Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Nemiera garam Arvīdam Krievam - 70

Joprojām neērts lecīgais. Otrdienā, 26. augustā, 70 gadu jubileju svin spožais latviešu kinorežisors ar ekstravagantu gaumi Arvīds Krievs

Uz papīra skaidrot, kas un, galvenais, kādas ir latviešu kinorežisora, šīsnedēļas gaviļnieka, filmas, ir drusciņ muļķīgi. Atliek vienīgi tās nosaukt – varbūt katra zemapziņā uzplaiksnīs kadri no itin bieži TV demonstrētajām (Aveņu vīns, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuli – tie ir stabili TV kanālu hiti –, arī Ievas paradīzes dārzs, Dancis pa trim) – vai atgādināt jauno laiku publikai mazāk zināmās (Spēle, Pasarkans vakariņš, Man patīk, ka meitene skumst, kā arī pulciņš dokumentālo filmu).

Arvīda Krieva radošā hronoloģija aptver laiku no 1979. gada, kad Maskavas Augstākajos režisoru kursos, tolaik prestižākajā izglītības iestādē cilvēkiem, kuri jau darbojās kinoindustrijā, tapa viņa diplomdarbs Vainīgais (pēc Rūdolfa Blaumaņa stāstu motīviem) – elegants, provokatīvs darbiņš, kurā Arvīds, Rīgas kinostudijas "ierindnieks, kas izgājis visas dienesta pakāpes" no proletāriskās "klapītes" līdz režijas asistentam, beidzot tika pie savas filmas, lai sāktu allažiņ skandāliņu un spītības pavadīto režisora ceļu. Ceļu, kurš noteikti nebija rozēm kaisīts, jo – kā kinoļaužu aprindās leģenda vēsta: "Arvīds bija izlēcējs – viņa filmās vienmēr bija kaut kas tāds, kas priekšniecībai un pat kolēģiem šķita nepieņemams, – pārāk oriģināls, no normas atšķirīgs." Tikai vēlāk teorētiķi attapās un iesprostoja Arvīda Krieva daiļradi postmodernisma stilistiskajā diskursā ar dažādām žanru un stilu rotaļām, bet padomju laikos to apzīmēja daudz prastāk – "pārāk izaicinošas i pēc formas, i satura".

Arvīds Krievs daudziem Latvijas aktieriem ir atklājis pavisam citas, neredzētas, pārsteidzošas šķautnes. Estētisko jeb stilu viņš ir pārvērtis par ne mazāk svarīgu kinematogrāfa sastāvdaļu kā sižets, tēma, sociālā aktualitāte. Viņam nenoliedzami piemīt tas, ko sauc par ekstravagantu gaumi.

Un tiešām – ja atminas Arvīda Krieva kino, tas ir atšķirīgs no latviešu meinstrīma gan ar intonāciju, gan formu. Atšķirīgais – 33 gadu garumā. Pēdējā Arvīda Krieva spēlfilma datēta ar 2011. gadu.

Jubilārs ir možs un īstens nemiera gars – viņš aktīvi rosās skatītājiem neredzamajā filmu ainavā, plāno, iecer, strādā (piemēram, viens no darbiem – dokumentāls story par mūziķi Mārtiņu Freimani, kurš bijis Arvīda Krieva aktieris, tam vajadzētu publiski parādīties visai drīz…) un, protama lieta, ir joprojām neērts lecīgais. Par to varat pārliecināties paši, lasot gluži svaigas, nepieķemmētas un neērtas Arvīda atziņas par nacionālā kinematogrāfa nākotni. KDi viņam uzdeva jautājumu: vai latviešu kino ir nākotne, un ar kādiem trim nosacījumiem?

Arvīds Krievs atbild: "Tāpat var jautāt, vai latviešiem ir nākotne. Un var atbildēt – bez savas kultūras nākotnes nav. Tātad svarīgs ir jautājums, pie kā tad pieder filma – pie kultūras vai pie biznesa. Uz šo jautājumu ir jāatbild mums pašiem un mūsu valsts varai – jo gribēdami sēdēt reizē uz diviem krēsliem... Jautājums ir nopietns – ja kultūra, tad jādotē, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Ja bizness, tur valstij nav jāiejaucas (un joprojām mums galā būs kinoamatierisms, vairāk vai mazāk veiksmīgs). Taču no biznesa viedokļa arī latvieši kā tauta nav izdevīga. Cik mums šāda ideja ir pieņemama?

Ja tomēr atzīstam, ka filma pieder kultūrai, valsts dotācija, lai cik liela vai maza tā būtu, ir jāsadala taisnīgi. Tāpēc vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kam taisām filmas – vispirms skatītājam vai katrs pats sev. Vai tomēr latviešu skatītājam? Vai kaut kādiem pasaules festivāliem? (Bet – ja ne savai tautai, tad kur vēl var taisīt latviešu filmas?) Ja valsts uzskata – filmas būs mūsu skatītājam –, tad vēl jo vairāk par to nedrīkstētu lemt viens cilvēks, piemēram, Nacionālā kino centra direktores vietnieks, kā tas ir bijis pēdējos astoņus deviņus gadus. Ievērojami objektīvāka lemšana bija laikā, kad es vadīju Kino centru, – mums bija 12 cilvēku padome no sabiedrībā atzītiem kultūras cilvēkiem, kas bija dziļi ieinteresēti latviešu filmu nākotnē: trīs Saeimas deputāti, Pašvaldību savienības vadītājs, Attīstības aģentūras direktors, daži filmu teorētiķi, finanšu ministrs, filmu ekonomiste utt. Vai cits variants – lēmēji būtu Saeimas kultūras komisija.

