reinoldss, kā grāmatu, viņš jūt viņa smaržu, ievēro, cik bāls viņš ir, vai viņam slāpst un viņš ies pēc ūdens, vai viņš ies uz tualeti... Frosts analizē, kā viņš var izmantot sava pretinieka vājības, viņa nedrošību, katru vismazāko viņa kļūdu. Viņam patīk manipulēt, izmantot cilvēkus savā labā. Tas viņam sagādā baudu. Viņš nenogalina Raiena spēlēto varoni, lai gan tāda iespēja viņam ir, viņš speciāli šauj garām, jo viņam patīk šī kaķa un peles spēle.
Jūs sakāt – puišu draudzība… Varbūt man vajadzēja viņu noskūpstīt? (Smejas) Ar šo tēmu Holivudā jokot nevar, tur visi ir ļoti sensitīvi! Filmas sākumā ir epizode, kurā manam varonim bārā kāds tips vaicā, vai tu gribi meiteni, un es vēlējos šajā epizodē atbildēt: nē, es gribu tevi... Studijas pārstāvji no tā nobijās, oi, kā nobijās! Aizliedza, domājot, ka kāds kaut ko pārpratīs. Kas tur ko pārprast – ja nu Tobins Frosts ir biseksuāls sociopāts? Protams, viņš ir sociopāts, un kāpēc lai viņš nebūtu biseksuāls – teiksim tā, visus, ar kuriem viņš nevar pārgulēt, viņš nošauj! (Līksmi smejas.)
Vai, būdams ne tikai filmas zvaigzne, bet arī producents, jūs uzņematies lielāku atbildību par projektu?
Ziniet, filma ir režisora medijs. Režisors ir atbildīgs par filmu, nevis aktieris, arī producents ne. Teātris – nē, teātrī galvenais ir aktieris! Tāpēc es arī spēlēju teātrī, man tas ir ārkārtīgi būtiski. Teātris ir aktiera medijs, bet filma ne. Tā ir un paliek režisora vīzija un režisora atbildība.
Kas jums lika piekrist strādāt ar mazpazīstamu, jaunu režisoru no Skandināvijas?
Viņš ir labs. Tiesām labs, jo Daniels ir jauns un ir badā. Vari būt 92 gadus vecs piecu Oskaru laureāts un sen vairs nebūt labs! Taču šis puika ir labs. Viņa pirmā filma, kas nonāca līdz Amerikai, bija lieliska. (Daniela Espinosas Zviedrijā uzņemtā 2010. gada filma Vieglā nauda/Easy Money – D. R.) Kad es viņu satiku un uzzināju viņa dzīvesstāstu, viss kļuva vēl pārliecinošāk. Viņš ir dzimis Zviedrijā, taču ir saistīts ar traģisko Čīles vēsturi, viņa vecāki ir bēgļi.
Holivuda ir mazs miests, ja tu esi līdz turienei nonācis un esi patiesi talantīgs, industrija tevi pagrābs – tas ir šī puikas gadījums. Man negribas te daudz izplūst un aprunāt Danielu aiz muguras, taču viņam piemīt pārliecinoša kvalitāte – viņš zina, kā sapulcināt izcilu komandu. Drošajā mājā ir izcils operators un izcils montāžists. Daniels prot «nodrošināties», turklāt viņš nekad nebija filmējis par tik lielu naudu un sākotnēji bija apmulsis, ko darīt ar tik milzīgu budžetu. Es viņam uzsitu uz pleca un teicu: tu nofilmē un tad vēl pafilmē. Nekreņķējies – naudu iztērēsim! To arī izdarījām.
Viņš arī zina, kā savākt labu aktieru komandu.
Protams! Paskatieties, cik daudz filmā ir interesantu, svaigu seju – es par daudziem no viņiem neko un nekad nebiju dzirdējis, kur nu vēl strādājis kopā.
Jūs uzskatāt, ka Oskari vairo to īpašnieka slinkumu?
Ja tev ir vairāki Oskari, tu vari atļauties būt slinks, bet jaunībā dzen bads... Atceros, kad pirms pieciem gadiem veidoju skaņu celiņu savai filmai Lielie debatētāji, es pirmo reizi braucu uz skaņu ierakstu studiju Londonā. Tur par manu klātbūtni ļoti brīnījās, jo parasti tiek sūtīts kāds asistents, reti kurš režisors brauc uz ierakstu studiju. Es biju aizrāvies un entuziasma pārpilns! Kad esi jauns, tu esi spējīgs sajūsmināties, aizrauties, lauzt robežas un iekarot virsotnes, jo tu ļoti gribi vinnēt! Atzinība vairo slinkumu. Varbūt arī es kādu dienu kļūšu slinks, bet joprojām tāds neesmu.