Nauda, kas nepieciešama kino, ir pārāk liela, un tieši tāpēc visas nozares likteni nevar gadiem ilgi atstāt viena sabiedrībā nepazīstama ierēdņa rokās, kurš dala naudu pēc deguniem, absolūti subjektīvi, un to es varu pierādīt. Galu galā mēs vēl neesam tādā demokrātijas pakāpē, lai naudas sadali filmām varētu uzticēt vienam, kaut vislabākajam, ekspertam, kā tas ir Ziemeļvalstīs.

Trešais nosacījums jēdzīgai Latvijas kino nākotnei ir obligāta Latvijas Filmu institūta izveide. Kino centru pēc daudziem gadiem atkal vada viens zinošs un attīstībā ieinteresēts cilvēks – Dita Rietuma. Vadītāju maiņa ir tikai pusceļš. Kino centrs no ierēdņu kantora, kas dzīvo pats sev, ir jāpārveido par mākslas iestādi, kas veido filmu politiku, kur pulcējas filmdari, kur notiek kinodzīve, kur pulcē un audzina ieinteresētus skatītājus un izrāda latviešu un Eiropas filmas... Līdzīgi, kā tas ir kaimiņos – Ziemeļvalstīs, kur filma ir būtiska mūsdienu kultūras sastāvdaļa."

Karlsonīgās svētku tortītes vietā KDi sarūpējusi kolēģu sveicienus Arvīdam Krievam – vēl vienu pierādījumu, ka nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts. Siltus vārdus, kuru tik bieži kultūrā starp kolēģiem pietrūkst.

Jānis Streičs, režisors

Arvīd! Tu savos ražīgajos darba gados ar virves dejotāja veiklību izaicināji un provocēji skatītāju, kas to pieņēma un aplaudēja Tev. Tu biji nemiera cēlājs, urdītājs, skandālu raisītājs, un, galvenais, filmējot uz krāsainās filmas, Tu kopā ar seno laiku Sīmaņu Dāvi prati filmēt krāsaini. Tas pārsteidza ne tikai mūs, bet arī pašu fabriku, kas ražoja šo padomju preci.

Neizdzēšamā atmiņā palikusi nakts Maskavas GLAVKA kopuškā, kur atzīmējām Tavas pirmās filmas Aveņu vīns sekmīgu nodošanu 1984. gadā. Tur pie izlietnes saticībā ar 77 tarakāniem mēs līdz rīta gaismai runājām par dzīvi un dzērām Tava uzvārda vodku*, kuras mums nebija vairāk kā 150 gramu. Kā tas iespējams!? Brīnos visu mūžu. Būtībā tas ir simboliski, pamācoši un uzmundrinoši nākamajām paaudzēm. Jo mēs īstenojām to, kas teikts Jaunajā derībā: "Nav no svara, kas Tevī ienāk. Nozīme tam, kas no Tevis iziet." Paldies Tev par tām jaukajām dienām, kad kopā karojām, lai kaut kas labs iziet ne tikai no mūsu sarunām. Un lai veselība tam skaistajam, labajam un veselīgajam, kas no Tevis vēl var iznākt!

* Vārdu spēle: krievs – Russkaja vodka, populāra degvīna šķirne PSRS

Kristīne Matīsa, žurnāla Kino Raksti galvenā redaktore

"Arvīds Krievs ļoti bagātina mūsu studiju!" tā reiz vecajos labajos laikos tika teikts kādā Rīgas kinostudijas Mākslas padomes sēdē, un man gribētos vispārināt, lai cik banāli tas skan, – Arvīds Krievs ļoti bagātina Latvijas kino kopējo ainu. Turklāt nevis mehāniski "bagātina" – tādā ziņā, ka ikviens Dieva kukainītis kustas citādi un iemin mazliet atšķirīgu taciņu pūļa nesakarīgajā skraidelējumā –, bet iedvesmo (īpaši ar savām 80.–90. gadu spēlfilmām un pat vēl tikai studiju darbiem Maskavas Augstāko režijas kursu laikā), paver durvis uz citu realitāti, viegli un nemanāmi deformētu kā dūmakaini apskapstējušā spogulī (protams, Dāvja Sīmaņa filmētā). Tāds permanents "pasarkans vakariņš" (atsaucoties uz leģendāro Krieva kursa darbu) – vizuāli izsmalcināts, biedējoši valdzinošs un ironiski provocējošs.

Pilnīgi neiespējami iedomāties citu latvju kinorežisoru, kura filmās vienmēr atrastos vieta dīvainai vecenītei – reizēm kurlmēmai, reizēm ar satriecošu platmali galvā, reizēm kā no cita gadsimta izkāpušai. Starp citu, dekadence nav lamuvārds, palasiet: "Tāda literatūras un mākslas strāva, kas atsakās no reālisma, sociālajām un nacionālajām idejām, pievēršas subjektīvajam, anormālajam, amorālajam, misticiskajam." Nu, ne jau tik vienkārši, protams, bet tomēr...

Askolds Saulītis, kinorežisors

Arvīdu es uzskatu par savu kino valodas, kino domāšanas skolotāju. Tandēmā ar operatoru Dāvi Sīmani viņš manā kino biogrāfijā ir atstājis neizdzēšamas atmiņas un sajūtas par to, kā top īsts kino. Arvīda autoritatīvais darba stils ir veicinājis manu latviskuma izjūtu un bērnībā iegūto fundamentālo nacionālo domāšanu. Pirmā latviešu filma, kas mani iespaidoja jaunībā, bija Arvīda Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987). Un tad – īpaši daudzās valstiski nozīmīgās dokumentālās filmas par Latvijas valsts vēsturi: Prezidenta laiks, Zemes saimnieks u. c. Viņu nešauboties varu raksturot kā interesantu un neatkārtojamu personību – oriģinālu, provocējošu, seksuālu un, pats galvenais, gudru.

Daira Āboliņa, kinokritiķe, LTV raidījuma Kinotēka vadītāja

Visas Arvīda Krieva filmas ir mistērijas. Un nemaz nav vajadzīgi viduslaiki, lai tās izspēlētu! Viņš ir tāds latviešu Hičkoks, katrai detaļai (sievietes cepurei vai kompota burkai) ir nozīme, bieži ar kriminālu zemtekstu. Maz latviešiem ir filmu, kurās būtu tāda kaislības temperatūra! Viņa sievietēm ir sarkanas lūpas un vīriešiem – noslēpumi... Viņos nav ne miņas no latviskā bāluma. Arvīds Krievs ir režisors, kurš jūt dzīves intrigu.

Dāvis Sīmanis, kinorežisors

Arvīda filmas man bija īsts atklājums, vienlaikus apliecinājums, ka autoriski radikālas idejas var pastāvēt arī situācijā, kas izslēdz to pastāvēšanas iespēju. Joprojām esmu pateicīgs viņam, ka tieši ar savu piemēru viņš spēja man iemācīt ļoti daudz no tā, ko nozīmē saprast sevi brīdī, kad top darbs. Ne velti Arvīda filmas, kas apzināti, pat kategoriski meklē pretrunīgo cilvēkā un izārda kaut kādu dzīvojamu pasauli, kurā, šķiet, jūtamies labi, pavisam tieši attiecas arī uz viņu pašu. Aveņu vīns, Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, Ievas paradīzes dārzs izceļas ar spēju realitāti nomainīt ar dīvainu dažādu laiku, sapņu, iedomu un atmiņu savijumu, kas tiek izteikts no pārliecināta subjekta pozīcijām. Tie, kuri skatās šos kinodarbus, nu saduras paši ar sevi. Tas arī ir refleksijas sākums, cīņas ar savām domām un dēmoniem sākums – vērtīgākais, ko kino vispār var piedāvāt. Esmu pārliecināts, ka Arvīda radītā filmu valoda ir unikāla šai vietai, kā arī unikāla Latvijas kino, jo tieši viņu, atvainojos par banalitāti, var dēvēt par mūsu visīstāko modernistu. Vai vienkārši par brīnišķīga kino autoru!

Ieva Romanova, filmu Aveņu vīns, Man patīk, ka meitene skumst un Dancis pa trim māksliniece

Mums ir kopēja suņu ģimene. Viens no Arvīda sunenes Ernas bērniem – Brendons – ir pie manis. Suņi viņam ir dikti svarīgi – ik pa laikam cenšas kādus no tiem vienpadsmit Ernas bērniem apciemot. Tas varbūt nav šim gadījumam, bet sveicieni arī no Brendona! Neticami, ka Arvīdam 26. augustā – septiņdesmit.

Arvīds Krievs ir īpašs – viens no savdabīgākajiem un spilgtākajiem Latvijas režisoriem, kura filmām raksturīga izsmalcināta bilde un nelineārs stāstījuma veids. Tas veido asociatīvas tēlu struktūras kā mūzika, kuru katrs uztver citādi. Skatītājs ver vaļā vēstījuma slāņus atbilstoši savai pieredzei, interesei un zināšanām. Un arī mūzika Arvīda filmās ir īpaša.

Arvīds katru rosina domāt, provocē līdzdarboties. Uz viņam uzdoto jautājumu atbild ar asociāciju, liekot paskatīties uz to no jaunas šķautnes – dziļāk un gudrāk. Režisors arī ikdienā – ar spicu humoriņu, sirsnību un uzticēšanos savai komandai, pilns savas dzimtās Kurzemes mīlestības. Vissiltākie vēlējumi jubilejā un, pats svarīgākais, jaunu, labu filmu! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja